Solvita Krese: Snarka medības, sekojot mākslas biennāļu kartei

Solvita Krese: Snarka medības, sekojot mākslas biennāļu kartei
Kaspars Garda, Rīga 2014
Solvita Krese
13-03-2014 A+ A-
Rīgas Mākslas telpā piektdien, 14. martā, tiks atklāta izstāde „Re:visited” – „Rīga 2014” notikums, kurā apkopoti spilgtākie, jaunākie un aktuālākie laikmetīgās mākslas darbi no dažādām Eiropas mākslas biennālēm. Par ekspozīciju un darbu atlasi raksta izstādes kuratore un „Rīga 2014” Mākslinieciskās padomes locekle Solvita Krese.

„Nebaidies no svešā, bet gan no pazīstamā.
Apšaubi patiesību, mēģini uzminēt mīklu.”1

Mūsdienās mākslas vēsture tiek rakstīta ar izstāžu palīdzību – tās kļuvušas par „mediju, caur kuru lielākā daļa mākslas kļūst zināma”2 un spēlē būtisku lomu mākslas artikulēšanā un pozicionēšanā.

Ietekmīgs izstāžu formāts, kas īpaši aktīvi attīstījies pēdējās desmitgadēs dažādās pasaules malās, ir mākslas biennāles.

Līdzās nosaukuma „biennāle” semantikai, kas norāda uz pasākuma norises divu gadu ciklu, tas kļuvis par apzīmējumu vērienīgiem un starptautiski pamanāmiem mākslas notikumiem.

Kā uztvert šo samērā neseno biennāļu izplatīšanās fenomenu? Kā izklaides vai tūrisma industrijas sastāvdaļu, kas baro patērētājsabiedrības pieprasījumu pēc kultūras festivalizācijas un jaunas Disnejlendas, deformējot mākslas procesu likumsakarīgu attīstību? Vai tieši pretēji – ieraudzīt, ka biennāles kļūst par eksperimentālu platformu, par alternatīvu muzejam, kas pieļauj elastīgāku mākslas procesa attīstību un apliecina spēju operatīvi reaģēt uz jaunākajām tendencēm un aktualitātēm mākslā un sabiedrībā? Šķiet, tām ir iespēja produktīvāk attīstīt mākslas vidi sazobē ar politikas, identitātes, globalizācijas, postkoloniālisma un citiem jautājumiem. Tomēr – vai biennāles pašas laika gaitā nekļūst par smagnējām mākslas institūcijām, kas ieņem dominējošu lomu mākslas sistēmas hierarhijā? Bet, iespējams, tās darbojas kā t.s. jaunā institucionālisma piemēri, kas ir atvērti pārmaiņām, eksperimentiem, izmēģinājumiem, neskaidrībām, pārjautāšanai un kļūdām.

 

Mēģinot palūkoties uz biennāļu lomu un specifiku mūsdienu mākslas teritorijā, veicām Eiropā nozīmīgāko pēdējo divu gadu laikā notikušo biennāļu3 kartēšanu. Izstāde „Re:visited” tapa, izvēloties un uzaicinot dalībniekus no šīm vērienīgajām izstādēm.

Ierasti šādus mākslas notikumus, kas notiek gan dažādu pasaules valstu galvaspilsētās, gan mazāka mēroga un nozīmes pilsētās, izdodas apmeklēt visai šauram profesionāļu un interesentu lokam.

Pārskatot biennālēs redzēto un vairākus darbus atvedot uz Rīgu, mūsu vēlme bija ar pasaules mākslas norisēm iepazīstināt daudz plašāku vietējās sabiedrības daļu, kā arī pilsētas viesus.

„Re: visited” ir arī impulss, lai pārskatītu laikmetīgās mākslas situāciju Latvijā un uzdotu jautājumus – vai regulāru starptautisku lielformāta izstāžu klātbūtne spēj kompensēt laikmetīgās mākslas muzeja un kvalitatīvu izstāžu telpu trūkumu; vai biennāles tipa notikums var uzlādēt vietējos mākslas procesus un sekmēt to iekļaušanos pasaules mākslas kartē?

Tomēr nepārprotiet, izstāde „Re: visited” nav biennāļu antoloģija vai autoritāra aktuālo mākslas norišu analīze. Tā saliekas kopā kā puzle vai mīkla – gan atklājot mākslas darbu atsvešinātību, kas rodas, tos pārceļot ārpus sākotnējā nozīmju un atsauču konteksta, gan meklējot kopīgās attēla kontūras.

