Katrā sievietē ir Dievmāte. Saruna ar horeogrāfi Kristīni Vismani

Katrā sievietē ir Dievmāte. Saruna ar horeogrāfi Kristīni Vismani
Kaspars Garda, Rīga 2014
08-03-2014 A+ A-
„Katrā sievietē ir Dievmāte,” tā horeogrāfei Kristīnei Vismanei teicis kāds teologs. Šī atziņa bijusi kā vadmotīvs jaunai dejas izrādei par visai ikdienišķu, bet reizē sarežģītu tēmu – mammām, kas savu bērnu dažādu iemeslu dēļ audzina vienas. Izrāde „Intervija ar Madonnu” pirmizrādi piedzīvos Starptautiskajā sieviešu dienā – 8. martā.

Kristīne Vismane ir saistīta arī ar vairākiem „Rīga 2014” projektiem – pagājušā gada vasarā viņa bija viena no horeogrāfēm, kas darbojās ar Tērbatas ielas kafejnīcu, veikalu un frizētavu darbiniekiem projektā „Dejas diena tavā darbā”, bet oktobrī viņa piedalījās nīderlandiešu horeogrāfa Kūna Augustinena darbnīcā projektam „Deja iziet pilsētā”. Taču šoreiz stāsts ir par viņas pašas jaunāko darbu – monoizrādi „Intervija ar Madonnu”, kas turklāt vispirms tika prezentēta Ņujorkas skatītājiem „New York Live Arts” studijā. Izrādes prezentācija Ņujorkā notika rezidenču programmas „Movement Research” izrāžu vakara ietvaros. Tagad pienācis laiks Rīgas skatītājiem novērtēt dejas valodā izstāstīto stāstu, kas tapis „no dzīves”, par pamatu ņemot reālu sieviešu stāstus, pārdomas, neziņu un jautājumus. Radošā komanda intervējusi mammas, kuras vienas audzina bērnus, visās trijās Baltijas valstīs.

 

Vai var dejot par jebkuru tēmu?

Tas ir filozofisks jautājums. Es nemaz nespēju visu tēmu loku aptvert. Šīs izrādes kontekstā – ir tēma vientuļās mātes, bet izrāde nav tikai par vientuļajām mātēm. Tā ir arī par mani, cilvēku, kurš nav vientuļā māte, bet gribētu zināt, kā tas ir. Tikai no šīs perspektīvas varu veidot par šo tēmu izrādi.

Tev pašai ir bērni?

Man pašai bērnu nav, tieši tāpēc arī veidoju izrādi. Bija dzīvē brīdis, kad domāju, ka vēlos būt vientuļā māte. Manī bija griba audzināt bērnu vienai pašai, nevēlēšanās pēc standarta ģimenes modeļa. Radās jautājumi, kādēļ man tā ir, cik nopietni uztveru šo savu vēlmi – atrast potenciālo bērna tēvu vai veikt mākslīgo apaugļošanu un radīt mazuli. Šie jautājumi mani satrauca, un gribēju iepazīties ar pašām vientuļajām māmiņām un aprunāties, kā un kāpēc tas ir, kādas sekas tas atstāj bērnā. Tāpēc jautājums, vai par šo tēmu var arī dejot, vairs nerodas.

Ķermenis ir resurss, ar kuru man vienkārši ir vieglāk paust savas domas.

Precizēšu, tātad tevi tik daudz nesatrauc vientuļo māšu problēma, bet pašas vēlme un izziņa, kā ir vienai audzināt bērnu?

Abējādi. Sev atradu atbildi, ka pati vēlos ģimeni. Tagad man arī blakus ir cilvēks, kuru sastopot, bija skaidrs, ka ir tomēr vīrietis, ar kuru vēlētos kopīgu ģimeni [smejas – red.]. Nav tik traki. Tomēr ir palicis jautājums – ko tad īsti nozīmē būt vientuļajai mātei?

