Grupa „Pērkons”: dumpinieka garu neesam zaudējuši!

Grupa „Pērkons”: dumpinieka garu neesam zaudējuši!
Kaspars Garda, Rīga 2014 . 5. martā brāļi Juris un Leons Sējāni kopā ar grupu „Pērkons” saņems balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā
Una Griškeviča
04-03-2014 A+ A-
„Ir jau tāda jocīga sajūta, saņemot balvu par mūža ieguldījumu: sāk likties, ka mēs tiešām esam seni,” dienu pirms 5. martā notiekošās „Zelta mikrofona” svinīgās ceremonijas, kurā grupai „Pērkons” tiks pasniegta balva par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā, smej grupas dalībnieki Juris un Leons Sējāni, piebilstot, – skaidrs, ka kopš grupas dibināšanas 1981. gadā tās dalībnieki ir visai radikāli mainījušies. „Pērkons” divreiz ticis aizliegts, augšāmcēlies, gadu skaita ziņā grupa varētu mēroties gan ar „The Rolling Stones”, gan citiem roka klasiķiem, taču mūziķi mest mieru nedomā, bet gan plāno šīs vasaras koncerttūri, turklāt teju visas nedēļas nogales esot aizrunātas.

„Tie trīsdesmit trīs gadi kopš mūsu dibināšanas ir pagājuši vēja ātrumā,” brāļi sasmaidoties rezumē un piebilst,  ka 1981. gada koncertu, kura fotogrāfijas atsūtītas arī kultūras portāla „Rīga 2014” redakcijai, viņi atceroties gluži kā vakar spēlētu. „Tikai precīzu grupas gadu skaitu mums nemaz neprasi, jo gadskaitļi ir pamatīgi sajukuši!” Savukārt uz jautājumu, vai viņi joprojām ir tikpat dumpinieciski kā pirms trīsdesmit gadiem, mūziķi atteic – tagad jau nav pret ko dumpoties un ka par dumpošanos varot runāt vienīgi attiecībā uz Ukrainā notiekošo. „Toreiz gan mēs bijām riktīgi dumpinieki, tas nav noliedzams. Bet, protams, dumpinieka garu neesam zaudējuši,” rezumē Juris Sējāns.

 

Pieskaroties grupas rašanās vēsturei, Juris atgādina, ka gandrīz visi „Pērkonā” muzicējošie, tostarp Juris Kulakovs, jau iepriekš spēlēja grupā „Menuets”, kuras repertuārā bija Imanta Kalniņa dziesmas. „Kādā reizē Juris Kulakovs iepazinās ar dzejnieku Māri Melgalvu, kurš viņam uzdāvināja savu pirmo dzejoļu krājumu. Juris pāris nedēļās „sakomponēja” visu krājumu un saprata, ka viņam vajag savu grupu, kas to visu varētu nospēlēt. Tad viņš pieaicināja lielāko daļu no „Menueta” un arī dziedātāju Ievu Akurateri. Toreiz – pašā sākumā – jaunajā grupā spēlēja arī Jānis Lūsēns. Tā tapa „Pērkons” . Savukārt leģendārā uzstāšanās Mākslas akadēmijas karnevālā bija mūsu pirmā publiskā parādīšanās tautai.” Leons brāļa teikto papildina ar stāstu, ka grupas nosaukums pirmoreiz izskanējis no Ievas Akurateres mutes: „Man šķiet, ka viņa šo nosaukumu nosapņoja, tad nolēma, ka tas būtu labākais variants, sazvanīja Juri Kulakovu, un viņš teica – o, tas ir īstais! Tā arī pie tā tikām.”

 

Tiesa, ilgi šo nosaukumu grupa nevarēja izmantot, jo vārds „pērkons” dažādu apstākļu dēļ padomju laikā kļuva par aizliegto augli. „Tas bija gan pērkoņkrustiešu dēļ, gan visu ko mums gribēja „siet” klāt,” Juris nosaka un piekrīt – ar to, kas nācis pār „Pērkona” galvām, laikam bija jāsaskaras vien retai latviešu grupai. „Kaut vai abi grupas aizliegumi: viens bija pēc bēdīgi slavenā Ogres koncerta, pēc kura tauta izdemolēja vilcienu, otrs – pēc koncerta Dzelzceļnieku kultūras pilī.” Leons papildina, ka, viņaprāt, tas varētu būt bijis 1985. gadā.

„Koncerti mums bija vairākās Rīgas vietās: Popova radiorūpnīcas kultūras namā, kur sākās tādas mazas problēmiņas, citos kultūras namos un „dzelzceļniekos”, kur mums bija jau milicijas „bekvokāls”...”

