„Man tuvāka ir Sēlijas raganas mentalitāte.” Saruna ar Elīnu Šimku

„Man tuvāka ir Sēlijas raganas mentalitāte.” Saruna ar Elīnu Šimku
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Operdziedātāja Elīna Šimkus
Una Griškeviča
24-02-2014 A+ A-
Operdziedātājai Elīnai Šimkus šī nedēļa ir īpaša, jo 1. martā viņa ar Suzannas lomu Mocarta operas „Figaro kāzas” jauniestudējumā debitēs uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Līdz šim dziedātāja priecējusi Tallinas, Tartu un citu Eiropas pilsētu opermūzikas cienītājus, taču nu jau teju divus mēnešus Elīna jūtas piederīga mūsu Opernamam. Aiz 303. istabiņas loga līņā un dun tramvaji, bet mēs vairāk nekā stundu runājam par operu, Mocartu, Suzannu un to, kas šobrīd operdziedātājai dzīvē šķiet pats svarīgākais. Jāpiebilst, ka Elīna šogad piedalīsies vairākos Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas projektos.

Vairāk Latvijas klausītājiem esi pazīstama kā dažādu muzikālu projektu un koncertu dalībniece, taču uz Latvijas Nacionālās operas skatuves kāp tikai tagad. Vai tas ir kāda sena sapņa piepildījums?

Provokatīvs jautājums! (Smejas.) Protams, man šķiet loģiski, ka ikviens latviešu operdziedātājs agrāk vai vēlāk nonāk līdz savam Baltajam namam. Manā gadījumā Suzanna Mocarta „Figaro kāzās” acīmredzot bija pareizā loma. Piedāvājumi ir bijuši arī agrāk, taču laikam neesmu sevi piedāvātajā lomā redzējusi vokāli. Taču Suzannas loma nāca īstajā laikā un vietā, un man nebija iemesla atteikties.

 

Tu jautāji par sapņiem un nokļūšanu Operā... Nevaru teikt, ka esmu sapņojusi, bet noteikti tas ir bijis apziņas līmenī, ka agri vai vēlu tas notiks. Varbūt neesmu apzināti centusies, lai tiktu te par visām varītēm dziedāt, bet, paldies Dievam, apstākļi tā ir sakrituši, ka bija šāda iespēja, un kāpēc gan lai es to neizmantotu? Izbrīvēju tieši šo periodu, kad sākās „Figaro kāzu” iestudēšana, lai varētu ar pilnu atdevi piedalīties šajā procesā. Jo opera ir ļoti gara un sarežģīta visās jomās; tas nav tāds vienkāršais iestudējums, kurā vari „ielēkt”, ja jāaizvieto kāds kolēģis. Šeit režisors [argentīniešu režisors Marselo Lombardero – red.] ir ļoti prasīgs un labā nozīmē piekasīgs – katrai niansei, detaļai; viņš nepieļauj nekādas atlaides un metru tur vai šur. Šī izrāde ir ļoti komplicēta – kā tāda puzle.

Tev gana daudz ir nācies strādāt ar dažādiem režisoriem, tā ka šādas pieredzes droši vien netrūkst.

Jā, turklāt uzskaiti varu sākt ar to, ka esmu strādājusi ar slaveno režisoru Juriju Aleksandrovu pie Līzas lomas „Somnambulā”, kas pirms vairākiem gadiem tika iestudēta Siguldas Opermūzikas svētkos. Tas bija ievērojams notikums – strādāt ar pasaulslavenu režisoru! Pie „Cara līgavas” esmu strādājusi ar norvēģu un igauņu režisoru Tētu Kasku – viņš šobrīd ir Gruzijas opernama režisors, darbojas arī Norvēģijā un Maskavā.

 

Vai Marselo Lombardero mentalitāte atšķiras no režisoriem, ar kuriem esi strādājusi iepriekš, un kā tev izdodas ar viņu sastrādāties?