Vai, veidojot izrādi, ir izdevies atrast atbildes uz šo jautājumu?

Nē, drīzāk izrāde rosina par to domāt. Forma izrādei ir jautājoša. Atbildes man uz jautājumiem sniedza mammas, ar kurām tikos intervijās, veidojot šo izrādi. Kaut gan arī tās nav atbildes. Tā ir dalīšanās ar savu pieredzi, un viņu situācijas ir ļoti atšķirīgas.

 

Pastāsti par sievietēm, ar kurām tikies Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Sievietes, ko intervēju, atradu ar sludinājumu sociālajos tīklos. Gribēju uzklausīt personiskos stāstus, lai izvairītos no klišejām. Pārsvarā atsaucās jaunas māmiņas ar bērniem vecumā no trim mēnešiem līdz diviem gadiem. Mani aizķēra tas, ka viņas bija tik ļoti atklātas. Pirmkārt, bija visai negatīva attieksme pret bērnu tēviem. Trūkst atbalsta. Sākumā bijis vīrietis ar zelta rokām, bet, kad pieteicies mazulis, vienkārši pazudis.

Kāda trīs mēnešus veca bērniņa mamma no Igaunijas, kuru intervēja Epa [Epp Kubu, igauņu scenogrāfe un kostīmu māksliniece – red.], teica, ka redz bērnā viņa tēvu.

Viņa intervijā saka: „Ļoti ceru, ka mīlu šo bērnu”. Tuvinieki savukārt teikuši – tev ir iespēja izaudzināt brīnišķīgu cilvēku.

To pieminēja arī kāda cita māmiņa – viņai patīk būt mammai, jo ir dota iespēja pasaulē ienest tādu cilvēku, kādu viņa gribētu pati.

 

Bija arī gadījumi, kad meitenes nav vēlējušās kļūt par mammām. Iedomājies, esi jauna, tev ir 25 gadi, un esi spiesta atteikties no visa, tev arī blakus nav neviena, kas varētu palīdzēt. Taviem vecākiem ir vēl astoņi bērni, un viņi domā tikai par savām attiecībām. Viņi gribēja dēlu, bet dzima tikai meitas. Un tu esi kaut kur pa vidu ar savu piecgadīgo bērnu un netiec ar to galā. Tev ir darbs, kas tev nepatīk. Tu esi pārdevēja, pārnāc mājās vēlu vakarā, esi nikna, un ir šis bērns, kurš saka: „Māmiņ, tu visiem darbā smaidi, tikai man ne!” Šī sieviete intervijā teica, ka būtu veikusi abortu, bet bērna tēvs lūdzies to nedarīt. Šobrīd viņi ir šķīrušies, bet bērna tēva tagadējā draudzene liedz bērnu atbalstīt un apciemot. Situācijas mēdz būt arī tik absurdas.

Viena no atbildēm uz jautājumu, kādas izmaiņas tavā dzīvē ir ienesis bērns, bija, ka dzīvei tagad ir jēga.

Nav labi, ka tā ir vienīgā dzīves jēga, bet vismaz kaut kas esi, tu esi māte. Ir ļoti patīkama tā sajūta, kad bērns nāk tev pretim, priecājas tevi redzēt, sabučo. Tev ir, kā dēļ dzīvot. Un, ja vēl ir vecāki, kas palīdz, un ir draugi, kas varbūt var aizvietot tēvu, ir vieglāk. Bet ir arī otra puse – vientulības sajūta. To no māmiņām dzirdēju visvairāk. Tikai tad, kad bērns paaugas, tas kļūst par draugu, kuram vari izstāstīt par grūtībām, par to, ka vajag palīdzību. Bet – kā ir bērnam? Ir diezgan ātri jāpieaug, jo mātei viņš ir vajadzīgs jau kā līdzcilvēks.

Vai tas tomēr nav sievietes egoisms pret bērnu?

