Par pagātni domāt nav laika. Diriģents Jānis Liepiņš

Par pagātni domāt nav laika. Diriģents Jānis Liepiņš
LETA . Diriģents Jānis Liepiņš
Tikko saņēmis „Lielo Mūzikas balvu 2013” kā gada labākais jaunais mākslinieks, diriģents Jānis Liepiņš nebūt nedomā gulēt uz lauriem: jau šīs nedēļas beigās, 15. un 16. martā, izskanēs viņa vadītā jauniešu kora „Kamēr...” jaunākā programma „Amber songs”, bet 26. aprīlī Jānis stāsies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Valsts akadēmiskā kora „Latvija” priekšā, lai kopā ar šiem kolektīviem un solistiem Aleksandru Antoņenko un Ingu Šļubovsku Rīgas Domā atskaņotu Zigmara Liepiņa „Transcendentālo oratoriju”. Par spīti aizņemtībai, Jānis intervijai piekrīt labprāt, vien pusnopietni, pus pa jokam nopūšas, ka šodien tā viņam esot jau trešā intervija.

Tieši pirms nedēļas – 4. martā – kāpi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, lai saņemtu mūsu valsts augstāko novērtējumu mūzikā – Lielo mūzikas balvu. Uztver to kā avansu vai slogu?

Īstenībā negribētu izmantot vārdu „slogs”, bet, protams, katru nākamo reizi man būs jāpierāda, kāpēc saņēmu šo balvu. Apzinos, ka tā man ir iedota par iepriekšējiem notikumiem. Tur arī slēpjas doma, ka man tā ir pagātne; tur slēpjas pagājušais gads, un jāskatās, kas notiks tagad un uz priekšu. Protams, man tas bija milzīgs prieks un pagodinājums saņemt LMB, turklāt – no Jāņa Erenštreita rokām! (Smaida.) Tas bija fantastiski!

Tu pie Erenštreita esi mācījies Dārziņskolā?

Viņš pasniedza kordziedāšanu pašā sākumā, pirmajās trijās klasēs. Un pie Erenštreita pat nebija jāmācās – vienkārši viņa klātbūtne un tas, kā viņš mācīja, laikam Doma kora skolai piešķīra maģiju. Vienmēr ņēmām vērā Erenštreita padomus par to, kādam jābūt džentlmenim; viņš vienmēr ir bijis paraugs, no kā mācīties.

 

Kādam tavam kolēģim, kura vārdu neminēsim, bija niķis – viņš saņemtās Lielās mūzikas balvas karināja ar kājām gaisā uz aukliņas. Kā tu glabā savas balvas?

(Smejas.) Man pagaidām ir tikai viena Lielā mūzikas balva, tāpēc pat gribēdams nevaru pakārt rindiņā, jo neizskatīsies glīti.

Kaut gan – tas man balvu plauktiņš izskatās diezgan smuki: tur ir Eiropas „Grand Prix”, tur ir Lielā mūzikas balva, pagājušogad par „Mēness dziesmām” saņemtā Mūzikas ierakstu gada balva, vēl arī Dziesmu svētku kauss. 

Tas izklausās nopietni – pašā karjeras sākumā tikt pie tādām balvām. Lai gan tev ir, uz ko tiekties, piemēram, „Grammy”...

Jā, piemēram. (Smaida.) Varētu mēģināt sev to izvirzīt kā nākamo mērķi. Ja nopietni – protams, kādreiz vēl varētu mēģināt tikt pie Lielās mūzikas balvas – par interpretāciju vai izpildījumu, kad būšu guvis vairāk pieredzes. Jo otrreiz jau par debiju nedabūšu. Ja nu vienīgi par mūža ieguldījumu. (Smejas.) Bet – nekas jau netiek darīts balvu dēļ. Vienīgi, ja braucu uz kādu konkursu cerībā saņemt balvu. Bet, protams, ne jau balva ir galvenais.

 

Kas ir galvenais – darbs, process?

Man būtisks ir rezultāts, kuru gribu panākt ar darbu. Kad strādāju, man ir svarīgi nepievilt ne sevi, ne mūziķus, kuru priekšā stāvu, bet galvenokārt – nepievilt klausītājus. Tas ir atbildīgs darbs – atskaņot mūziku.

Galu galā, cilvēki, nākot uz koncertu, ir maksājuši naudu, savukārt vēlos viņiem sniegt visu labāko, ko varu izdarīt. Tas man šķiet pašsaprotami. Ja tas ir sanācis labi un ja cilvēki to novērtē, tas ir ārkārtīgi patīkami.

