Publika cēlās kājās, auroja, kliedza. Režisors Viesturs Meikšāns

Publika cēlās kājās, auroja, kliedza. Režisors Viesturs Meikšāns
Kaspars Garda, Rīga 2014
Pirms daudziem gadiem, vēl nebūdams režisors, Viesturs Meikšāns savās ikdienas gaitās gājis pa Vērmanes dārzu, un tieši tajā brīdī tur atklāts kāds piemineklis. Ziņkāres dzīts, apstājies, tomēr ģīmetne un paraksts – Mihails Tāls – viņam neko nav izteicis. Tobrīd viņš, iespējams, vēl nezināja, ka pēc pāris gadiem sāks studēt teātra režiju, bet vēl 10 gadus vēlāk Mihails Tāls kļūs par pirmās viņa iestudētās operas galveno iedvesmas avotu.

„Rīga 2014” programmā iekļautā opera „Mihails un Mihails spēlē šahu” ir absolūts jaundarbs – tam oriģinālmūziku rakstījis jaunais komponists Kristaps Pētersons, starp citu, arī debitants šajā žanrā. Savukārt libretu par šaha spēles spriedzi starp diviem meistariem rakstījis dzejnieks, tekstgrupas „Orbīta” dalībnieks Sergejs Timofejevs. Režija uzticēta Viesturam Meikšānam, kurš līdz šim lielākoties strādājis Valmieras teātrī, bet izrādes veidojis arī Latvijas Nacionālajā teātrī, laikmetīgā teātra festivālam „Homo Novus”, kā arī gadu pēc pazīstamā Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova ieteikuma strādājis Maskavas Dailes teātrī.

Meikšāns izrādi veidojis kā izglītojošu lekciju – ar vēsturiskiem videomateriāliem, paskaidrojumiem, ar šaha ekspertu palīdzību analizēta spēles stratēģija.

Stāsts ir par divu sāncenšu un šaha spēles ģēniju satikšanos, un vienu izšķirošo gājienu ar bandinieku, kas tobrīd 24 veco rīdzinieku Mihailu Tālu padara par pasaules čempionu.

 

Šaha noteikumi, pati spēle, Mihails Tāls… Līdz šīs izrādes iestudēšanai kaut ko zināji par to?

Tad, kad atklāja Mihaila Tāla pieminekli Vērmanes dārzā [2000. gads – red.], netīšām gāju garām. Šķita, jāapstājas, jāpaskatās, kas tas ir… Krīt palags, paveras seja, nē, nepazīstu, nezinu. Aizeju un izlasu – Mihails Tāls…, neko nenozīmē. Tas, ko ar to vēlos teikt, šobrīd viņš ir zināms ļoti šauram cilvēku lokam, arī es padziļināti par viņu uzzinu tagad, operas tapšanas gaitā, bet šaha noteikumus zinu, spēlēt protu, bet vienmēr zaudēju [smaida – red.].

Skatītājiem, nākot uz izrādi, būtu jāzina šaha noteikumi?

Tas tikai palīdzēs. Izrādes laikā „izejam cauri” visai konkrētajai Mihaila Tāla un Mihaila Botviņņika spēlei.

Paši šahisti kā tēli uz skatuves neparādās?

Tāda personificēšana aktieriskā ziņā nenotiek. Tomēr tas nav arī tik vienkārši, ka izrādē figūras, kas bija 1960. gada spēlē, atkārto visus gājienus. Tie ir divi paralēli stāsti – viens, kurā patiešām uz tablo izejam cauri visai spēlei un arī dramaturģiski izstāstām konkrētu partiju. Ja skatītājs sekos līdzi tikai tam, kas notiek uz tablo un šaha noteikumiem, tad redzēs tikai šo stāstu.

Ar ekspertu palīdzību esam izanalizējuši spēli. Mums ir videoieraksts, kurā profesionāļi paskaidro šo ģeniālo gājienu un uzvaras jēgu.

Otrs stāsts, protams, ir par personību – Mihailu Tālu – RADOŠO šaha ģēniju.

Varbūt stāsts ir arī par jaunības dullumu, stāšanos pretī autoritātei?

Jā, jā. Tur jau tā lieta. Koncepts ir par nepareizību. Tāla dzīve visu mūžu ir bijusi kaut kādā veidā ārpus rāmjiem, kas padomju laika 1960. gadu kontekstā ir ļoti interesanti. Viņa izpaušanās „ārpus rāmjiem” izrādījās tik ģeniāla un spridzinoša, neņemot vērā to, ka tas bija tikai uz šaha galdiņa. Viņš kļuva par slavenību, par sava laika supervaroni.

 

Šahs un tam līdzi jušana ir fiziski ļoti mierīga, ne kā mūsdienu Latvijā hokejs  ar kliegšanu, dziedāšanu, svilpšanu un fizisku izlādēšanos. Kāpēc, tavuprāt, šahs padomju gados bija tik populārs?

Gribētu palabot – tieši 1960. gados, kad šaha popularitāte bija visaugstākā, tā bija tāda pati fanošana kā hokejā. Pēc katra gājiena publika cēlās kājās, auroja un kliedza: „Kas tur notiek? Kāpēc tu izdarīji to gājienu tā?” Emocijas bija tikpat sakaitētas, kā mums saprotamajās „Dinamo Rīga” spēlēs „Arēnā Rīga”.

Izrādē to paskaidrojam ar dokumentāliem un vēsturiskiem faktiem. Mums ir videofragmenti no arhīva ar milzīgiem pūļiem, kas uz ielas vēro šaha tablo, un bērniem – piemēram, kā mazas meitenītes savā starpā spēlē šahu. Popularitāte bija neiedomājama.

Kas mainījies mūsdienās?