Bet kāda tad ir latviešu tipiskā mentalitāte? Varbūt pelēkā, par kuru savā grāmatā raksta Lejiņš – par pelēko latvieti ar pelēkām acīm un pelēkiem matiem, kā izņēmumu minot skaistās sēļu raganas ar melniem matiem un zilām acīm, kas man ļoti glaimo... Mēs ar Vestardu [Elīnas dzīvesbiedrs, pianists Vestards Šimkus – red.] šad tad mēdzam smieties par skaistajām sēļu raganām, jo esmu dzimusi un augusi Sēlijā. (Smejas.) Nezinu, kā ir citiem, bet man tiešām Lombardero mentalitāte ir ļoti tuva; jūtos atvērta pasaulei, notikumiem un lietām, pavērsieniem. Gribu domāt, ka ar mani režisoram ir viegli strādāt, jo esmu gana elastīga un liberāla savā domāšanā. Ja jūtu, ka tam ir attaisnojums un piepildījums, tad daru, ko viņš liek. Mani arī nešokē šādas vai tādas lietas, kas varbūt nav klasiskajā režijā līdz šai dienai vēl īsti akceptētas, ja ir erotizēti vai divdomīgi momenti; arī pārdrošākas režisoriskās idejas man nerada diskomfortu.

Marselo Lombardero ir brīnišķīga un harizmātiska personība, viņš aizrauj. Katrs mēģinājums aizsākas ar dzirksti, un šajās nedēļās režisors ir mēģinājis šo dzirksti iepotēt un visas dienas garumā noturēt arī mums.

Tā droši vien viņam bija šoka terapija – mīnus divdesmit grādu aukstumā, kad Lombardero šeit ieradās, likt mums – viņaprāt, atturīgajiem, distancētājiem, vēsajiem ziemeļniekiem – iejusties Dienvidamerikas karstajā darbībā. Tagad to mēģināsim iedvest skatītājiem – ka esam „karsti”, ka uz skatuves iet karsti, gaisā ir karsti un ka mums ir karsti raksturi. Režisors ļoti ir vēlējies panākt tādu maksimālu tveici, svelmi un kaislības. Tas ļoti saista, jo man pašai nekad nav par karstu, jo vienmēr var būt tikai par aukstu. (Smejas.) Šī varbūt ir viena no tām reizēm, kad man nav ne diskomforta, ne iekšējo pārdomu, ne pretrunu, – viss sakrīt. Viņa vietā darītu tieši tāpat.

Tas nozīmē, ka tev interesē ne tikai dziedāšana, bet arī režijas lietas?

Jāatzīst, – jā, visas šīs lietas mani tiešām interesē. (Smaida.) Pamanīju, ka mēģinājumos mana nošu eksemplāra vāki ir no visām pusēm aprakstīti ar režisoriskām piezīmēm.

 

 

Tad jau varbūt kādreiz redzēsim tevis iestudētu izrādi, nevis tikai, dziedot galveno lomu, cita režisora veidotā izrādē?

Kas zina, dzīvē viss plūst un mainās... Neko neplānoju, bet varu atzīt, ka pirmo reizi sevī novēroju tendenci, ka pilnīgi kā tāds sūklītis uzsūcu visas režisoriskās nianses, visu, ko režisors runā, arī to, ko stāsta citiem. Skatos arī otra sastāva mēģinājumus no sākuma līdz beigām, nevienu neizlaižot. Šo interesi jau pamanīju, strādājot pie „Cara līgavas” Pērnavā un Tallinā. Iespējams, ka tas notiek režisora personības iespaidā – ka viņš tik aizrautīgi prot strādāt, ka aizrauj tā, ka tu spēj domāt ne tikai par savām vokālajām lietām, bet tiešām iedzīvojies tēlā. Tās piezīmes bija viņa [režisora] citāti, padomi par lietām, kas man noteikti dzīvē noderēs – vismaz tik ilgi, kamēr būšu uz skatuves kaut kādā veidā.

Izrādes veidotāji teic, ka esot iedvesmojušies no Latīņamerikas seriāliem. Vai pati savulaik skatījies tos meksikāņu seriālus, ko rādīja televīzijā?

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā jau droši vien bijām aiz tā „dzelzs priekškara” noturēti tik ilgi, ka visi bijām izsalkuši pēc jebkā, kas bija no ārzemēm. Pat ja tā bija „ziepju opera”... Es gan biju skolas bērns, bet labi atceros „Vienkārši Marija” un „Bagātie arī raud”, kad dzīve apstājās, jo visi skatījās seriālus. (Smaida.) Jo tas padomju cilvēks taču neko nebija redzējis un nezināja; mani vecāki 36 gadu vecumā pirmo reizi nogaršoja banānu, bet tagad tos veikalā gandrīz met pakaļ! Starp citu, izrādē pēdējais cēliens norisināsies banānu plantācijā, nevis priežu alejā, kā rakstīts da Pontes libretā. Savukārt sākumā būs agavju plantācija, kur grāfs Almaviva tecina tekilu – kā mēs smējāmies, lai grāfienei būtu ar ko niekoties... (Smejas.)