Kad pagājušo otrdien Erenštreits uz skatuves atplēsa aploksni ar uzvarētāja vārdu un teica: „Tā jau es domāju”, tobrīd saprati, ka esi uzvarējis?

Kaut kad nesen redzēju video – neatceros no „Grammy” vai „Oskara” balvu pasniegšanas ceremonijas, – viena no nominantēm sapriecājās, jo izdzirdēja pirmo sava uzvārda burtu, taču izrādījās, ka uzvarētāja ir cita. Tāpēc noturējos līdz brīdim, kad pateica manu vārdu un uzvārdu, jo līdz tam negribēju sākt domāt – kā es tagad kāpšu uz skatuves un ko teikšu. (Smejas.) Protams, zemapziņā man stāvēja teksts, kuriem pasniedzējiem jāpasaka paldies, bet kā tieši formulēt pateicību… Teksts nāca spontāni. Patiesību sakot, man aizrāvās elpa, un pat aizmirsu, ka zālē sēž mani vecāki [komponists un LNO valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš un dziedātāja un režisore Mirdza Zīvere – red.]. Un kā tad viņi man varēja palīdzēt? Protams, vecākiem bija gandarījums, un viņi uztraucās par savu dēlu. Vecāki bija klāt, kad Areco ar kori „Kamēr…” saņēmām Eiropas „Grand Prix”, un mamma pēc tam arī teica, ka viņi bija šausmīgi uztraukušies pirms balvu paziņošanas – pat mazliet vairāk nekā tagad Lielās mūzikas balvas pasniegšanā. Varbūt ar laiku pie tā pierod? (Smaida.)

 

Kopā ar balvu nāca arī „Hennessy” stipendija, kas paredzēta mācībām. Vai jau esi izdomājis, kā to ieguldīsi?

Formulējums ir „meistarklasēm un mācībām”. Vēl neesmu izdomājis, bet tuvākajā nākotnē izlemšu, ko iesākšu ar šo naudu. Varbūt braukšu uz kādu simfoniskā orķestra diriģēšanas konkursu. To jau dara visi diriģenti, un tas ir labi, pat neatkarīgi no tā, vai saņem kādu apbalvojumu. Tā ir laba pieredze, tu izej cauri lielam repertuāram. Turklāt šajos konkursos nemaz nav tik viegli tikt, tur piesakās kādi divsimt četrsimt cilvēku, no kuriem finālā tiek kādi sešpadsmit. Tā ir tāda lieta, uz ko nākotnē varētu mērķēt. Bet nauda noteikti man noderēs, jo jāiegādājas partitūras, jāsamaksā dalības maksa. Tas nav lēts prieks! Un, jo tālāk no Latvijas notiek konkurss, jo tas ir dārgāk.

Lielajā mūzikas balvā kopā ar savu kori prezentēji vienu dziesmu no projekta „Amber songs”, kas pilnā apjomā izskanēs 15. un 16. martā. Ideja par šo projektu pieder tev?

Ideja par dziesmu cikliem, ko pēc tam ieraksta albumā, piederēja Mārim Sirmajam, un bija gan „Saules dziesmas”, gan „Mēness dziesmas”. Taču ar „Kamēr…” tā pa īstam neesam dziedājuši tautasdziesmas. Ir bijis pa vienai, pa divām klasiskajām – „Pūt, vējiņi”, „Rīga dimd”. Turklāt katru gadu ierakstām albumu ar kādu dziesmu programmu, un tā nu ir lieta, ar ko varam lepoties, jo, manuprāt, neviens cits amatierkoris Latvijā to nedara. Bija cilvēki, kas teica, ka mēs varētu dziedāt tautasdziesmas.

Man šķita – kāpēc ne, bet tad ar pievienoto vērtību – ka tās būtu nevis klasiskās tautasdziesmas, bet gan – ka tās būtu interpretējuši starptautiski pazīstami komponisti. Tas būtu unikāli, jo nekas tāds līdz šim nav noticis.

