Gluži kā „Poēmā par skatuvi”. Viesos Nacionālajā teātrī

Gluži kā „Poēmā par skatuvi”. Viesos Nacionālajā teātrī
Kaspars Garda, Rīga 2014
Una Griškeviča
16-03-2014 A+ A-
„Kas tur šaudās par šņorbēniņiem? Sikspārņi? Nopūtas? Smiekli? Kas tur skrubinās kulišu kaktos? Peles? Kaislības neremdināmas? Kas tur staigā zem skatuves grīdas? Kaķis vai nāve?” tieši pirms desmit gadiem – 2004. gadā, kad Nacionālais teātris atgriezās savā ēkā pēc rekonstrukcijas –, „Poēmā par skatuvi” rakstīja Māra Zālīte. Kā tikai laika gaitā tas nav ticis dēvēts: Rīgas pilsētas Otrais (Krievu) teātris, Strādnieku teātris, Latvijas Nacionālais teātris, LPSR Valsts Drāmas teātris un kopš 1988. gada – atkal Latvijas Nacionālais teātris. Šogad tas svin 95 gadu jubileju, taču lielā balle notikšot teātra simt gadu jubilejā, tātad pēc pieciem gadiem. Turklāt nedrīkst aizmirst faktu, ka tieši šajā ēkā 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika (par šo faktu aizvien lieciena pie ēkas sienas piestiprinātā piemiņas plāksne).

Amerikāņiem jāiztiek bez mūsu pakaramajiem

Pašlaik teātrī rit ierastie ikdienas darbi, gatavojoties kārtējām izrādēm, bet mēs ilggadējās literārās daļas vadītājas un teātra vēstures pārzinātājas Ritas Melnaces vadībā pagājušajā gadsimtā celto ēku izstaigājam no pagraba līdz pat šņorbēniņiem, no kuriem paveras fantastisks skats uz zāli un skatuvi, ik pa brīdim uzklausot arī kādu mazāk zināmu faktu. Jāpiebilst, ka teātra mājaslapā ir iespēja doties virtuālajā tūrē, taču mēs labāk izvēlamies „dzīvo” variantu, to piedāvājot arī mūsu portāla lasītājiem.

 

Piemēram, vai jūs zinājāt, ka pirmā balkona garderobē cilvēkiem joprojām kalpo pakaramie, kas te atrodas kopš 1902. gada, kad tika atklāta teātra ēka? „Tie gan tikuši restaurēti, taču izskatās tādi paši kā gadsimta sākumā, joprojām ir ļoti funkcionāli un arī skaisti. Līdz 2002. gadam, kad teātrī sākās rekonstrukcija, te bija rakstīts: 5. rinda, 1., 2., 3. vieta un tā tālāk. Skatītājs nāca un mēteli pakāra atbilstoši savai sēdvietai – gluži tāpat kā gadsimta sākumā.

Balkonā ir maz sēdvietu, garderobistu te nekad nav bijis, tādēļ skatītāji mēteļus un lietussargus allaž varēja paņemt bez drūzmēšanās un rindā stāvēšanas.

Un, tā kā – vismaz sākotnēji – biļetes balkonā pirka situēti cilvēki, viņiem mēteļus un citas lietas vienam no otra nevajadzēja „aizņemties”,” smej Rita Melnace un piebilst: atgriežoties pēc restaurācijas, teātra cilvēkiem nācās secināt, ka restauratori uz pakaramā numuriņus nomainījuši un ka diemžēl nevienam no zinātājiem – piemēram, ilggadējam teātra saimnieciskās daļas vadītājam Zigfrīdam Kalniņam – nav prasījuši padomu. Starp citu, 1975. gadā, kad toreizējā A. Upīša Drāmas teātrī ar divām izrādēm viesojās Kalifornijas „American Conservatory Theatre”, viņi tos gribējuši no teātra nopirkt, taču teātra ļaudis nav vēlējušies tos pārdot.

