Tas mans pirmais adījums. Recenzija Gundara Ignata grāmatai

Tas mans pirmais adījums. Recenzija Gundara Ignata grāmatai
Grāmatas vāks
Ieva Kolmane, speciāli Rīga 2014
20-02-2014 A+ A-
Ievas Kolmanes recenzija Gundara Ignata grāmatai „Pārbaudes laiks”. „Dienas Grāmata”, 2013.

Stāsta žanrā (ar publikācijām periodikā un 2009. gada debijas krājumu „Bez jakas”) Ignats jau sapelnījis krietnu tiesu lasītāja cerību, ticības un – nebīsimies šā vārda – mīlestības. Iepretim stabilajai, atpazīstamajai takai, ko pēdējos 20–30 gados latviešu prozā min pulciņš dāmu, Ignats nāk kā modrs vērotājs un aprakstnieks, kurš nevis uzbur visādas emocionāli iekrāsotas fantāzijas pasaules, bet stāstos ieģērbj mūsu pašu līdziniekus, kādus sastopam un redzam tepat blakus. Turklāt balss viņam ieregulēta īstajā ironijas/pašironijas režīmā.

Atvēzējies uz(r)adīt savu pirmo romānu, Ignats ļāvies izaicinājumam. Ne jau katrs jūtas labi „jakās”, kas ir vairākus izmērus par lielu. „Pārbaudes laiks” drīzāk izskatās pēc izstiepta stāsta, kas līdz romānam īsti „neaizvelk”. Labā ziņa ir joprojām dzīves „drēbei” tuvā tēma – „Pārbaudes laiks” ir veltījums tiem, kas strādājuši vai strādā visādos resoros. Birokrātijas pasaule, veca kā pasaule, prot pagādāt neizsmeļamu vielu, apspēlējamu visādās atslēgās. Pirmie nāk prātā Kafkas baismu stāsti par mazo cilvēku psiholoģiskajām ciešanām ikreiz, kad iznāk saskarties ar Sistēmu, un, no otras puses, krietnā kareivja Šveika piedzīvojumi militārpersonas statusā. Ignats uzbur puisi Ingaru, kas, tepat pie mums sazin’ ko izmācījies, piesakās darbā vārdā neminamā ministrijā un uz pārbaudes laiku top par zobratu atsvešinātā, toties rosīgā daudzpakāpju procesā. Fonā, protams, absurds, kādā iekļūst katrs, ierauts spēlē ar nezināmiem un nesaprotamiem noteikumiem, kas pat noskaidroti šķiet bezjēdzīgi.

Aplūkots Kafkas un Šveika kompānijā, Ignats, izskatās, izvēlējies vidusceļu.

Sistēma viņa Ingaru maļ (kas konkrētajā žargonā ir „nakvaks”, tā arī neuzzinām, visapkārt lielākoties klab enerģiskas, tukšas frāzes: „Jāstrādā, jāiet uz priekšu.”), vienlaikus jaunekli pa karjeras kāpnēm mīklainā kārtā bīdīdama uz augšu vien. Un Ingars drīzāk ļaujas nepārvaramai varai, nevis spēlē pretim.

Īsti labas un gardas grāmatā ir epizodes, ko lasītājam ļauts kopā ar Ingaru pavadīt „auglīgajās darba stundās” ministrijā, – tiktāl jaka ir īsti laikā. Bet Ignats savam iedomu draugam liek mūsu acu priekšā pavadīt stundas un dienas arī ārpus ministrijas sienām, un tur nekā aizraujoša nav... Ingars kaut kā kuļas, visai nesekmīgi kārto attiecības ar meitenēm, nav ne miņas nedz no kādiem ievērības cienīgiem draugiem, nedz radiem, beigu galā viņš vēl atmet ar roku arī ministrijai un jaunas dzīves meklējumos dodas zilajās tālēs. Pēc pārbaudes laika nekas īsti nav mainījies, un lasītājs, Ingaram gabaliņu pagājies līdzi, pavada viņu ar skatienu, stingri apņēmies grāmatu izkonspektēt, lai tās labāko daļu ieglabātu mīļā piemiņā.

0 komentāri

Komentāru nav