Uģis Brikmanis, Rīga|2014 tematiskās līnijas “Okeāna alkas” kurators, piedalījās starptautiskā skatuves mākslas festivālā TPAM Jokohamā, Japānā.

" />

Uģa Brikmaņa iespaidi skatuves mākslas festivālā Japānā

Uģa Brikmaņa iespaidi skatuves mākslas festivālā Japānā
Kaspars Garda - Rīga 2014
27-03-2013 A+ A-

Šī gada februārī Uģis Brikmanis, Rīga|2014 tematiskās līnijas “Okeāna alkas” kurators, piedalījās starptautiskā skatuves mākslas festivālā TPAM Jokohamā, Japānā.

Uģis Brikmanis īpaši Rīga|2014 lasītājiem apkopojis iespaidus par Japānu un šīs austrumu zemes slaveno teātra un dejas festivālu:

Ceļš no Rīgas uz Jokohamu ir ilgs, paspēj daudz ko pārdomāt. Šī ir mana pirmā vizīte Japānā, bērnībā lasītais, tv ekrānos redzētais un draugu iespaidi, tas viss, ieelpojot agrīni pavasarīgo Naritas lidostas gaisu, pretstatā Rīgas ledaini ziemīgajam, saka – šī ir unikāla zeme.

Vispirms megapolise, kas pārsteidz ar savu gaumīgo reklāmu izkārtojumu, vārds gaume droši vien būs visvairāk lietotais atmiņās par Tokijas un Jokohamas pilsētvidi, pretstatā tikko apmeklētajai Londonai, kas, tiesa, arī sakārtojas pirms olimpiskajām spēlēm. Esmu iepazinis urbānos džungļus un sajūsminājies par metro pasažieru klusumu, izbaudījis garāmgājēju palīdzību atrašanās vietas meklējumos, laiks ieskatīties dziļāk, kas notiek cilvēku dvēselēs.

Pirmais iestudējums, ko apmeklēju, ir Keita Iwaguchi darbs. Smalkas metaforas, pārliecinošs tehniskais varējums, jauna cilvēka eksistenciālas vientulības piepildīts stāsts kustībā. Perfekti izmantota nelielās baltās kubveida telpas skaudrā nežēlība un datorā radītā elektroniskā sintētiskā skaņa. 21.gadsimta jautājums, par kura formulējumu esmu pateicīgs Mr.Kogi, “young generation give up”, uzvedumā tiek atbildēts: “yes, give up, but I tried, what I can”. Keita ir patiess savā daiļradē līdz galam, izejas no telpas un skaņas, kurā viņš darbojas, nav.

Mans ceļš turpinās imperatora dārzos un modernās mākslas muzejā izvietotajā Jackson Pollock 100gades izstādē, tad japāņu mākslinieku laikmetīgās mākslas ekspozīcijā. Perfektas izstādes, pārliecinošas vērienā, uzstādījumā un realizācijā. Bagāta domām, koncepcijām un izciliem darbiem ir arī foto, video un kino mākslai veltīta izstāde “How physical”.
Vakara izrāde asi kontrastē ar iepriekš redzēto. Korejiešu teātra uzvedums ar asi sociālo tematiku savā teātra valodā aizkavējies agrīnajā bulvāru teātrī.

Internetartfuture izstāde asi novelk līniju starp telekomunikāciju gadsimtiem, uzdodot jautājumu – kas tālāk? Kam kalpo šīs tehnoloģijas? Daudzdimensionālājā izstādē, kurā ir iespējams online režīmā diskutēt ar pasaules digitālajiem guru, būtu vērts pavadīt vēl ne vienu vien stundu.

Laikmetīgās mākslas muzejs vērienīgi eksponē Ay-O daiļradi, atklājot bijušā Fluxus biedra daiļrades metamorfozes un varavīksnes gleznotāja spilgto tehniku.

Vakara izrāde kļuva man par festivāla kulmināciju. IDIOT SAVANT uzvedums senā japāņu templī noritēja augstā garīgā raudzē, risinot cilvēka esamības dziļākos jautājumus, traģiskā cunami inspirēts, senu un pavisam senu ideju cīņās. Brīnišķīga estētiskā valoda ar poētisku kulmināciju – tempļa sienas atvēršanos un lietu, kas līst pār galveno varoni. Nesaprazdams ne vārda no garajiem monologiem un dialogiem, es emocionāli un asociatīvi uztvēru visu notiekošo, ar vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem teātris runāja tieši ar manu dvēseli, tā pierādot, ka īstai mākslai nepastāv tekstuālā barjera. Perfekta dramatisko aktieru ķermeņa tehnika, izcils dzīvās un ierakstā skanošās mūzikas balanss, uz īstas kinofilmas filmētie retrospektīvie kadri, tas viss piešķir minimālisma estētikai pārliecinošu spēku.