Turpinot šo stāstu, Juris atgādina – lai gan toreiz bija „sēdošie” koncerti, publika bija kājās pēc otrās dziesmas. „Padomā pati: 1985. gadā neviens nebija pieradis, ka tādi rokkoncerti Latvijā var būt, un pirotehniku mēs izmantojām kopš pirmās dienas. Valdošā iekārta dikti baidījās, lai tikai jaunieši nesatrakojas, bet tāpat jau satrakojās, un tāpēc mūs aizliedza... Man tagad šķiet, ka starp mūsu abām aizliegšanām bija gada starpība. Ja kāds vēlas izlasīt precīzāk – „Vikipēdijā” mūsu vēsture ir aprakstīta ar visiem gadskaitļiem.”

 

Taču grupa muzicēšanai mieru nemeta, jo, kā saka brāļi, kaut kur jau muzicēt vajadzēja, turklāt tas bija kolhozu un padomju saimniecību laiks, kad teju katrai sevi cienošai saimniecībai bija savs ansamblis. „Mūs paņēma kolhozs „Padomju Latvija”, kur bija ļoti progresīvs priekšsēdētājs. Viņš teica, ka ne no kā nebaidoties, lai tikai nākot un muzicējot. Bet „Pērkona” vārdu mēs, protams, „nevalkājām”, lai gan neoficiāli ar šo nosaukumu startējām visu laiku. Man liekas, vienā no „Liepājas dzintara” festivāliem Ainars Mielavs mūs pieteica: „Un tagad uzstāsies grupa...,”, bet publika papildināja: „Pērkons!”. Tas bija ap 1987. gadu, kad jau gaisā sāka just Atmodas vēsmas.”

Par iespēju atdzimt pēc viena no aizliegumiem grupa „Pērkons” saka lielu paldies komponistam Imantam Kalniņam: „Sapratis, ka čaļi iegrūsti pagrīdē, bet muzicēt viņiem gribas un ir potenciāls, viņš mums palīdzēja no tās bedres rāpties ārā, uzaicinot kopā uzrakstīt rokoratoriju „Kā jūra, kā zeme, kā debess” ar Māra Čaklā tekstu.

Tad mēs trijatā – Imants Kalniņš, Juris Kulakovs un es – to skaņdarbu komponējām, iestudējām ar „Pērkonu” un piedalījāmies vienā no Liepājas festivāliem. Ja tam visam klāt bija Imanta Kalniņa vārds, tad ar mums tā vienkārši nevarēja izrēķināties, jo viņš tajā laikā jau bija vērā ņemams komponists. Pēc tam jau varējām uzstāties samērā oficiāli.”

Otrs grupas „megadarbs”, kas tapa ap to pašu laiku, bija Imanta Kalniņa rokopera „Ei, jūs tur!”, ko „Pērkons” kopā ar kori „Daile” izrādīja izpārdotos koncertos Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Zinot, ka „Pērkons” koncertos dažkārt mēdz spēlēt arī samērā senas dziesmas, loģisks šķiet jautājums, vai viņi reiz negribētu nospēlēt arī abus iepriekš pieminētos skaņdarbus. „Jā, bet tad būtu diezgan pamatīgi jāpiestrādā. Toreiz bijām uz tā viļņa... Bet katrā ziņā tas nebūtu neinteresanti – to izdarīt. Tāda jau mums bija tā viena programma, ar kuru braukājām pa Latviju: pirmajā daļā spēlējām rokoratoriju, otrajā – „Ei, jūs tur!”. Protams, ka to visu joprojām zinām no galvas,” teic Juris, bet Leons piebilst, – kaut kad esot pavīdējusi doma Imantdienās nospēlēt rokoperu, taču tad to žigli pārņēmusi grupa „Autobuss debesīs”, 2011. gadā nospēlējot vairākas izrādes Spīķeru koncertzālē.

 

 

„Par Imantdienām varētu padomāt, jo tur esam spēlējuši kā „Menuets”, ne kā „Pērkons”,” brāļi rezumē un atzīst, ka viņiem daudz kas izbiris no galvas – arī tas, kad grupa „Menuets” saņēmusi balvu „Vecie zaldāti”.

„Balvā toreiz bija kaste šņabja, bet mēs neizņēmām, jo aizbraucām mājās, un tā kaste palika pasākuma rīkotājiem. Bet –  kur tas notika, viss ir aizmirsies,” smejas Juris, piebilstot, – tagad jau esam vēl vecāki zaldāti.