Tā radās ideja, un sākām pie tās strādāt, meklējot komponistus. Ir autori, kurus pazinu personīgi – tie ir mūsu latviešu komponisti, lietuvietis Vītauts Miškinis pirms tam bija rakstījis „Saules dziesmu” projektam; bija vārdi, kuri man bija zināmi, un bija komponisti, kas Latvijā nav pazīstami, bet īstenībā viņi pasaulē ar savu mūziku ir iekarojuši visai nopietnas koncertzāles. Protams, laikam Latvijā nevar zināt, bet man pašam tas bija pārsteigums! Bija skaidrs, ka noteikti vajag indiešu komponistu – kā Dzintara ceļa sākumu vai beigas. Params Virs Latvijā nav pazīstams, bet viņa mūzika ir skanējusi Koventgārdenā. Vira skaņdarbus spēlējis BBC Simfoniskais orķestris, un viņš ir atzīts simfoniskās mūzikas komponists. Doma bija iepazīstināt latviešu publiku ar vārdiem, kas šeit nav zināmi. Protams, ir komponisti, ko šeit pazīst – Gabriels Džeksons un Jans Sandstrems, bet pārējie, kas nav te dzirdēti, patiesībā ļoti augstu tiek novērtēti Rietumos.

 

Viņi labprāt parakstījās uz kaut ko tādu – aranžēt pilnīgi nepazīstamas tautasdziesmas un veidot savas versijas?

Protams! Bija tādi komponisti, kas ļoti uztraucās par to, vai pagūs sagatavot savas versijas, jo viņiem ir ļoti daudz jāstrādā, taču, cik atceros, neviens neatteica. Arī viņiem bija ļoti interesanti, jo tas nebija vēl viens pasūtījums: nemaz tik bieži nenotiek tā, ka iedod jau gatavu materiālu, ka vari izvēlēties, kura melodija ir tuvāka, arī saturiski. Daži no viņiem biežāk nodarbojas ar operu komponēšanu – piemēram, beļģis Nikolā Lenss, kura aranžēto dziesmu atskaņojām Lielajā mūzikas balvā; tie, kuri sacer simfonisko mūziku, koriem raksta mazāk, tāpēc šāda iespēja viņiem varbūt paver jaunus un neapgūtus plašumus. (Domā.) Ir tādi komponisti, kuri vada augstas klases korus, tādēļ labi zina koru specifiku, raksta pasūtījuma darbus koriem visā pasaulē un zina, kādas ir koru iespējas.

Kā izvēlējāties komponistus, kuri „apdarinās” dziesmas?

Idejas „punkts” bija etnomuzikologs Dr. Valdis Muktupāvels, kurš kā profesionālis atlasīja tautasdziesmas – lai tās būtu pēc iespējas krāsainākas un arī atšķirīgas pēc satura.

Protams, var jau arī izveidot programmu, kur visas dziesmas būtu sērīgas un latviešiem tik mīļās bēdīgās dziesmas, taču man gribējās, lai programma būtu krāšņa un krāsaina.

Tika izveidots saraksts ar trīsdesmit tautasdziesmām, kur bija dzirdama melodija, klāt pantiņi, apraksts un, protams, kas ir ļoti būtiski, – tulkojums, nevis tikai parindenis. Jo daudzām tautasdziesmām teksts nav jāuztver burtiski, tur ir dziļāka doma: piemēram, dziesmā ir teksts par irbes šaušanu, bet patiesībā tas ir stāsts par līgavas meklēšanu. To nebūtu zinājis, bet paldies Valdim, ka man pastāstīja tādas lietas par tautasdziesmām, kas jāuztver citādi. Izvēlētās dziesmas neatkārtojās, jo komponisti nāk no tik dažādām valstīm ar tik dažādu kultūras bagāžu, katram ir atšķirīga mentalitāte, tādēļ katrs ņēma to skaņdarbu, kas viņam šķita tuvāks. (Smaida.) Laikam izņemot krievu komponistu, kurš paņēma sešas dziesmas, jo gribēja izveidot ne īsti popūriju, bet it kā uzslāņot vienu dziesmu virs otras, tāpēc izmantoja nevis visu tautasdziesmu, bet motīvus. (Smejas.) Man patīk, ka ir dažādība – ne tikai komponistu izvēlē, bet arī piegājienā, kā viņi aranžējuši dziesmas. Ir tādas klasiskas dziesmas ar melodiju un harmoniju, kur viss plūst un mainās; ir tādas, kur melodija tā iepīta skaņu mākonī, ka to pat nevar pazīt – skan tādas harmonijas, ka tikai attāli var nojaust, kur ir melodija. Ir tādi komponisti, kuri pievēršas drusku citādākam un avangardiskākam stilam – piemēram, beļģa apdarinātā dziesma „Gaismiņa ausa”, kuru parādījām Lielajā mūzikas balvā. Dziesma stāsta par to, kā puisis iet līgavu meklēt, un viņam pa ceļam parādās visādi dabas tēli, un komponists iedvesmu ņēmis tieši no tiem.