Kas tad nav egoistiski? Vai arī mana vēlme – audzināt bērnu vienai – nav egoistiska? Kā to biju iedomājusies attiecībā uz bērnu? Varbūt tas ir bioloģiskais pulkstenis? Tad uzrodas bērns, un saproti, ka nav vērts būt kopā ar viņa tēvu. Un te arī lielu lomu spēlē ego. Kur ir šis ideāls, kad netiek nodarīts pāri nevienam?

Mūsdienās tradicionālais ģimenes modelis šķobās. Ir sievietes, kas apvieno spožu karjeru un bērnus, raugoties tikai no praktiskā viedokļa, ne vienu vien bērnu var izaudzināt. Daudz runā par viendzimuma pāriem, kas vēlas audzināt bērnus. Runāt par vīrieša un sievietes lomu topošā cilvēka audzināšanā ir aktuāli?

Protams, tas ir aktuāli. Divas mammas nekad neradīs pašas bērnu. Ir vajadzīgs vīrietis. Man pilnīgi noteikti nav aizspriedumu pret viendzimuma attiecībām, tomēr, lai rastos bērns, ir vajadzīgi mamma un tētis – kāds, kurš iznēsā, un kāds, kurš apaugļo. Un ir trešais – cilvēks, kurš rodas un kuram ar to ir jādzīvo, ja viena no vecākiem nav klāt. Arī skolā bērni uzdod šos jautājumus... Droši vien baigais brīvdomātājs aug.

 

Izrāde ir stāsts par grūtumu vai izvēli?

Ne tikai par izvēli un grūtumu. Tās ir pārdomas, sajūtas, ideāli, vēlmes – sieviešu perspektīva. Stāsts ir arī par to, ko sievietes, kas audzina bērnus vienas, gaidījušas pašas no saviem vecākiem. Koncentrējos uz modeli, ko sievietes ir iedomājušās kā ideālo ģimeni, un lielākai daļai tā tomēr ir vīrieša un sievietes savienība. Un kas notiek, kad no šā tradicionālā modeļa – trim cilvēkiem, paliek divi, tās sajūtas, iemesli...? Neziņa – veikt abortu vai nē? Kā reaģēt uz – šobrīd neesmu gatavs kļūt par tēti? Un tas ir absurds, dot padomu – neguli, ja neredzi šo vīrieti kā bērna tēvu, bet... [smejas – red.] ir lietas, ko tomēr nevari paredzēt.

Dievmāte renesanses laika gleznās arī ir viena ar bērnu uz rokām.

Izrādes nosaukums ir „Intervija ar Madonnu”. Tā ir saruna, jautājumi un atbildes. Madonna ir ideālais prototips, ideālā harmonija. Māte un bērns, sieviete, pie kuras meklēt patvērumu, mierinājumu.

Ļoti skaistu atziņu man pateica kāds teologs – katrā sievietē ir Dievmāte, un viņa pati ir patvērums.

Izrāde nav par nosodīšanu vai attaisnošanu, nav tādu pareizo vai nepareizo modeļu, izrādes dēļ jau nesamazināsies vientuļo māšu skaits. Man bija saruna ar režisori Māru Ķimeli par šo tēmu, un viņa teica – audzināt bērnu vienai nav grūti, tu vari jebko, grūti ir bērnam.

Tomēr izrādes komandā jums ir viens vīrietis – Jēkabs Nīmanis.

Nebija tā, ka mērķtiecīgi meklējām komponistu vīrieti, tomēr tagad to novērtējam. Jēkabs izrādei sniedz savu vīrišķo perspektīvu, viņa viedoklis ir klātesošs, gan veidojot ainas, gan izvēloties intervijas. Un nu jau vairs bez viņa nekādi.

Kristīnes Vismanes izrādes „Intervija ar Madonnu” var noskatīties 8., 9. martā, kā arī 11. un 15. maijā plkst. 19.00 koka ēku renovācijas centrā „Koka Rīga” Grīziņkalnā, Krāsotāju ielā 12.

0 komentāri

Komentāru nav