Tagad uz tiem seriāliem raugāmies ar smaidu un varbūt pat ironiju, bet – protams, visi tos skatījāmies, jo tur bija ārzemju automašīnas, mēbeles, skaisti iekārtotas mājas. Atceros, kā, būdama bērns, skatījos uz aktrišu kleitām, frizūrām, to, kā viņas sevi pasniedz, kā viņi dzīvo. Tas bija sapnis par ārzemēm, pat ja tā bija „ziepju opera”...

 

Runājot par „Figaro kāzu” iestudējumu (rakstu „„Figaro kāzu" radošā komanda iedvesmojas no Latīņamerikas seriāliem" vari izlasīt šeit) – arī tā būs absolūta „ziepju opera”, jo visas politiskās lietas ir izņemtas ārā un režisors izrādi veido kā muzikālu komēdiju bez dramatisma, traģiskiem sarežģījumiem.

Viņa uzstādījums – arī visām nebūšanām jāiet cauri ar smaidu, lai skatītājiem nevienu brīdi nerodas saldsērīgā līdzjūtība. To viņš noteikti nevēlas.

Tāpēc arī visas ārijas – arī tās, kurās Grāfiene pārdzīvo savu laulības krīzi –, režisors centies pasniegt ar humoru, bez dramatisma. Tādēļ izrādē nebūs lētuma, bet viegluma sajūta.

Protams, man ļoti patīk arī izrādes noslēgums – ka viss beidzas ar kāzām, un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Nu gluži kā meksikāņu seriālos, kur 1500 sērijās „izvelk” galveno varoņu cīņu par mīlestību, un viss noslēdzas ar kāzām. (Domā.) Mēs gan smējāmies, ka šī opera ir meksikāņu seriāls ar grieķu traģēdijas elementiem, jo beigās izrādās, ka Marselīna, kas arī iekāro Figaro, ir viņa māte... Vārdu sakot, viss iet ņigu ņegu.

Kā tu raksturotu savu varoni Suzannu?

Mēģinājumu procesā esmu ieguvusi atziņu, ka šī ir ļoti morāli nenoturīgu cilvēku opera. (Smejas.) Arī Suzanna izaicina likteni, spēlējas ar notikumiem, varbūt pat īsti neapzinoties sekas; viņa balansē uz naža asmens ar domu – vai tiešām viss beigsies labi...? Ansambļos un masu skatos Suzanna ne reizi pie sevis dzied (tagad tulkoju latviski): „Ja es tagad tikšu no šīs ķibeles sveikā cauri, tad līdz nākamajai reizei viss būs kārtībā.” Suzanna mīl iesaistīties, izbauda spēli. Ar mani ir tā: neesmu Elīna, kas tēlo Suzannu, bet esmu Suzanna. Un tajā brīdī dziedātājs, kas spēlē Figaro, ir mans vīrs. Es tiešām pret „skatuves vīru” izturos kā pret savu vīru, kā pret savu mīļoto cilvēku. Un ļoti labi, ka šajā iestudējumā tas nav pret maniem principiem, lai gan – ir kaut kādas lietas, uz ko es kā Elīna nekad neparakstītos. Respektīvi, ja es būtu kalpone Suzanna, kaut kā citādāk mēģinātu iziet no šīs situācijas.

Noteikti nekad negribētu mīļoto cilvēku pārbaudīt, izspēlēt kaut kādas mākslīgas situācijas, lai pārbaudītu viņa uzticību un noturību. Jo tas ir ļoti riskanti – spēlēties ar jūtām un ar to, ka viss var noiet greizi un tu dabū to, ko negribēji...

Mana Suzanna ir ļoti strādīga, dzīvi un savu vīru mīloša; viņai ir milzīgas simpātijas pret grāfieni, kurai Suzanna ir atbalsts, mierinājums, jo viņa Suzannā redz sevi pret kāzām. Manuprāt, režisors izrādē ir mēģinājis parādīt vidusslāņa cilvēkus, kuriem nekā nav, un viņiem arī neko nevajag, tikai vienam otru. Viņi ir jauni, cerību pilni, iemīlējušies, un noteikti kādreiz dzīvē tiks augstāk par kalpu statusu. Šiem cilvēkiem milzīgs pretstats ir grāfiene ar grāfu, kuri ir pārguruši viens no otra, kuri ir ļoti bagāti un kuri sasnieguši ir tādu truluma pakāpi, ka vairs īsti nezina, ko grib. Viņiem ir garlaicīgi pašiem ar sevi, un tādēļ aiz neko darīt sākas tās visas peripetijas. Savukārt Suzanna un Figaro ar savu tīro un naivo mīlestību ir viņu pretstats.