Būtu visai naivi lūkoties uz mākslas darbu kā autonomu vienību, jo gandrīz jebkuras izstādes ideoloģiskais, ģeopolitiskais un institucionālais konteksts, un pat tās iekārtojuma dramaturģija nav neitrāli. No otras puses skatoties, lai arī izstādes konteksts piedalās mākslas darba nozīmes veidošanā, tas nebūt neparedz, ka mākslas darba jēga ir izstādes radīts rezultāts.

„Re: visited” piedāvā subjektīvu skatījumu, kas tiecas aptvert citādību, kas atspoguļojas dažādās zināšanu formās.

Atšķirīgas pieredzes, kas sakņotas kultūru daudzveidībā un sociālajā tekstūrā, var radīt spriegumu starp piederību un neiederību, starp iekļaušanu un izslēgšanu, iekšpusi un ārpusi. Taču tās var arī sablīvēties universālā un daudzveidīgā zināšanu kopumā. Manevrējot starp personisko, publisko un politisko, iespējams palūkoties uz mūsdienu pasauli no holistiska un ne-logocentriska skatpunkta.

Citādība kā universāla kategorija iekļauj postkoloniālisma, psihoanalīzes, dzimtes, valodas, sociālās hierarhijas un citus aspektus.

Caur to nonākam pie pārsteidzoši plaša iztēles iespēju lauka, kas provocē pārskatīt mākslas autorības, sabiedrības margināliju, sociālo konstrukciju, teritoriālo zonējumu, vēsturisko interpretāciju, neveiklas ekstravagances un mentālas arhitektūras jautājumus.

Izstāde mēģina pietuvināt mākslas prakses, kurās ieraugāms kaut kas savāds, kas brīžiem apšauba ierastos pieņēmumus, kaut kas neērts un, iespējams, provokatīvs. Kāpēc pele, kas, visticamāk, nonāktu medīgās lapsas vēderā, tiek piesieta pie tās ar jostu, sastingstot neiespējamā mirklī starp „pirms” un „pēc” notikuma? (Marks Manderss). Vai mums būtu jātic pūcei, kas reizē gan kā orākuls, gan kā krāpniece, runājot dažādās mēlēs un apšaubot kādas vispārpieņemtas zināšanu kategorijas, ļauj ieskatīties nākotnē (Anna Lislegorda)? Daudz kas šeit atgādina mīklu, kuras atminējums, iespējams, nav tik svarīgs, vai arī mēģinājumu aizpildīt Snarka4 tukšo medību karti.

 

„Re: visited” ļauj apjaust, ka ikdienas notikumi un priekšmeti, biogrāfiskas atsauces, kas tiek reģistrētas ar antropoloģisku pieeju un pārvērstas muzejiskos eksponātos, var pārtapt par civilizācijas dienasgrāmatu, par muzeju, kurā norisinās sadursme starp objektīvām zināšanām un personīgās pieredzes labirintiem (Mešaks Gaba). Arī ikvienu tradīciju, skatoties ar svešinieka acīm, var ieraudzīt negaidīti citā kontekstā, un, pārtulkota laikmetīgā valodā, tā iegūst jaunas nozīmes (Umida Ahmedova, Selma un Sofjane Uisi). Nevar nepamanīt, ka straujās izmaiņas mūsdienu sabiedrībā pieprasa nemitīgi pārjautāt tradīciju dzīvotspēju un vietu, lokālajai specifikai konfrontējoties ar globalizācijas izaicinājumiem (Petra Bauere un Mariuss Dibvads Brandruds).

Varam salīdzināt, kā mainās pagātnes atmiņās sakņotu attēlu un priekšstatu nozīme, atskatoties uz tiem pēc ilgāka laika un no jauna dzīves pieredzes pagrieziena (Korina Svorna). Visticamāk, mums ir liegta pieeja precīzai pagātnes restaurācijai, tā vietā piedāvājot neskaitāmas interpretāciju un minējumu variācijas. Vai mēs varam paši konstruēt savu, savas valsts un teritorijas vēsturi, ignorējot cita, ārpusnieka, redzējumu? (Džumana Manna un Sille Storihle).

