Are you shy?* Rufusa Veinraita koncerta apskats

Are you shy?* Rufusa Veinraita koncerta apskats
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
20-03-2014 A+ A-
„Are you shy?/Jūs kautrējaties?” ir frāze, kas pirmā sasniedz manas ausis, kad pievienojos koncertzāles „Palladium” atturīgajam, bet ieinteresētajam apmeklētāju pūlim. Vārdi nāk no meitenes, kura ir jaunākā no muzikālā Kanādas Veinraitu klana. Lūsija Veinraita Rīgā ieradusies, lai iesildītu sava slavenā brāļa Rufusa Veinraita koncertu, kas neapšaubāmi jau šobrīd nosaucams par vienu no šarmantākajiem un izsmalcinātākajiem priekšnesumiem, kāds šogad noticis Rīgā.

Koncerta apskats, kurā iesildītājs spēlē gandrīz līdzvērtīgu lomu vakara galvenajam māksliniekam, ir retums, bet, kā nojaušat, šis ir īpašs gadījums un atsevišķi uzmanība jāvelta arī trešajai no četriem folkdziesminieka un aktiera Laidona Snoudena Veinraita III bērniem – Lūsijai.

Veinraitu dzimtas sazarotie radu raksti tiek cilāti arī koncerta laikā. Tiek pieminēta Rufusa Veinraita māte, nu jau mirusī dziedātāja Keita Makgrigala – viņai veltīta dziesmu izlase nopērkama arī Rīgas koncertā. Savukārt Lūsija stāsta par Ņujorku un stilīgo Martu. [Rufusa un Lūsijas māsa Marta Veinraita ir viena no slavenākajām kanādiešu folk un alt-country dziedātājām – red.] Publika klusē. Lūsija Veinraita jautā – vai latvieši maz zina, kas viņa ir? Lūsija arī atbild, ka pati ir tikai mazā māsiņa. Publikas vēso reakciju arī īsti nevar pārmest – Ziemeļamerikas alternatīvās kantrīmūzikas un folkdziesminieku kultūra mūsu publikai ir salīdzinoši sveša un gluži nenozīmē tikai dziedošus pusmūža vīrus cieši biksēs sabāztos flaneļa kreklos un ādas vestītēs.

Tomēr ar sirsnīgu vienkāršību un teicamu humora izjūtu Lūsija vienu pēc otra „uzšķērž” Rīgas publikas (kas zālē tomēr ir vairākumā) ieradumus un atturību.

Dziedātājtauta tiek aicināta uzdot jautājumus – klusums. Vai jūs zināt Robinu un viņas „Call Your Girlfriend”? Vārgas balsis zālē atbild apstiprinoši. „Varbūt uzdziedāsim kopā?” aicina Lūsija Veinraita un uzsāk vienu no slavenākajiem Amerikas mūzikas bosa Brūsa Springstīna 1980. gadu hitiem – „Hungry Heart”. Publika atkal klusē, tomēr meitenes centība attaisnojas, un no klusas dūkšanas pamazām piedziedājums jau dziesmas beigās pāraug puslīdz pieklājīgā korītī. „Mums ir vajadzīgs mazliet laika,” kāds sauc publikā, un, nudien, tā nebūs nekāda jaunā atklāsme, ka šajos platuma grādos sirsnīgas draudzības nodibināšanai, pat tad, ja tas ir tikai nepilnas divas stundas garš koncerts, nepieciešams mazliet vairāk laika. Uz uzstāšanās beigām jau ledus ir kusis.

Lūsija tiek pavadīta ar ovācijām, un ne mazāk silti sagaidīta, kad ierodas uz skatuves vēl vairākas reizes, lai muzicētu kopā ar brāli.

 

Savukārt lieliskā Rufusa uzstāšanās ir patiess baudījums. Viņa alt-country un folkmūzikas saknes komplektā ar dziļu mīlestību uz klasisko operu (Rufuss Veinraits pats komponējis operu, kā arī rakstījis mūziku Šekspīra sonetiem) un dabisku elegances un gaumes izjūtu neļauj Rufusu Veinraitu saukt vienkārši par dziesminieku. Viņš ir barokālās popmūzikas princis, skaistu skumju balss un izsmalcināta kiča meistars.