„Ja jau „The Rolling Stones” un „Aerosmith” vēl kāpj uz skatuves un dūšīgi spēlē, kāpēc mēs nevarētu? Pagājušogad izbraukājām tūri pa Latviju, nospēlējot četrdesmit koncertus – gan pārpildītās zālēs, gan brīvdabā – un tūri noslēdzot Ogrē.”

Tiesa, tūres noslēguma koncerts gan nenotika Ogres estrādē, taču, tā kā noslēgumam tā, pēc mūziķu domām, bijusi itin piemērota vieta, grupas menedžeris izdomājis, ka skatuvi var uzbūvēt Ogres salas pļavā. „Un tiešām – bija pāris tūkstoši cilvēku!” abi priecājas un atklāj, ka nekādas īpaši negatīvas sajūtas, spēlējot Ogrē, viņiem nav radušās. „Esam koncertējuši tūkstošiem vietās, un katra vieta jau ir saistīta ar kaut kādām atmiņām. Neparastās lietas gan neatceramies, bet trakākās nevar stāstīt,” Leons vēl, šķelmīgi smaidot, nosaka. „Kas vēl var būt trakāks par vilciena izdemolēšanu, lai gan mūs, protams, vainot tur nevar. Taču Jura Podnieka dokumentālajā filmā „Vai viegli būt jaunam?” gan Ogres koncerts, gan izdemolētais vilciens, protams, parādās. Juris atbrauca filmēt, nezinot, ar ko tas beigsies. Viņš teica: vai, cik forša publika, gribu pafilmēt! Tā Podnieks filmēja publiku, bet mūs – maz, ja nu tikai dziesmas „Sapumpurots zars” laikā. Viņš sēdēja uz skatuves Kulakova pusē, filmēja publiku, un ik pa laikam J. Kulakovs viņu bakstīja – sak, pafilmē mūs arī, uz ko Podnieks atbildēja, ka publika ir tik forša, ka nevar pārtraukt filmēt. Un tieši tajā vakarā tika izdemolēts vilciens, un nākamajā dienā Podniekam laikam salikās viss kopā un radās doma par filmu „Vai viegli būt jaunam?”, un viss aizgāja savu ceļu,” atminas Juris, piebilstot – jā, arī viņi ik pa laikam Podnieka filmu mēdzot paskatīties.

„Vai mums ir nostalģija? Nē, jo, kā jau teicu sākumā, visi notikumi ir tik spilgti, ka mums tā šķiet kā vakardiena, tāpēc nostalģijai īpaši laika nav. Liekas, ka tā ir mūsu dzīves viena sastāvdaļa, ka viss ir noticis aizvakar.”

Sarunā atminamies arī astoņdesmitajos gados notikušās tarifikācijas skates, kur grupām tika piešķirtas kategorijas, kas ļāva (vai neļāva) koncertēt plašākai publikai. „Viena no skatēm – protams, neoficiāli – tika nosaukta Jura Kulakova vārdā,” pasmejas Juris, piebilstot, – „Pērkons” ieguva zemāko kategoriju, kas nozīmēja, ka ārpus sava kultūras nama viņi nedrīkst uzstāties.

 

„Zemāko kategoriju dabūja arī „Menuets” – grupa, ar kuru bijām izbraukājuši gan ārzemes, gan Krieviju, bet savā republikā nedrīkstējām muzicēt. Tas bija smieklīgi, taču tobrīd arī pārtraucām ar „Menuetu” muzicēt, „Pērkons” bija aizliegts…” Abi brāļi gan norāda, ka bijis arī savs labums, jo tolaik Ievas Akurateres mājā ierīkota skaņu ierakstu studija, kur ierakstīti visi vecie, labie grupas hiti, kas pēc tam arī izplatījušies pa pasauli „ģeometriskā progresijā”. „Tas tiešām bija labs darbs!” Juris rezumē un atgādina, ka šie ieraksti CD formātā pieejami arī tagad. „Esmu šad tad veikalos šos ierakstus redzējis, un pagājušogad, kad braucām tūrē, mums diski bija līdzi, un visi arī tika izpārdoti.”

Kā Juris un Leons skaidro grupas popularitāti un pievilkšanas spēku arī tagad – trīsdesmit gadus pēc grupas dzimšanas? „Droši vien jau kvalitatīvā teksta – Melgalvs, Čaklais, Elsbergs –, Jura Kulakova fascinējošās mūzikas un izpildījuma manieres dēļ, kas klausītājus acīmredzot vilina, jo nekā līdzīga jau nav,” brāļi teic, piebilstot, – vecais, labais „Pērkons” būs dzirdams arī „Zelta mikrofona” ceremonijā. „Uz skatuves kāpsim pēdējie, bet – kas skanēs, tas lai paliek noslēpums!”

0 komentāri

Komentāru nav