Droši vien neviens latvietis nekad tā nedarītu, tādēļ ir interesanti, ka šie komponisti uz mūsu tautasdziesmām paskatās citādāk. Līdz ar to sanāk dažāda programma visām gaumēm: būs gan nedaudz trakākas interpretācijas, gan klasiskas, skaistas un atpazīstamas dziesmas.

Šī programma tiks ierakstīta arī kompaktdiskā, un, manuprāt, albumu prezentēsim Pasaules koru olimpiādes laikā ar koncertu un meistarklasēm.

Man sāk šķist, ka pirms jaunajām versijām vajadzētu atskaņot īsu motīvu no tautasdziesmas sākotnējās versijas.

Būs, būs – tādas kā intermēdijas ar autentisko dziesmas skanējumu, lai cilvēkiem būtu pilnīgi skaidrs, kas tā par tautasdziesmu, pirms tā atskanēs ārzemju komponistu interpretācijā.

Ar daudziem komponistiem sazinājos darba gaitā, un nevis tāpēc, ka viņiem bija jautājumi, bet gan tāpēc, ka drīzāk man radās jautājumi. (Smejas.) Protams, bija komponisti, kas jautāja, vai tā var, vai drīkst, cik dziedātāju ir kurā balss grupā. Bet vispār tas lielākais darbs – pieslīpēšana – notiks tikai dažas dienas pirms koncertprogrammas pirmizrādes, jo atbrauks komponisti, viņi būs klāt mēģinājuma procesā, dzirdēs, kā tas izklausās, un varēs izteikt arī paši savas domas. Jo viena lieta ir, kā to iztēlojas komponists, bet otra – kā to skanējumu iedomājos es. Beigās to visu programmu veidos dažādo interpretāciju kopums.

 

Šis process bija interesants jau no paša sākuma, kad uzzināju, kuru tautasdziesmu kurš komponists izvēlējies. Bieži vien šķita, ka tās melodijas varētu būt nākušas no komponista zemes. Izraēliešu komponists, piemēram, izvēlējās dziesmu „Ai, Dieviņi, augstu saule”, kas izklausās ar austrumniecisku pieskaņu; tieši tāpat arī indieša aranžētā „Kālabad galdiņam” – agrāk nekad nebūtu iedomājies, bet tagad tā izklausās pēc indiešu dziesmas kā no Bolivudas… (Smaida.) Spāņu jeb, pareizāk sakot, basku komponists Havjers Sarasola paņēma sev tematiski ļoti tuvo (viņš arī pats dzīvo pie jūras) „Vēja māte”, kas stāsta par jūrā bojā gājušo zvejnieku, ko meklē māsa. Dziesmai ir ļoti skaista melodija, un tā ir brīnišķīga tautasdziesma, kurā Havjers saskatīja līdzību ar savu kultūru un pievienoja klāt dažus motīvus no basku tautasdziesmas ar līdzīgu tematiku, kas stāsta par jūrā bojā aizgājušu tēvu. Kas gan man šķiet svarīgi – šajā projektā skanēs arī Pētera Plakida apdarinātā tautasdziesma. Manuprāt, Plakidis ir viens no labākajiem latviešu komponistiem, kas nepelnīti ticis piemirsts.

Tavi koristi tiek ar to visu galā?

Bet, protams! (Smejas.) Skaidrs, ka tas nav vienkārši, bet izaicinājumus jau vajag. Mēs ļoti aktīvi strādājam. Skaitās, ka mēģinājumiem jānotiek divreiz nedēļā, bet tas jau sen notiek divreiz vairāk, jo – citādāk jau nevar.

Vai par godu jaunajai programmai taps arī jauni tērpi?

Jā, mums šobrīd tērpu māksliniece Kristīne Pasternaka ir uzmodelējusi jaunus tērpus. Tie nav speciāli veidoti dzintara krāsās vai tamlīdzīgi. Nevar zināt, kā tas beigu beigās izskatīsies, kamēr nav redzēts kopumā. Pagaidām esmu redzējis atsevišķas skices, bet visu redzēšu programmas pirmatskaņojumā. (Smaida.)