Vai esi saskatījusi sevī kaut kādas kopīgas lietas ar Suzannu?

Jā, un ne tikai šajos divos mēnešos, strādājot pie izrādes. Kopš brīža, kad esmu sevi apzinājusies savā balss kategorijā kā lirisko soprānu, man ir šķitis, ka Suzanna ir man rakstīta loma – gan pēc rakstura un tipāža, gan pēc balss. Tādēļ arī nešaubījos, piekrītot šim piedāvājumam. Loma ir ļoti saistoša vokāli; tā ir ļoti interesanta, ar plašu amplitūdu – no zemām notīm līdz pat vidžināšanai augšā. Arī lielajos ansambļos manai lomai ir ļoti spilgta vokālā līnija, kas prasa lielu koncentrēšanos, kas lieliski raksturo Suzannas tēlu.

Man šķiet, ka no da Pontes aprakstītās Suzannas manī ir ļoti daudz: pašai šķiet, ka esmu enerģiska, dzīvespriecīga, mīlu cilvēkus, savu darbu, ar prieku ceļos un eju, vienmēr palīdzēšu cilvēkiem; tāpat kā Suzanna. Viņa paspēj visu, un arī tas mūs abas raksturo, jo man šķiet, ka arī paspēju visu, jo varu miljons lietas darīt reizē un visu pagūt. (Smejas.) Suzanna ceļas četros no rīta, paspēj visu izdarīt: apčubināt grāfieni, sakārtot viņas un grāfa attiecības, pāršūt savu kāzu tērpu, ar Figaro uzturēt attiecības.

Ar pašreizējiem skatuves partneriem esi dziedājusi kopā dažādos koncertprojektos. Kā jūties tagad, ar viņiem kopā atrodoties uz Operas skatuves?

Mēs visi vai vismaz lielākā daļa jau esam ilgus gadus pazīstami, ar dažiem puišiem un meitenēm esmu studējusi kopā. Pēc studijām ceļi šķīrās, bet man ir liels prieks tagad atgriezties un sastrādāties gan ar studiju biedriem, gan cienījamiem māksliniekiem, kas šeit strādā jau ilgus gadus: satikt Egilu Siliņu un kopā padzert kafiju, aprunāties ar Aleksandru Antoņenko. Ar Eviju Martinsoni un Ingu Šļubovsku esam studējušas kopā... Uz to īso laiciņu, kas man šeit ir atvēlēts, meitenes ļoti laipni man ir piedāvājušas telpas un nākušas pretī, piedāvājot vietu, kur nolikt savas mantas. Viņas ir ļoti sirsnīgas un draudzīgas! Par kolēģiem šeit varu teikt tikai to labāko, un man prieks, ka visi trīs izrādes sastāvi ļoti labi satiekam. Mums bija jautri un patīkami pavadīt mēģinājumu procesu, un bija daži tādi brīži, kad pat ņēmām pauzi, lai izsmietos un tad turpinātu darbu. Visi ļoti labi saprotamies, un nav nekādas dalīšanas.

Ļoti patīk, ka sastāvā, kurā esmu tikusi dziedāt un kurā ir vairāk viessolistu, izveidojusies kolosāla skatuviskā ķīmija. Tā ir ļoti svarīga!

Ceru, ka reiz izdosies sadziedāties arī ar pirmā sastāva Figaro – Rihardu Mačanovski, ar kuru mums kopš pirmā brīža izveidojās reti laba skatuviskā ķīmija. Ar Sonoru [Vaici] un [Aleksandru] Miminošvili [Elīnas Šimkus partneri izrādē – red.] esam brīnišķīgi sastrādājušies, tādēļ tagad, tuvojoties izrādei, varam vairāk piedomāt par tēla niansēm. Tā ir milzīga laime un svētība, ja tev tiek tādi lieliski skatuves partneri un kolēģi, ar kuriem veidojas skatuves ķīmija un ir viegli sastrādāties, kuri ir pretimnākoši un gatavi strādāt. Man tas ir ļoti svarīgi! To novērtēju arī sava sastāva kolēģos, jo darba tiešām ir ļoti daudz. Mēs nākam agrāk, strādājam pauzē, un paliekam vēl pēc deviņiem vakarā. Visi ir gatavi ziedot bērnus, ģimenes, brīvo laiku, lai tikai izdotos laba izrāde.