Rīgas rātes un nodokļu maksātāju tēriņi

Turpinot stāstu, Rita Melnace akcentē, ka saviem laikiem 1902. gadā atklātā ēka bijusi ļoti moderna (ar teātra celtniecības vēsturi varat iepazīties „Vikipēdijā”). „Par tiem vairāk nekā tūkstoš četrsimt pāļiem, kas tika guldīti ēkas pamatos, nemaz nerunāsim – tas tika izdarīts, lai neitralizētu šeit atklātās plūstošās smiltis. Bet teātris bija moderns arī citā ziņā: te nekad nav bijusi krāsns apkure, jau no paša sākuma bija radiatori un karstā ūdens padeve, tāpat jau kopš paša sākuma bija elektrība!” Kad jaunais un reprezentablais teātris tika atdots Rīgas pilsētai, to no rātes noīrēja un līdz Pirmajam pasaules karam spēlēja krievu teātra trupa. „Kaut kur lasīju, ka tolaik Rīgas rātei bija ārkārtīgi liels vēriens: viņi pēc Eiropas parauga bija iecerējuši veidot teātru bulvāri, kur viens gals būtu šeit, kur atradās toreizējais pilsētas Otrais teātris, vidū – Opera, un tur, kur tagad ir „Stockmann” un kur ilgu laiku bija tukšs laukums, bija iecerēts trešais teātris. Diemžēl Pirmais pasaules karš šīs ieceres pārtrauca.”

 

Rita Melnace arī mums nosauc divus interesantus skaitļus, kas lieliski raksturo teātra celtniecības un restaurācijas izmaksas:

„Kad teātri cēla, kopējā bilance bija 344 964 Krievijas zelta rubļi un 21 kapeika – tik daudz tas viss izmaksāja Rīgas rātei, turklāt jāpiebilst, ka Krievijas zelta rubļi bija ļoti lielā vērtē! Savukārt, kad 2002. gadā teātri rekonstruēja un uzdāvināja piebūvi, Rīgas nodokļu maksātājiem tas prieks izmaksāja 7 789 220 latu un 88 santīmus. Taču tas nav galējais rēķins, jo Kultūras ministrijai un nodokļu maksātājiem bija jāsamaksā 700 000 latu par skatuves iekārtām.”

 

 

Jāpiebilst, ka Nacionālais teātris celts kā klasiskais itāliešu teātris: „Te ir gandrīz ideāli veco laiku dramatiskā teātra izmēri! Tomēr 1919. gada 23. februārī, kad tika atklāts Strādnieku teātris (tā to nodēvēja kreisi noskaņotais Andrejs Upīts), pirmo izrādi – Leona Paegles „Augšāmcelšanos” – spēlēja Operā, jo gribētāju bija tik daudz, ka direkcija saprata – visi te neietilps, tādēļ izrādi pārcēla. Taču jau nākamajā dienā izrādi spēlēja šeit.” Rita Melnace atceras, ka pirms remonta teātrī bija apmēram 980 t. s. „komercvietu”, bet kopā ar orķestra bedri – ap tūkstoti. Tagad ir mazliet vairāk nekā astoņsimt vietu (informācija teātra mājaslapā vēsta, ka 850). „Reinbergs [teātra ēkas arhitekts – red.] ļoti aizrāvās ar Vīnes un Berlīnes pseidobaroku, un tas ir redzams daudzajos rotājumos, par kuriem ekskursantiem sakām, ka tie ir stuka rotājumi,” mūsu gide smejas, piebilstot, – Reinbergam tas ticis pārmests, jo teātris tapis jūgendstila laikā, kad Rīgas mērs bija Džons Armitsteds. „Kad Rīgā pie Vairas Vīķes-Freibergas viesojās karaliene Elizabete II, viņas delegācijā bija Armitsteda mazmazdēls. Viņš ar kundzi vēlējās izstaigāt ekskursijā pa teātri, jo ļoti interesējās par vecvectēva atklāto ēku.”