Majestātiski pāri visai Tokijai laikmetīgās mākslas spārnus pletusi Lee Bul izstāde MORI ART muzejā. Vēriens, izteiksmes daudzveidība no darbiem plastmasā un metālā līdz videoartam. izstādes veidotāju dziļā iedziļināšanās asi kontraversāli domājošā mākslinieka daiļradē, kopumā veido visaptverošu, sarkastiski traģikomisku modernā laikmeta tēlu.

Vakars. Izcilā jaunā pianista Francesco Tristano kopdarbs ar japāņu dejotājiem Saburo Teshigawara un Rihoko Sato. Skan J.S.Baha “Goldberga variācijas”. Izsmalcināta hiperlēnā plastiskā valoda, kas brīžiem diktē tempus pianistam, Bahs zaudē un arī kopdarbs neiegūst, tiekšanās pēc absolūtas perfekcijas paliks mūžīga.

Sample kompānijas izrāde “Capacity of the Queen” – saldais ēdiens intelektuālajiem gardēžiem. Brīnišķīgi asprātīga postmodernā dramaturģija, lieliski izturēts stils aktieru ansamblī, dziļi ironijā nošifrēta tēmas nopietnība, naivs un asprātīgs skatuves dizains. Ekselents piemērs tam, ka mūsdienu teātrim nepieciešama arī dramaturģija – laba un laikmetīgā valodā. Protams, šādam teātrim nepieciešams tulkojums, ko nodrošināja kvalitatīvi subtitri angļu valodā.

Haikara – popkultūras valodā iestudēta dejas izrāde, jauniešu vulkāniskas enerģijas pārpilna, saruna ar savu, tīņu un jauniešu auditoriju jautrā intonācijā, citējot un smejoties par popkultūras šabloniem.

“Till human voices wake us, and we drown” šī T.S.Eliota frāze iedvesmojusi uzveduma Scream and Silence veidotājus sadarbībā ar Ceramic Art veidot spēcīgas ekspresijas piesātinātu uzvedumu. Lakoniska gaismu režija, elektroniskas skaņu gleznas, divas dejotājas un dažas Lieldienu salas stilā veidotas keramikas skulptūras tukšā, milzīgā izbijušas noliktavas telpā. Rodas nojausma par kopprojekta iespējamību ar latviešu mūziķiem, kas veidotu otro daļu ar citu T.S.Eliota motīvu “And the end and the beginning where always there, before the beginning and after the end.”

Buto dejotāja no Ungārijas fascinē mani un pārējo auditoriju, iekļaujot savā darbībā daudzu kultūru šamanistiskās dejas elementus, Latvijā šī parādība ( manuprāt, nepareizi buto deju dēvēt par žanru) vēl mazattīstīta, bet spriežot pēc redzētā, tai ir nākotne arī Eiropā.

Gaisīgi vieglā, improvizāciju mīlošā JOU sagaida mani pludmales terasē, kurā ar domubiedriem un publiku improvizē gan dejā gan zīmējumos. Piedāvāju dejot viņiem nezināmu latviešu mūziku. Ar pirmajām taktīm dejotāji satver mūzikas kodu, skaisti! Vakarā JOU izcili improvizē bandoneona un japāņu stabuļu instrumenta skaņu vadīta unikālā arhitektūrā – REVERSIBLE DESTINY LOFTS MITAKA, celtni arhitekts ARAKAWA veltījis Helēnai Kellerei, par kuras likteni rakstīto lugu esmu iestudējis divas reizes. Pārsteidzoša satikšanās.

Esmu pateicīgs TPAM festivālam par piedāvāto daudzveidību un lielisko organizāciju, perfekto informāciju un viesmīlību, īpaša pateicība Japānas EU festivāla komitejai, Ms.Saori Hakodai un Mr.Shuji Kogi. Ceru, ka Rīgas 2014 un Japānas kopprojekti veiksmīgi īstenosies.

P.S.
Kā lieliska atskaņa Japānas vizītei bija iespēja noskatīties 23.martā Tiroles Lieldienu festivālā Insbrukā (Austrija) uzvedumu “Chaconne – Die Stadt im Klavier” ar divām lieliskām japāņu māksliniecēm Yui Kawaguchi un Aki Takase. Japāna turpina fascinēt eiropiešus.

Uģis Brikmanis

0 komentāri

Komentāru nav