Valdis Muktupāvels: Par „Dzintara dziesmām”

Valdis Muktupāvels: Par „Dzintara dziesmām”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Valdis Muktupāvels
12-03-2014 A+ A-
Nedēļas nogalē – 15. un 16. martā – Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmo reizi izskanēs jauniešu kora „Kamēr…” programma „Amber Songs”. Tajā iekļautas latviešu tautasdziesmas, kam apdares veidojuši 17 pasaules komponisti. Savukārt muzikāli daudzveidīgo izlasi, ko piedāvāt ārvalstu autoriem, izvēlējies etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. Viņš raksta par mūsu netaustāmajiem dzintariem – tautasdziesmām un to pārlaicīgo saturu.

„[Aisti] arī jūŗu pārmeklē un vienīgie no visiem lasa dzītaru, ko paši sauc par „glēsu”, sēkļos un pašā krastā. Un – kā jau barbari – tie nav pētījuši, ne uzzinājuši, kāda tam daba vai kādā kārtā tas rodas; ilgi pat gulēja tas starp citiem jūŗas izmesliem, līdz mūsu greznība cēla to godā.” Gajs Kornelijs Tacits „Ģermānija”, ap 98. gadu.

Atrast dzintaru jūrmalas smiltīs – tā ir neaprakstāma sajūta. Mazs vai liels, bet tas silda plaukstu un sirdi. Tā zeltainajā nokrāsā atspīd pati saule, ne velti dzintaru mēdz dēvēt par „saules akmeni”. Daudzi dzintara gabaliņi plaukstā – tā ir vesela poēma: krāsas mijas no gaiši iedzeltenas līdz tumši sarkanai, faktūra – no caurspīdīgas līdz piesātināti biezai. Īpašs stāsts veidojas, ja dzintarā ir ieslēgums – tur nejauši nokļuvusi aizlaiku dzīves liecība.

Šāds dzintara tēls liek domāt par kādu citu mūsu dārgumu – tautasdziesmām. Viedi vēstīdamas par šo sauli un viņu sauli, tās apdzied visu cilvēka dzīvi no šūpuļa līdz kapam un ir skaistas ar savu vienkāršību.

Īstā brīdī  dziedātas, tās  aizrauj un pacilā ar savu cilvēcisko un vienlaikus pārlaicīgo saturu.

Tomēr tās ir kļuvušas tik ierastas kopš bērnu dienām, ka ikdienas plūsmā nereti zaudē savu neatkārtojamību. Un tad kādu brīdi ir labi pievērsties mūsu tautasdziesmām ar citzemnieka maņām un ieklausīties ar citām ausīm, lai no jauna sajustu un sadzirdētu tajās ieslēpto stāstu.

Tā ir tapis šis vēstījums skaņās, vārdos, zīmēs un nozīmēs – „Dzintara dziesmas”. Sešpadsmit zemju septiņpadsmit komponisti, uzrunāti piedalīties šādā neparastā pasākumā, ir veidojuši katrs savu, savā skaņu pasaulē un kultūrpieredzē balstītu latviešu tautasdziesmas interpretāciju. Tādējādi mums pierastajam skanējumam un nozīmes slānim klāt nāk jauns, līdz šim apslēpts un nepieejams, taču tāpēc ne mazāk patiess un iespējams.

Par „Dzintara dziesmām” var teikt to pašu, ko savulaik par latviešu un igauņu tautasdziesmām rakstīja Johans Gotfrīds Herders:

„[viņu tautasdziesmas] ir tautas arhīvs, kur izteikta visa viņu zinātne, reliģija, dvēseles rosība, seni notikumi, dzīves prieki un ciešanas.”

Programmas pirmajā daļā ir dažādi gadskārtas notikumi un precības, kas ir viens no visvairāk apdziedātajiem cilvēka dzīves notikumiem. Garā pupa, kas aug no smilšu kalniņa līdz pašām debesīm, ir laika un telpas saistītāja vienā veselumā, pa pupu debesīs uzkāpušais saņem dievišķu palīdzību varoņdarba veikšanai, lai pēcāk piedalītos Saules meitas kāzās.

Rotāšana jeb meitu dziedāšana pavasarī ir viens no krāšņākajiem dziesmu veidiem, priecājoties par dabu un kairinot puišus. Gadam pa vidu iezīmējas dažādas precības: puisis nopērk kumeliņu no ūdeņa burbulīša, seglo zirgu un jādams redz trīs dārzus. Traģiska nots ieskanas, līgavai pārdodot savu vainagu un tā izglābjot savu iecerēto no došanās karā. Arī irbīšu šaušana jūrmalā ir precību alūzija. Mīļas sadzīves tēlojumā ieskanas paralēles ar meža balodīšiem. Gadskārtu noslēdz Ziemassvētki, kad Saules meita nāk „no veļiem šai zemē”, lai tālāk piedalītos savās vedībās. Debess vedību ainā krāšņi iezīmējas Saules meitas precinieku kumeliņi.

Līdzīgi kā saule, kas „tek kalnā, tek lejā”, tā programmas otrajā daļā saskaramies ar dzīves pilnības un iznīcības varas spēlēm. Dieva dēlu un Saules meitas rotaļas ir tādas kā ļaužu vidū virs zemes, tomēr tās notiek aiz Daugavas vaŗa dārzā – viņsaulē. Rudens talkas, labības malšana – tas viss iezīmē pārticību, pilnu galdu un dzīves slavināšanu. Tam pretī stājas dzīves otra puse – bāleliņš jūŗā baltu putu gabalā, apcere par viesošanos šai saulē un šai zemē un mūžību viņsaulē. Meitiņai ir bēres kāzu vietā, un arī puisis grib viņai doties līdzi. Tomēr iznīcībai pāri ir atdzimšana: caur rituālu uz Ziemassvētkiem, uz jaunu dzīvību, kas atnāk no debesīm kā spoža zvaigzne.

Jauniešu kora „Kamēr…” tautasdziesmu programma „Amber Songs” skanēs Latvijas Universitātes Lielajā aulā 15. un 16. martā. Diriģents – Jānis Liepiņš. Biļetes uz koncertu nopērkamas „Biļešu paradīzes” kasēs un internetā.

„Amber Songs” ir iekļauta „Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā „Dzintara ādere”. Vairāk par projektu lasi šeit!

 

0 komentāri

Komentāru nav