Zeltu izsniedz grāmatvedis

Tā kā Lielajā zālē notiek Teātra dienas koncerta mēģinājums (tas šogad norisināsies šā gada jubilāra – dzejnieka Jāņa Petera – un komponista Raimonda Paula zīmē), Rita Melnace mūs vedina aplūkot Balto zāli. „Šī zāle mirdz zeltā, jo apzeltījumiem izmantots t. s. zeltījumu zelts – plāni izvelvētas plāksnītes grāmatiņās. Kad 1975. gadā šo zāli restaurēja, zeltījumu zelts restaurācijas laikā glabājās teātra grāmatvedības seifā, un katru rītu meistariem tika izdalītas [zelta] lapiņas.” R. Melnace arī atgādina, ka šī vienmēr bijusi reprezentāciju telpa. „Te savulaik turēta arī bufete. Mariss Vētra savā grāmatā „Rīga toreiz” raksta, ka, atnācis jauns zēniņš no frontes un tikai gatavojoties kļūt par operdziedātāju, šeit cienāts ar slavenajiem Nacionālā teātra skābajiem kāpostiem un ka viss teātris pēc tiem smaržojis. Tie bija 20. gadi, pēckara nabadzīgais laiks, kad desiņas un kāposti bija liels kārums.”

 

Atgriežoties pie teātra restaurācijas tēmas, mūsu gide vien secina: „Kad 2002. gājām prom no teātra, pie ieejas durvīm bija lielie, skaistie jūgendstila radiatori. Kur tie ir tagad, Dievs vien zina, bet tagadējie ir vien pakaļdarinājums… Laikam ne velti savulaik Anta Klints teica: „Katriem Jurģiem ir savs atbirums.” R. Melnace atgādina, ka savulaik vienā Baltās zāles nišā atradies Puškina krūšutēls, bet padomju laikā un arī deviņdesmitajos gados te bijis arī Upīša krūšutēls: „Viņš taču bija šā teātra dibinātājs un Mākslas lietu departamenta priekšnieks, kurš 1919. gada janvārī parakstījis dekrētu par šā teātra latviešu trupas dibināšanu. Alfrēda Amtmaņa-Briedīša [ilggadējs Nacionālā teātra režisors – red.] krūšutēls, kas arī te atradās, nu aizvests uz viņa dzimtajām mājām „Zvanītāju Bukām” Vallē. Savukārt trīsdesmitajos gados, kad teātris bija diezgan bagāts, tika iepirkti divi bareljefi, kas apskatāmi lejasstāva foajē, bet 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad naudu vēl deva Kultūras ministrija, mēs uz mūsu lielo aktieru - Lilijas Ērikas, Alekša Mierlauka u.c. - simtgadi uzlikām viņu bareljefus,” stāsta R. Melnace. Teātrī aplūkojami arī Daces Akmentiņas, Annas Brigaderes, Blaumaņa (to dāvinājis aktieris Pēteris Ozoliņš) un Raiņa krūšutēli. Tiesa, par vienu skulptūru 1. balkona vestibilā joprojām neesot skaidrības, jo tai nekad nav bijusi zīmīte, kas norādītu, kas tā par personu.

„Tikai vēlāk atminējām, ka tas varētu būt Ādolfs Alunāns, vismaz tā šķiet pēc profila. Taču nevienos papīros nevaru atrast, ka tas tiešām tā būtu. Varbūt to varētu izdarīt cilvēki no Alunāna muzeja?”

