Bēgot no vientulības. „Vecpuiši un vecmeitas” recenzija

Bēgot no vientulības. „Vecpuiši un vecmeitas” recenzija
Jānis Deinats
Līvija Dūmiņa, speciāli Rīga 2014
17-03-2014 A+ A-
Regnārs Vaivars Dailes teātra Mazajā zālē iestudējis jau savas dzīves laikā par klasiķi atzītā Izraēlas dramaturga Hanoha Levina lugu „Vientuļie”, kas Dailē skatāma ar nosaukumu „Vecpuiši un vecmeitas”.

Pērn Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvoja Levina lugas „Jakišs un Puče” ļoti veiksmīgais iestudējums Izraēlas režisora Jevgeņija Arjē režijā, un abi darbi formas ziņā ļoti atšķirīgi, bet pēc satura – līdzīgi, jo abos ir dramaturga iecienītās tēmas, kuru dēļ viņu salīdzina ar krievu klasiķiem Nikolaju Gogoli un Antonu Čehovu. Vientuļi vīrieši un sievietes kā divas pasaules, kas pūlas kļūt par vienu, bet kaut kā grūti iet un nesanāk.

 

Regnāra Vaivara iestudējums ir sarežģīts gadījums (bet tas jau attiecībā uz šā režisora darbiem nav nekas neparasts), jo to grūti ielikt kādā konkrētā žanrā, stabilā plauktā, kas radītu skaidrību un to patīkamo izjūtu, ka saproti spēles noteikumus (nu vai vismaz pārliecinoši peldi šādā ilūzijā). Attiecību drāma? Komēdija? Absurda drāma? Farss? Viss kopā pusotrā stundā.

Redzam divas sievietes un trīs vīriešus attiecību daudzstūrī, kas noapaļojas ļoti labi zināmās banalitātēs (un kas gan ir vēl patiesāks par tām...).

Sieviete grib apprecēties, vīrietis piekrīt, bet nedomā to darīt vai funktierē, kā izšmaukt. Vīrieti tracina visas tās apnicīgās sarunas, kas tā patīk un vajadzīgas sievietēm. Attiecībās trūkst harmonijas, jo vīrietis un sieviete nav vienādā jūtu kondīcijā – kad viens karsts, otrs atdzisis, un kad otrs uzkarsis, pirmais jau atdzisis. Nenovērtē to, kas ir jeb novērtē tad, kad jau vairs nav. Otrs kļūst vajadzīgs un mīļš, tiklīdz ir zaudēts, un atkal apnicīgs, kad atgūts. Pieradums, kas velk citur un liek atgriezties. Biedējoša vientulība. Pieturēšanas taktika rezervei nebaltām dienām jeb izmantošana. Saka vienu, domā ko citu...

 

Taču lugas tēlu leksika ir ļoti tieša, lietas (cilvēki un to orgāni) tiek saukti īstajos vārdos. Tomēr monologi un dialogi drīzāk atgādina intelektuālas konstrukcijas. Tēlu biogrāfijas nav ieskicētas (tik tas, ka ir pāri 30 gadiem un neprecējušies), nav informācijas par viņu izglītības vai sociālo līmeni, bet tās detaļas, kas varētu dot konkrētību, dramaturgs jauc kā kārtis, un reālistiskā bilde izplūst abstraktā akvarelī.

Ir dotas norādes, ka lugas darbība notiek mūsdienās un pilsētā. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis spēles telpu veidojis atbilstoši laikam, baltā krāsā ieturētais dzīvokļa interjers ir moderns un ar glanci – to, ko rāda krāsainās žurnālu lapas, iemiesojot veiksmi un panākumus. Tajās glancētajās lappusēs kārdina arī „Karen Millen” kleitas, kurās tērptas aktrises Kristīne Nevarauska (Pukija) un Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Buļba). Viņas ir skaistas – gan kleitās, gan mājas tērpos, naktskreklā un peņuārā. Simpātisks „nevīžīgajā” stilā izskatās Artūra Dīča Zingars, bet otrā plāna tēli – Daiņa Gaideļa apņēmīgais Ūdīno un Jura Bartkeviča „kājslauķis” Oistvinds ģērbti pieklājīgos uzvalkos.

Vizuālās valodas skaistums spēcīgi kontrastē ar valodas, izteiksmes, satura raupjumu, radot disonansi. Ne jau tāpēc, ka mūsu priekšstatos šādi cilvēki „tā nerunā”. Dramaturgs rāda cilvēku no tā nepievilcīgās puses, izspīlējot īpašības, kas visiem neapšaubāmi piemīt, bet ko sabiedrībā labāk vai sliktāk slēpj.

Regnārs Vaivars lugu slēdz ar pretējā atslēgu, tēlu atveidē nav pārspīlējuma, aktieru darbi veidoti reālistiski precīzi. Tāpēc brīžiem rodas iespaids, ka neiet kopā tas, ko redzi, un tas, ko dzirdi, tas nojauc realitātes ilūziju un rada simbolisku vispārinājumu cilvēkam un pasaulei, kur viss ir šķitums, kur nav drošības, stabilitātes.

Sievišķības iemiesojumam ar dumpinieces indevi – Kristīnes Nevarauskas Pukijai tomēr ir pašcieņa pat tad, kad, vīrieša pamesta un pazemota, stāv uz ceļiem. Ilze Ķuzule-Skrastiņa Buļbā akcentē pragmatismu, ar izlēmīgu noteiktību rada akotainību, kas sievietēm nepiestāvot, bet kas demonstrē raksturu. Viņa teksta un zemteksta saspēli darbībā atklāj žilbinoši virtuozi.

 

Diemžēl vājais elements izrādē ir galvenais varonis Zingars, pēc autora raksturojuma – sevī iemīlējies idiots. Lugā Zingara cilvēciskajai būtībai ir rupja pašpārliecināta tēviņa nesimpātiskā daba, viņš nešaubās par savu pievilcību it kā būtu vienīgais gailis vistu kūtī. Artūrs Dīcis šķiet par daudz liek uz nenobriedušā – pāraugušā pusaudža kārts, kas tēlam piešķir tikai neizlēmību ar kaprīzēm, pietrūkst attieksmes, rakstura šķautņu, jo tagad ir liela aptuvenība. Turklāt Zingaram teksta ir daudz, un garākajos monologos uzmanība vispār aizpeld, neļaujot uztvert to jēgu.

Izrādes programmiņā režisors norādījis, ka šis ir „stāsts par veiksmīgajiem, kurus citi mēdz apskaust, bet izrādās, ka viņi ir tikpat nelaimīgi kā tie, kas viņus apskauž”. Bet labā izrādes vēsts ir tā, ka, paskatoties uz viņiem un uz sevi – caur viņiem –, nav skumji. Teksts ir ļoti asprātīgs, un dramaturgs–režisors–aktieri ļauj mums par sevi pasmieties daudz un sirsnīgi.

0 komentāri

Komentāru nav