Klūgu mūks. Ingas Ābeles grāmatas recenzija

Klūgu mūks. Ingas Ābeles grāmatas recenzija
Grāmatas vāks
Artis Svece, speciāli Rīga 2014
13-03-2014 A+ A-
Arta Sveces recenzija Ingas Ābeles grāmatai „Klūgu mūks” (Dienas Grāmata, 2014).

Par iedvesmas avotu Ingas Ābeles jaunākajam romānam „Klūgu mūks” kalpojusi katoļu mācītāja un Latgales patriota, pirmās Latvijas brīvvalsts politiķa Franča Trasuna dzīve. Tās intriģējošākais, bet noteikti ne galvenais notikums ir Trasuna izslēgšana no katoļu baznīcas. Tomēr „Klūgu mūks” nav uzskatāms par biogrāfisku romānu, jo autores mērķis, pēc visa spriežot, ir nevis piedāvāt Trasuna CV literāru versiju, bet uzrakstīt literāru darbu pilnā vārda nozīmē. Tas ietver tekstuāla kosmosa radīšanu, kas ar ārpusliteratūras pasauli rēķinās tikai tik lielā mērā, cik autore pati izvēlas.

Ābeles radītais kosmoss lasītāju ievelk. Kā viņai tas izdodas, neņemos spriest, tas ir literatūras noslēpums. Katrā ziņā teksts ir koncentrēts, bagātīgs, tēlains. Lai gan stāstā mani daudz kas nepārliecināja, es visu laiku sevi pieķēru, ka atkal esmu iekšā, dzīvoju līdzi, klausos atvērtu muti stāstniecē. Viena teksta iezīme ir detaļu bagātība.

Ābele spēj fiksēt, iztēloties un iestrādāt tekstā veselu gūzmu idiosinkrātisku, nejaušu, bet izteiksmīgu sīkumu, kas stāstam piešķir papildu dimensiju, padara to stereoskopisku. Atkal var tikai brīnīties par to, no kurienes šādi resursi.

Romāna sižets aptver laiku no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem. Periodu nosaka galvenā varoņa Franciska Sebalda (vai Franča Trasuna) dzīve. Autore bagātina galveno sižetisko līniju ar vairākiem paralēliem dzīvesstāstiem, bet neesmu pārliecināts, vai bija nepieciešams par varītēm tos visus sasaistīt. Tas ir ne tikai neticami, bet grauj literāro ilūziju, pēkšņi atklājot skatienam stalažas, uz kurām stāsts turas. Ābele mēģina attaisnoties: „Kā gan Dievs arvien dabū visus galus rokā, prātoja Francis” (310. lpp.), bet man šis paņēmiens lika domāt vienīgi par autora klātbūtni un „dievu no mašīnas”.

Padomju laikā bija televīzijas raidījums „Vokrug smeha”, no kura atceros šo Aleksandra Ivanova parodiju par Ludmilas Uvarovas rakstības stilu.

Būtībā tā bija hipohondriska „Sarkangalvītes” versija. Jāsaka, par Ābeles grāmatu arī būtu iespējams paironizēt. Uz romāna beigām lielākā daļa viņas varoņu ir ņēmuši nelabu galu, un par dažiem, kas nav, autore steidz piebilst (404. lpp.), ka padomju okupācija vēl jau tikai priekšā.

Izņēmums ir vīrs ar amputētām plaukstām, kurš kopā ar sievu, kas savā laikā iznīcinājusi no mācītāja ieņemtu augli, bet tagad atkal ir stāvoklī, atgriežas dzimtajās mājās un nolemj rūpēties par māti, kas pēc insulta guļ nabagmājā piečurātos palagos. Apmēram tāda ir Ābeles izpratne par laimīgām beigām.

Tas nav gluži pārmetums, jo galu galā tie, kas grib lasīt kumēdiņus, var paņemt citu grāmatu, tomēr dažkārt šāda autores dispozīcija, manuprāt, aizved viņu aizdomīgu klišeju virzienā – muižnieks te ir amorāls deģenerāts, kas paved kalponi, sarkanie komisāri – nezvēri, daža laba aina iz zemnieku dzīves šķiet no kādas bēdu lugas palienēta.

Abstrahējoties no sižeta, romānā var saskatīt vairākas tēmas, kuras, atšķirībā no sižetiskajām līnijām, manuprāt, netiek savītas kādā kopējā lielajā vēstījumā, kas, protams, ne vienmēr ir vajadzīgs. Es īpaši izceltu trīs motīvus (kas nav vienīgie). Pirmkārt, romāns, manuprāt, stāsta par vietu – proti, Latgali. Otrkārt, tas ir par laikmetu – to, kā laiks un situācija, kurā mums jādzīvo, reāli un ar milzu spēku virza mūsu likteņus, vienlaicīgi atstājot arī telpu izvēlēm un ilgām. Visbeidzot, romāns stāsta par ticību – nevis tās viņpasaulīgajā vai teoloģiskajā veidolā, bet iemiesotas ticības veidolā, kas izpaužas konkrētas vietas konkrētu cilvēku dzīvē, pasaules ainā, ikdienā vai pat politiskajā darbībā. To, ka krucifikss jeb mūka izgatavots no klūgām, pamana tikai tie, kas no tālienes nākuši, savējiem klūgu mūka ir vienkārši mūka, un klūgu mūks – īstens mūks.

0 komentāri

Komentāru nav