Kas notiek, kad samirkst salaidumi

Tikmēr Lielajā zālē mēģinājums ir beidzies, un nu uz skatuves tiek būvētas dekorācijas vakara izrādei „Laiks un Konveju ģimene”. Stāstot par zāli un to, kādēļ tika veikta 2002. gada restaurācija, Rita Melnace rāda uz griestiem, no kuriem savulaik nokritis apmetuma gabals - tieši orķestra bedrē. „Izrādās, tā bija vecu laiku „ņedarabotka”, kur salaidums izmircis lietus laikā, un, vienubrīd neizturot, šķiet, rokoperas „Indriķa hronika” basus, apmetums nokritis. It kā nekas traks, bet tas bija efektīgs pierādījums tam, ka pēc simts gadiem teātrim nepieciešama restaurācija. Arī apzeltījums pa šiem gadiem bija nosūbējis.” Nacionālā teātra lielajā grāmatā kāda arhitekte bija ierakstījusi, ka zeltu „nogrābāja” padomju laikā. „Nekā tamlīdzīga, jo zelts zaļgans kļuva pakāpeniski, un tā zaļganā krāsa bija izdevīga skatuves apgaismojumam. Tagad pēc restaurācijas ir izrādes, kur tas zeltījums drusku jāpiesedz, bet restauratori centās krāsot pēc vecajiem metiem. Savukārt lustra ir tā pati, kas tika uzlikta teātra pirmsākumos, tikai droši vien ticis nomainīts kāds saplīsušais kristāliņš.” Atkal piesaucot 2002. gada restaurāciju, Rita Melnace teic – visi darbi bijuši aprēķināti tik precīzi, lai teātris savās mājās varētu atgriezties tieši divus gadus pēc restaurācijas sākuma – 2004. gadā.

 

Suflieris ir, spoka – nav

Tikpat interesanta pasaule paveras uz teātra skatuves, no kuras atskan sauciens: „Uzmanību, tūlīt būs gaisa plūsma!” Izrādās, ka dekorācijas krītot tiešām saceļ pamatīgu vēja pūsmu… Taču tas mums netraucē izstaigāt aizkulises, kur parasti sēž izrādes vadītājs un ar īpašas skatuves vadības pults palīdzību gan paceļ, gan nolaiž dekorācijas, aizver priekškaru un paveic citas lietas, kam agrāk vajadzēja roku darbu. „Viss ir digitalizēts, un visu paveic dators,” komentē R.Melnace, atgādinot - savulaik šīm operācijām izmantoti trīši, auklas un kas tik viss vēl ne.

Visus viesus ļoti interesējot, vai teātrim ir suflieris. Ir gan, tikai viņš vairs nesēž sufliera būdā zem skatuves grīdas, kurai skatuves malā varēja pacelt speciālu jumtiņu, bet gan aizkulisēs. Kā saka Rita Melnace, tas ir drošības dēļ: „Suflieris vairāk vajadzīgs, lai mēģinājumos aktierim būtu brīvas rokas un lai acis nebūtu eksemplārā. Savukārt vecākās paaudzes aktieriem tas ir reflekss: ja suflieris ir, viņš jūtas droši.” Taču, ja grasoties jautāt, vai teātrī ir savs spoks, tad viņa pavisam droši varot apgalvot – nē, nav! Šim teātrim nav ne savas Baltās dāmas kā Liepājas teātrim, ne kā cita.

„Tiesa, kad te viesojās citu valstu un citu teātru pārstāvji lielās Čehova konferences laikā, viņi teica – no šīs skatuves ir ārkārtīgi viegli spēlēt. Nu tad mēs varam teikt: tas ir nezūdamības likums, un no lielajiem gariem, kas šeit ir spēlējuši, ir kaut kas šajās sienās palicis. Bet par smalkajām matērijām un aurām lai runā citi.”

 

Kurtuves vietā – skatītāju zāle

Rita Melnace atgādina, ka, teātrim aizejot restaurācijā, katram aktierim ticis izdalīts pa vēsturiskajam skatuves grīdas dēlim. „Tā gluži nebija, ka tie būtu oriģinālie un vienīgie, lai gan skatuves dēļi ir mainīti vismaz trīsreiz,” smejas Rita Melnace un palepojas ar faktu, ka jau 1935. gadā teātris ticis pie Vācijā ražotās grīdas ripas. „Toreiz gan viņi nevarēja atļauties plēst grīdu ārā, bet tiešām tas ir ievērības cienīgs fakts, ka mums ripa ir jau gandrīz astoņdesmit gadus! Vispār mūsu skatuves tehnika bija ļoti interesanta, taču ierobežotās vietas dēļ dekorācijas allaž atradušās vai nu uz ripas, vai nolaistas ar stangu palīdzību, vai iznestas no aizmugures.” Mūsu gide arī norāda: iespējams, kādam šķiet, ka skatuve ir gluda un tukša telpa, taču šī ripa ir dziļš brīnums ar piecām plāksnēm, kas vienlaikus var celties, grimt un griezties. Kā tas varētu izskatīties, varam iztēloties un novērtēt, nokāpjot telpā zem skatuves. Izskatās iespaidīgi, un var tikai iedomāties, kā šeit izskatās brīdī, kad visi mehānismi darbojas…