Kam vēl varētu piedot tādas muļķības kā māsas pārģērbšanu par Laizu Minelli? To, protams, pavada dziesma „Lisa and Me”, kas ir atsauce uz Rufusa Veinraita un slavenās aktrises ne pārāk draudzīgajām attiecībām laikā, kad Veinraits veidoja koncertprogrammu un albumu veltītu Minelli mātei, Holivudas zvaigznei Džūdijai Gārlendai.

Un, kurš vēl ar tādu nevērīgu pašpārliecinātību varētu vairāk nekā vienu reizi koncerta laikā klaji reklamēt savus ierakstus, tostarp arī aicināt ziedot jaunas operas ierakstam? Turklāt piesolot arī tādus labumus kā tikšanos pēc koncerta, ja samaksāsit daudz, vai pat kopīgu operas apmeklējumu kaut kur Londonā vai Ņujorkā, ja samaksāsit vēl vairāk. Starp citu, jā – vieta, kur ziedot ir šeit! Tā piedāvā arī vienreizēju iespēju par 60 000 „nopirkt” kopīgas pusdienas ar mākslinieku un sev īpaši sacerētu jaunu dziesmu. Par tādu lietu kā privāts koncerts par 50 000 dolāru nemaz nerunāsim. Jā, viņš var to atļauties, šis bezkaunīgais ģēnijs.


 

Stāsti par Rīgā pirkto medu un vecām padomju laika kartēm foršajā karšu veikalā „tepat aiz stūra” un bērzu sulu pudele zvaigžņu ierastā „Evian” vietā, protams, sasilda, kā silda personisks „paldies” vai draudzīgs apskāviens tāpat vien. Tomēr tas viss būtu banāls nieks, ja izrādītos, ka mākslinieka galvenais trumpis – balss – neattaisnotu ierakstos dzirdētās cerības. Par laimi, tā skan vēl labāk, niansētāk un jūtīgāk, vienu pēc otra virknējot skaņdarbus – gan īpaši jaunus, gan īpaši iemīļotus, kā „Cigarettes & Chocolate Milk”, „Across The Universe” un „Going to a Town”. Dziesmu „Argentina” mūziķis velta savam vīram – Jernam Veisbrotam (Jörn Weisbrodt).

Koncerta izskaņā, kā pēc izcilas maltītes, arī deserts – pasaulē visvairāk citu mūziķu dziedātā un ierakstītā jeb, svešvalodā runājot, „kaverētā” dziesma – Leonarda Koena „Hallelujah”. Un atkal, ja jebkura cita mūziķa gadījumā tas būtu visai lēts triks, tad Rufusa Veinraita gadījumā tam ir simboliska jēga, pēctecības un mantojuma svars un pastarpināti paša dižā meistara Koena svētība. Turklāt, kurš gan cits, ja ne Leonarda Koena vienīgās mazmeitas bioloģiskais tēvs.

* Jūs kautrējaties?

2 komentāri

Pusess Pushess

21.03.2014 12:28

Across the universe - es arī nedzirdēju. Es pat nezinu kā es to vispār izturēju. Esmu bijis daudzos koncertos, bet laikam mana gaume nav gana izsmalcināta - 15 ņaudamraudam gabali un 3 labas dziesmas + pilnīgi infantili jociņi. Tas ir viss ko var pasniegt ar tik spēcīgu un krāsainu vokālu?A?

Ilze_Bērtule

20.03.2014 18:07

paldies par recenziju! koncerts tiešām sildīja - taču "Across The Universe" gan manas ausis nesaklausīja (kaut ļoti gribēja). Tas laikam bija gandrīz vienīgais no slavenākajiem hitiem, ko Rufuss nenospēlēja. Pārējais gan, ieskaitot tik labos "Makes makes" un "Dinner at eight", bija pēc pilnas programmas un vēl vairāk!