Šodien rodas arvien jauni izklaides mediji un tehnoloģijas. Datori, televīzija… Ļoti grūti ir koncentrēties vienā vietā, kaut kādā laukumiņā uz vairākām stundām. Mūsdienās uzmanība, kā mēs zinām, ir tikš [knipis ar pirkstiem – red.]… Tik nenoturīga.

Šahs pieprasa ļoti lielu intelektuālo sasprindzinājumu. Kā mums, veidojot izrādi, skaidroja profesionāļi, ja čempionātā ir piecu stundu šaha partija, pēc tam nav iespējams pastaigāt. Visi muskuļi saspringuši no fiziskās piepūles, visa enerģija ir „aizgājusi” domāšanā, un pēc spēles ir sajūta, it kā būtu noskriets maratons.

Patiesībā šahs ir ļoti, ļoti fizisks sporta veids. Ir jābūt ļoti rūdītam, lai to varētu izturēt.

Šis ir pirmais tavs darbs operā, teātrī režisors ir tas, kurš diktē parādi, šeit jūs esat trīs vienlīdzīgi autori – komponists Kristaps Pētersons un libreta autors Sergejs Timofejevs. Kā veidojusies jūsu sadarbība?

Es tomēr teiktu, ka nav lielas starpības, teātra izrāde vai opera, tādā nozīmē, ka teātrī režisora iedvesmas avots ir literārais materiāls, operā vienkārši vados pēc komponista radītā materiāla. Režijas idejas pirmsākums vienmēr ir kāda cita cilvēka darbs. Man pašam ļoti interesanta ir Kristapa Pētersona mūzika, patīk 21. gadsimta skaņas. Pirms iestudēšanas izrunājām darbu, un es prezentēju komponistam savu redzējumu. Visi visam piekrita, tāpēc īsti domstarpību nekādu nevar būt.

 

Kāpēc iestudējumā vienlaikus darbojas divi diriģenti?

Tāpēc, ka ir melnā un baltā komanda.

Tā arī būs – viens melns, otrs balts?

Nē, tik tieši to visu neveidosim. Nebūs arī zirdziņu un laidnīšu. Mēs tomēr stāstām par šahu no malas un netēlojam figūras.

Tātad „Alises Brīnumzemē” cienīga laukuma nebūs?

[Smejas – red.] … nākamo speciāli iestudēšu „Alisi Brīnumzemē” ar karalienītēm un citām figūrām.

Alvis Hermanis intervijās licis nojaust, ka operas režija viņam ir solis augšup pēc teātra. Vai tam piekrīti?

Nē, nav tāda soļa augšup. Viņam tas ir solis uz priekšu. Tikpat labi mans solis tālāk būtu izrāžu iestudēšana zem ūdens. Tas ir ļoti subjektīvi. Man patīk daudzveidība, vēl vēlētos izmēģināt kino, visos žanros pārbaudīt savus spēkus.

Šī opera ir laikmetīgs jaundarbs, bet – vai būtu gatavs ķerties klāt kādai klasiskai operai?

Jā, labprāt. Mans nākamais iestudējums teātrī ir Viljams Šekspīrs. Dailes teātrī būs manis veidota „Ričarda III” versija. Pilnīga klasika. Bet klasisko operu? Kāpēc ne? Es, protams, nemācēšu to iestudēt tradicionālā formā, vienkārši neprotu tā, jo runāju savā valodā.

 

Lielākā daļu tavu darbu ir tapuši Valmieras teātrī, bet pats esi dzimis un audzis rīdzinieks. Pastāsti par vietu Rīgā, no kuras nāc.

Esmu uzaudzis Juglā, blakus dzelzceļam. Tur ir piecstāvu ēkas – pie Juglas manufaktūras, pie pašas Rīgas robežas. Blakus bija mežs un Bābelītes ezers. 1959. gadā celtas padomju laika mājas, tur bija garāžas ar lieliem jumtiem, kur varēja spēlēt futbolu. 1980. gadu sākums bija „bērnu buma” laiks. Pilni pagalmi ar „sīčiem”. Nu tas bija tāds ļoti dinamisks dzīvesveids – dzīvojām pa mežu, kāpām kokos. Mežā ir Otrā pasaules kara laikā uzspridzināts Ulmaņlaika HES, tur ir „baigi” interesanti bunkuri, ar pazemes ejām un gaiteņiem – tā vieta ir ļoti forša. Man tādas sentimentālas atmiņas ar to visu saistās.

Kādas ir tās unikālās vietas un lietas, ko Rīgā kā Eiropas kultūras galvaspilsētā akcentētu?

Rīgā ir foršas zaļās zonas. Daudzi rīdzinieki nemaz nezina, ka Šmerlis ir riktīgs mežs Rīgas pilsētas teritorijā. Domāju, ka drīz par eksotiskām un interesantām vidēm paliks padomju gados celtie dzīvojamie kvartāli. Vēl kaut kas īpašs ir Rīgas tramvajs, arī bruģis. Man bail domāt par to, ka kādreiz noasfaltēs Gaisa tiltu, bruģis – tā ir Rīgas garša.

Vēl patīk VEF teritorija ar visiem kultūras un jaunrades centriņiem, arī Andrejsala – visas šīs radošās vides, kur kaut kas top pats no sevis. Mani atbaida pārāk liela sterilitāte.

Piemēram, Spīķeri bija interesanti līdz brīdim, kad kļuva pārāk sakārtoti. Bet Rīgā par kultūras trūkumu nevar sūdzēties, te tās ir daudz.

Opera-lekcija „Mihails un Mihails spēlē šahu” Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos 12. martā. Operas jauniestudējums iekļauts „Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā „Dzintara ādere”.

0 komentāri

Komentāru nav