„Paradokss ir tas, ka 1902. gadā, kad iekārtoja teātri, teica, ka tas ir moderni, jo bija astoņi (!) dekorāciju komplekti, ko varēja visādi variēt, jo nekāda dekorāciju ceha jau nebija.”

 

Izstaigājot teātra pagrabstāvu, apmeklējam arī Aktieru zāli, bet mūsu gide atgādina, ka tā ierīkota bijušā ogļu pagraba un kurtuves vietā, pateicoties kādreizējo teātra vadītāju, īpaši teātra direktora vietnieka Zigfrīda Kalniņa, iniciatīvai. Tagad te gandrīz katru vakaru izrādes var noskatīties 100 skatītāju, vietas brīvi transformējot atbilstoši izrādes raksturam. Starp citu, tepat vien ir lūka (to gan nemēģinām atvērt), zem kuras visai netālu redzami gruntsūdeņi (kā zināms, Rīgā gruntsūdeņu līmenis ir visai augsts), bet par pašu zāli Rita Melnace vēl piebilst, ka tagad tās sienas nokrāsotas neitrālā pelēkā tonī, kas padarot vieglāku zāles izgaismošanu izrāžu laikā. Iegriežamies arī LMT Jaunajā zālē, kur tiek kārtotas dekorācijas vakara izrādei „Titāniks”.

 

Kur plauktos dzīvo pat pāvs

Ielūkojamies arī t. s. „magazīnā”, kur glabājas dažādu pašlaik repertuārā esošo izrāžu dekorācijas, mēbeles un rekvizīti. „Siena izrādes laikā tiek aizvērta, bet ir iestudējumi, kur režisors telpas dziļumu izmanto – kā „Spānijas Izabellā” vai „Zaļajā zemē”. Mums jau tomēr ir vēsturiskie parametri, un tur neko nevar mainīt,” Rita Melnace rezumē un ved mūs tālāk. Pa ceļam ielūkojamies aktieru foajē – vietā, kur izrāžu laikā un pirms izrādēm pulcējas aktieri, lai ātri pārģērbtos, iemestu aci spogulī vai vienkārši atpūstos brīdī, kamēr nav jābūt uz skatuves. „Aktieri šeit gaida galavārdu, visās ģērbtuvēs ir televizori, lai varētu sekot uz skatuves notiekošajam.

Protams, šad tad izrāžu laikā aktieri pārslēdz kanālus un skatās, piemēram, hokeju, vienīgi „Voiceka” laikā tas nav iespējams.

Uz skatuves notiekošajam var sekot arī translācijā,” mūsu gide smejas un ved mūs tālāk – ciemos pie rekvizitorēm un uz t. s. Lielo dāmu ģērbtuvi. „Mēs te varam staigāt arī trīs stundas, lai gan parasti ekskursija ilgst apmēram stundu,” viņa pa ceļam nosaka.