Vēstures rakstīšanai mēdz izmantot daudzveidīgus instrumentus. Iespējams, ka 150 savādie zelta kombinezonos tērptie cilvēki pievienoja kādu atsperīgu komatu vēstures annālēs: riskējot nonākt nopietnās nepatikšanās varas kontroles pārņemtajā Minskā, kur demonstrācijas un cilvēku pulcēšanās grupās nav pieļaujama, viņi devās sagaidīt saullēktu – kā simbolu gaišākai nākotnei (Pavels Altamers). Tikpat sirreālas un poētiskas ir heroiskās strādnieku figūras ar eņģeļu spārniem – Kolubaras ogļrači, kuru uzsāktais streiks iezīmēja Miloševiča ēras beigas Dienvidslāvijā (Igors Grubičs). Izrādās, ka, vēsturisko atmiņu konfrontējot ar sociālekonomisko spriedzi, jaunu lappusi var rakstīt arī ar atrastu ikdienas objektu palīdzību, kas savākti gājienos no Dienvidāfrikas uz Eiropu, atkārtojot seno vergu ceļu (Paulo Nazarets).

 

Savādu pieredžu kontekstā iespējams aplūkot arī mūsdienu darbaspēka tematiku, kas joprojām iezīmē vienu no liberālā kapitālisma stūrakmeņiem. Piemēram, aizstājot darba un naudas attiecības ar darba un laika attiecībām, kas paredz, ka par dažādos laika nogriežņos veikto darbu var saņemt kārotu pakalpojumu, kas kļūst īpaši aktuāli, atrodoties nebrīvē (Antonio Vega-Makotela). Vai arī, apšaubot monotona ikdienas darba lietderību, to var pārvērst nesteidzīgā meditācijā (Nikolass Kozakis un Rauls Vaneigems). Pārsteidzoši, ka mūsdienu neoliberālās ekonomikas diktētajā dzīves telpā, kurā strauji mainās dzimumu sociālo lomu konstrukcijas, nav vērojams īpašs entuziasms sekot padomju laika avangardiskajai vīzijai par autonomu sievieti, kas bērnkopību deleģē kolektīvai aprūpei (Konstance Šmita). Pārdomas par globālo darbaspēka migrāciju un tās radītājām sekām savukārt rosina uz pasaules kartēm zīmētie personāži, kas pārvietojas ar jocīgām nastām uz muguras (Džumādi), radot arī komentāru par mākslinieka pozīciju mūsdienu pasaulē – kā nomadu, kas pārvietojas no vienas starptautiskas izstādes vai rezidences uz citu, iepazīstot jaunas vietas un cilvēkus, bet tā arī nekur nekļūstot par savējo.

Mēģinot kataloģizēt dīvainus gadījumus, intriģējošus stāstus vai pat ētiski apšaubāmus zinātnes eksperimentus (Eva Kotatkova), mēs varam meklēt atbildes uz jautājumiem, kā indivīds jūtas mūsdienu daudzveidīgajā un kompleksajā sabiedrībā un kā tas ietekmē viņa domas, uzvedību un dzīves telpu. Iegremdējoties jaunās pieredzēs, varam meklēt ceļus, kā izrauties no liekulības un reizē bezdomu eiforijas, kas bieži vien valda mūsdienu pasaulē (Kristīne Alksne un Emanuels Pidrē).

 

Savukārt fikcionāls un subjektīvs naratīvs, kas nelineāri grupē politiskus notikumus, asociatīvus apziņas nospiedumus un kultūras konstrukcijas, piedāvā alternatīvu vēstures, valodas un identitātes izpratnei un jēdzienu „cits” – aizstāt ar „svešo”, kas iekļauj ne tikai ārpuszemes būtni, bet arī savrupnieku, kas eksistē ārpus vispārpieņemto normu teritorijas (Rana Hamade). Mūsdienu pasaulē iederīgs šķiet arī mākslinieces aicinājums „provincializēt pašu planētu Zeme”, kas pieļauj gluži jaunu skatpunktu uz mūsdienu pasauli, nojaucot iepriekš definētās atšķirības, sapludinot robežas, apšaubot un pārmērot drošticamās pieredzes laukus.

1 Serge van Duijnhoven, fragments no dzejoļa „Disbanding, Dismantling, Disowning”.

Who told you so?!#2 – Truth vs. Organisation, Onomatopee projects, Eindhoven, 2012, in sergevanduijnhoven.wordpress.com

2 Reesa Greenberg, Bruce W. Ferguson, Sandy Nairne, „Introduction,” in Thinking About Exhibitions (Routledge, 1996), p.2.

3 Izstādē iekļauti mākslinieku darbi no šādām biennālēm: 55. Venēcijas biennāle, Bergenas Asambleja, 13. Stambulas biennāle, 5. Maskavas biennāle, Manifesta 9, 7. Berlīnes biennāle, 3. Parīzes triennāle, 12. Lionas biennāle un Gēteborgas biennāle 2013.

4 Snarks – personāžs no Luisa Kerola poēmas „Snarka medības”.

0 komentāri

Komentāru nav