 

Esi dziedājusi vairākos opernamos. Kā, tavuprāt, būs šeit: dzimtās sienas palīdzēs, vai šķiet, ka tevi vērtēs bargāk, jo esi Latvijā uzstājusies salīdzinoši maz?

Sāksim ar to, ka uz Operas skatuves vispār neesmu dziedājusi, taču neteiktu, ka Latvijā esmu maz dzirdēta. (Domā.) Mani varbūt skumdina stereotips, ka esi vairāk vēlams, gribēts un gaidīts šeit, ja te nedzīvo un ja tevis te nav. Ja šeit dzīvo, esi un parādies, tātad tas tev uzliek zīmogu – tevi nekur citur pasaulē nevajag. Varbūt tā tomēr nav īsti taisnība, jo zinu, ka daudzi no mūsu lielajiem operdziedātājiem dzīvo Latvijā. Tas, cik daudz viņi parādās sabiedrībā un tiražē, ka viņi dzīvo šeit, bet uzstājas ārzemēs, tā ir cita lieta.

Ļoti negribētos, ka mani pēc debijas kritizē – labi, lai kritizē, ja ir par ko, „pievelkot” faktu, ka esmu „savējā” un dzīvoju Latvijā, nevis Vīnē vai Londonā, un ka šis fakts mani it kā padara sliktāku. To man ļoti negribētos, jo tas sāpina.

Galu galā, nezinu, kādu cilvēcisko vērtību tev, tavai dvēselei, tam, ko dari, tavai iekšējai pasaulei piešķir vieta, kur tu dzīvo! Man tas nav saprotams.

Zinu, ka tāds stereotips pasaulē un it sevišķi mazajās valstīs ir. Pārdomājot šo stereotipu, esmu secinājusi – mēs, latvieši, esam interesanti cilvēki. Visu laiku tiražējam viedokli, ka Latvija izmirst, latvieši iet postā, kultūra ir apdraudēta, mūzika un māksla ir apdraudēta. Taču tajā pašā laikā vēlamies, lai latvieši ir visur citur, tikai ne Latvijā! Man gribas, lai cilvēks otru vērtē pēc darba, pēc atdeves, pēc tīrākās sirdsapziņas un apzinās, ka mēs katrs – vienalga, vai esam atbraukuši kā viessolisti no tuvākas vai tālākas vietas –, ka mēs visi darām visu, ko spējam, pēc labākās sirdsapziņas, visi ļoti cenšamies. Nav tā, ka viessolists atbrauc ar labāku attieksmi un ir smalkāks tikai tāpēc, ka viņš ir viessolists un līdz ar to viņa attieksme ir labāka. Ikdienā tiešām redzu, ka visi ļoti cenšas un piedomā; tas nav tāds darbs, ko tu nostrādā no astoņiem līdz pieciem, aizej mājās un aizmirsti līdz rītam. Varu atzīties: neesmu gulējusi deviņas nedēļas, un katru rītu pamostos nevis ar modinātāju, bet no tā, ka galvā sadzirdu savas lomas rečitatīvus. (Smejas.) Tāpēc vērtēt kritiskāk vai sliktāk...

Bet bieži tā ir, un nezinu, vai tā tikšu arī tagad vērtēta, jo jau esmu saņēmusi aizrādījumus un pārmetumus par to, ka nedzīvoju Vīnē vai Londonā, bet izvēlos dzīvot savā valstī, runāt savā valodā un tad, kad vajag, aizlidot un nodziedāt savu lomu citur.

Neuzskatu, ka šī pilsētas piederība mani tāpēc padara labāku vai sliktāku. Cik cilvēku, tik viedokļu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nedzīvoju Rīgā, bet Jaunmokās, kas daudzu acīs vispār ir noziegums... (Pasmīn.)

Un vēl viena epizode: pagājušonedēļ pēc preses konferences viena TV kanāla žurnāliste man uzstājīgi lūdza sniegt interviju krievu valodā, jo pirms tam viņai biju apliecinājusi, ka labi runāju krieviski. Uz to atbildēju, ka runāšu latviski, jo viņi manai intervijai var uzlikt subtitrus. Kad viņa jautāja atkārtoti, vai nerunāšu krieviski, strikti atteicu, ka nē, jo, manuprāt, latviešu valoda ir brīnišķīgi skaista valoda, un kāpēc gan man savā valstī būtu jāsniedz intervija krievu valodā?! Tie, kam interesēs mana intervija, izlasīs subtitrus vai arī sapratīs manu teikto. Lai klausās latviski!

0 komentāri

Komentāru nav