 

Vēlāk, ciemojoties pie rekvizitorēm, varam tikai apbrīnot, ko visu viņām izrādēm nenākas sagādāt, jo vienā plauktā tup lepni uztupināts pāvs, bet uz galda stāv pāris šampanieša pudeļu. Tiesa, alkohols uz skatuves dzerts netiek – to aizstājot ar kādu bezalkoholisko dzirkstošo dzērienu. Taču pankūkas, ko rekvizitoru meitenes cep izrādes „Skroderdienas Silmačos” vajadzībām, gan ir pavisam īstas – tad tās smaržo pa visu teātri! Tiesa, vēl jāpiebilst, ka liela daļa rekvizītu, kas izrādēs netiek izmantoti, glabājas lielajā noliktavā pagrabstāvā, bet daža laba mēbele un lampa savu vietu tagad atradusi, piemēram, trešajā jeb Lielo dāmu ģērbtuvē. Tā ir turpat blakus rekvizītu telpai, tādēļ ielūkojamies pa durvju spraugu, lai netraucētu aktrisēm, bet Rita Melnace teic,– te joprojām ir spogulis, kas varētu atcerēties gan Bertu Rūmnieci, gan Jūliju Skaidrīti, gan citas teātra granddāmas (par šo aktrišu ģērbtuvi var izlasīt jaunākajā Nacionālā teātra žurnāla „Būs!” numurā!).

 

Vēl pagūstam ielūkoties arī kostīmu noliktavā, kur glabājas visi pašlaik repertuārā esošo izrāžu tērpi, kam allaž jābūt kārtīgiem, tīriem un nepieciešamajā brīdī pieejamiem, mazu brītiņu paciemojamies dekorāciju darbnīcā, kur top kādas jaunas izrādes dekorācijas un iegriežamies arī šuvēju darbnīcā, kur dāmas tikko beigušas šūt Teātra dienas koncertam paredzētos čigāniskā stila tērpus. „Šie ir pēdējie brunči, ko varat apskatīt, pārējie jau aizgādāti adresātiem,” noplivinot pa gaisu košos svārkus, smejas Sieviešu kostīmu darbnīcas vadītāja Valentīna Romanovska. Tikmēr viņas kolēģes, ik pa brīdim uzmetot aci kostīmu mākslinieku sagatavotajām skicēm, jau darina tērpus nākamajām izrādēm. Tieši tāpat mākslinieku darbnīcā, kur savu vietu pie sienas atradusi mulāža – pēc skata pat ļoti īsti maizes kukulīši –, pēc mākslinieku skicēm top čigānu pātaga Teātra dienas koncertam. „Mākslinieks tikai pasaka vai uzzīmē, ko viņš grib; šuvējām tas jāspēj izgatavot,” procesu komentē Rita Melnace. Savukārt kādreiz leģendārajā 7. aktieru ģērbtuvē nu ierīkota frizētava, kur pie dažādu krāsu un veidu frizūrām, bārdām, ūsām u. c. aksesuāriem pirms izrādēm tiek gan aktieri, gan aktrises.

 

Nobeidzot ekskursiju, Rita Melnace vēl ļauj ielūkoties bibliotēkā, kur plauktos vietu atraduši gan iestudēto, gan savu kārtu gaidošo lugu eksemplāru simti un dažnedažādas ar teātri saistītas grāmatas („Neko nemetu ārā!” komentē kabineta saimniece), pa ceļam uz teātra izeju vēl parādot mums atslēgu dēli – tur atrodamas atslēgas no visām teātra telpām, un dēli, kura lodziņos redzami visu teātra darbinieku vārdi. „Ja cilvēks ir teātrī, lodziņš ir vaļā, ja izgājis – pusaizvērts. Turklāt pirms izrādes te tiek nolikts visu iestudējumā nodarbināto aktieru saraksts. Ienākot teātrī, aktieris sarakstā parakstās, un izrāžu vadītāja zina, ka viss ir kārtībā, turklāt – ja nu kas –, nepieciešamības gadījumā var ātri atrast aizvietotāju,” viņa paskaidro un rezumē, ka nu jau apmēram visa teātra saimniecība – vismaz nelielam ieskatam – esot izrādīta. „Tiekamies izrādēs!” vēl uz atvadām nosaka mūsu gide.

P.S. Visu Māras Zālītes „Poēmu par skatuvi” varat izlasīt šeit.

0 komentāri

Komentāru nav