 

Manuprāt, otrs projekts, ko daudzi klausītāji gaida ar nepacietību, ir Zigmara Liepiņa un Andras Manfeldes „Transcendentālā oratorija”, kas izskanēs 26. aprīlī…

Jā, un tur ir pilnīgi cits un pavisam nopietns sastāvs – Valsts akadēmiskais koris „Latvija”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Inga Šļubovska un Aleksandrs Antoņenko un ērģeles. (Domā.) Tas gan ir arī ļoti nopietns skaņdarbs. Skatoties partitūru un skices, man jau likās, ka tas varētu būt viens no mana tēva labākajiem darbiem.

Priekšlaicīgi negribas izrunāties, bet tas ir emocionāli ļoti aizkustinošs darbs, kas vienaldzīgu nevar atstāt. Un šis mūziķu sastāvs nepieciešams tādēļ, lai varētu parādīt to Dieva varenību un dzīves likteņa neizbēgamību, kad esi bezspēcīgs dabas stihijas priekšā, un patieso mīlestību, kas vieno māti un viņas bērnu, ka māte ir gatava ziedot dzīvību, lai glābtu savu bērnu un nodotu viņam ziņu: „Ja es neizdzīvošu, tad atceries, – es tevi mīlu.”

Skaņdarbs jau ļoti spēcīgs ir saturā, un tas atspoguļojas arī patiešām fantastiskajā mūzikā. Tāpēc tas ir tāds liels notikums, ko es arī gaidu ar nepacietību, jo man pašam ļoti gribas dzirdēt, kā tas izklausīsies.

Atgādini, lūdzu, par ko skaņdarbā būs stāsts.

Tas ir pavisam reāls stāsts, ko mans tēvs atrada internetā: Japānā notika zemestrīce, pēc kuras glābēji drupās meklēja izdzīvojušos. Viņi atrada sievieti, kura zem drupām gulēja ļoti dīvainā pozā, tādēļ glābējs nodomāja, ka viņa ir mirusi, un devās prom. Taču kaut kas viņam lika atgriezties atpakaļ. Un glābējs redz, ka sieviete ar savu ķermeni aizsegusi dzīvu bērniņu, bet blakus atstāts telefons ar ziņu: „Ja tu izdzīvosi, atceries, – es tevi mīlu.” Šis stāsts ir izmantots kā teksta pamats, un vēl izmantoti Bībeles psalmi, kas atspoguļo Dieva varenību, bet oriģināltekstus skaņdarbam uzrakstīja Andra Manfelde. Šajā gadījumā teksts tiks tulkots arī angliski, un skaņdarbs pats arī pārsvarā tiks izpildīts angļu valodā, lai cilvēki varētu saprast, par ko ir stāsts. (Klusē.)

Manuprāt, Andra ļoti labi ir sajutusi domu un izjūtas, kādas varētu būt tādā situācijā, jo tas tiešām ir kaut kas neaprakstāms, šausmīgs un tajā pašā laikā – episks un patiess caur to mīlestību.

Turklāt tev vēl būs jātiek galā ar lielo orķestri, kori un solistiem…

Jā, bet to negribētu saukt par „savaldīšanu”. (Smaida.) Galu galā, pirms gada man bija līdzīgs sastāvs – Liepājā un Rīgā diriģēju Liepājas Simfonisko orķestri, kori un divus solistus. Tagad tas pats, tikai nedaudz vairāk cilvēku būs korī un orķestrī. Un ērģeles vēl arī. Bet par to padomāšu tad, kad beigsies „Amber songs” projekts, jo oratorijas mēģinājumi sāksies aprīlī. Lai gan – protams, ka oratoriju zinu no galvas.

Par ko domāsi, kad šie divi lielie projekti būs aiz muguras?

Mums ļoti svarīgs ir nākamais gads, jo koris „Kamēr…” svinēs 25 gadu jubileju. Būs kārtīgas svinības ar bijušajiem dziedātājiem un arī, protams, diriģentiem.

Reiz intervijā teici, ka tev ir sapnis operā nodiriģēt „Tosku”…

Teicu par „Tosku”, bet esmu ticis līdz Verdi „Trubadūram” – būšu otrais diriģents un asistents pie Aleksandra Viļumaņa. Maijā Latvijas Nacionālajā operā paredzēta pirmizrāde, un jau aprīlī paralēli visam sāksies mēģinājumi. Tā ka – tūlīt būs ļoti daudz darba! Bet ceru, ka „Tosku” vēl nodiriģēšu. Un opera man kā diriģentam būs pilnīgi jauns žanrs, tādēļ jāsaprot, kā notiek darba un mēģinājumu process. Tūlīt to visu piedzīvošu, un tad jau redzēs, kā veiksies.

0 komentāri

Komentāru nav