Liāna Langa: Padomju perioda pārvērtēšana ir nenovēršama

Liāna Langa: Padomju perioda pārvērtēšana ir nenovēršama
Kaspars Garda, Rīga 2014
Aprīļa beigās plašākai publikai tiks atvērta bijusī VDK ēka jeb Stūra māja Stabu un Brīvības ielas krustojumā. Sākotnēji tā celta kā moderns, laikmeta prasībām un labklājībai atbilstošs nams, ko vajadzēja apdzīvot izglītotiem, turīgiem ļaudīm. Tomēr ēkas vēsture veidojusies daudz smagāka un sarežģītākā. Domājot par Stūra mājas nākotni, vaicājām viedokli dažādiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Par Stūra māju raksta publiciste, dzejniece, Latvijas Literatūras gada balvas laureāte Liāna Langa.

Tautā par Stūra māju dēvētā VDK ēka Stabu ielā stāv kā noplucis bieds. Reizēm cilvēki noliek svecītes un ziedus pie tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidotās melnās plāksnes, reizēm – vienkārši apstājas pie tās un atvēl mirkli sava laika, lai godinātu padomju represīvā orgāna upurus un atcerētos Latvijas likteni totalitārā padomju režīma gados. Kāds varbūt skaita lūgšanu, lai šādi laiki Latvijai nekad nepienāktu. Reiz redzēju, kā pie plāksnes apstājās māte ar mazu puiku, kurš uz trotuāra nolika iedegtu svecīti, un māte savam bērnam kaut ko stāstīja. Tad viņi abi mirkli stāvēja ar nodurtām galvām.

Jūtīgākie vēl arvien uztver baisās ēkas enerģētiku. Atceros, ka padomju laikā pretim mājai bija veikals ar labu kafijas aparātu, un dienas vidū tur pulcējās arī Stūra mājas aparāta pārstāvji – vīrieši labos uzvalkos un atmiņā nepaliekošām sejām. Ar pārējiem kafijotājiem viņus atdalīja tāda kā neredzama stikla siena. Tā bija dīvaina sajūta.

Dīvaina sajūta pārņem, arī domājot par šīs ēkas izmantojumu šodien. Manuprāt, ir neiespējami tur ierīkot atrakcijas vai greznu viesnīcu kaut vai tādēļ, ka tā būtu tur nomocīto cilvēku piemiņas zaimošana.

Nevaram izlikties, ka ciešanu un netaisnības nav bijis, tās paslaukot zem komerciālu mērķu vai radikāla ēkas statusa nomaiņas tepiķa. Protams, pamazām laiks dziedē rētas, tomēr Latvijas valstij ir pienākums gan pret šo ēku, gan VDK upuriem. Raidījumā „100 g kultūras” bija diskusija par to, ko darīt ar Stūra māju. Man šķita vairāk nekā dīvaina pēdējā VDK šefa Johansona uzaicināšana uz šo diskusiju (kā reabilitējot noziedzīgu, represīvu orgānu skatītāju acīs), gan VNĪA vadītājas birokrātiskā, tukšā runāšana, ierasti atsaucoties uz naudas trūkumu un likumu pantiem. Nešķita, ka VNĪA vadītāja Strautmane būtu ieinteresēta vai būtu domājusi, ko ar ēku darīt.

Uzskatu, ka ēkā jāatrodas VDK muzejam un Izpētes centram, savukārt atlikušās telpas jānodod ar Latvijas vēsturi saistītu muzeju rīcībā. Šī doma, lai arī nav oriģināla, jo šādi muzeji ir citās bijušajās padomju bloka valstīs, man šķiet visloģiskākā un pieņemamākā. Lieki teikt, ka VDK darbības un dokumentu izpētē pamatīgi atpaliekam pat no Lietuvas un Igaunijas, un tai nopietnā līmenī jāsākas arī Latvijā. Jebkurā gadījumā – izpēte un padomju perioda pārvērtēšana ir nenovēršama, lai cik ļoti to kāds arī negribētu.

0 komentāri

Komentāru nav