Kultūras un izglītības šūpulis. Rīgas Latviešu biedrība

Kultūras un izglītības šūpulis. Rīgas Latviešu biedrība
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Jaņa Rozentāla gleznotā freska ar Latvijas kodu
Una Griškeviča
„Vai zināt, ka Rīgas Latviešu biedrība ir vistiešākajā veidā saistīta arī ar Latvijas valsts rašanos? Un vai zināt, kur meklējami latviešu teātra un operas pirmsākumi?” pirms došanās gandrīz divas stundas garajā pastaigā pa Rīgas Latviešu biedrību, kas pērn nosvinēja 145 gadu jubileju, mūs eksaminē RLB priekšsēdētājs Guntis Gailītis, akcentējot, – namam nepieciešama nopietna rekonstrukcija un izpētes darbi, jo uz daudziem jautājumiem atbilžu nav joprojām.

Atrast optimālo variantu

Ejot garām Rīgas Latviešu biedrības namam, tautā sauktam arī par „Māmuļu”, daudziem droši vien pat neienāk prātā, cik aktīva dzīve mutuļo aiz šās ēkas durvīm: te notiek koru un dažādu pulciņu mēģinājumi, prezentācijas, balles, grāmatu atvēršanas svētki... Vēlāk sarunā Guntis Gailītis min, ka šādi tiekot pildīts mākslinieka Leo Kokles māsas Ainas vēlējums – „Te taču vajag vairāk jauniešu!”. Kā novērojām pastaigas laikā, jauniešu te tiešām netrūkst: Lielajā zālē 3. ģimnāzijas audzēkņi apgūst polonēzi žetonu vakaram, bet 5. stāvā telpās skan bungu rīboņa un dziesmas – te jaunā paaudze apgūst gan sitaminstrumentu spēli, gan iemēģina balstiņas „Knīpās un knauķos”.

 

Vienīgais, kas, pēc Gunta Gailīša domām, būtu jāliek aiz auss – RLB nav kultūras nams, kur kā padomju laikos viss notika par velti. „Māja krīzes gados nonāca tāda bankrota priekšā, ka bija jāizrēķina, cik maksā katrs kvadrātmetrs, cik īre. Nevarējām atļauties saviem kolektīviem nākt mēģināt par velti. Sākumā bija milzīgs protests, daži aizgāja prom, bet tagad viss ir normāli – samaksā ekspluatācijas izdevumus, un viss ir kārtībā.” Tādēļ tagad RLB uzsākusi sadarbību ar LU Ekonomikas un vadības fakultāti, lai studenti varētu pētīt, kā atrast optimālo darbības modeli.

Nacionālā jūgenda vērtības

Kad esam Līgo zālē, mūsu gids Guntis Gailītis atgādina, ka RLB ēkas būvniecībā iesaistījušies četri tolaik izcilākie latviešu arhitekti. „1868. gadā, piedaloties arhitektam Jānim Frīdriham Baumanim, tika nodibināta Latviešu biedrība, 1869. gadā tapa plāns, nopirkts gruntsgabals, jau 1869. gada beigās tika svinēti J. F. Baumaņa projektētās ēkas spāru svētki. Māja darbojās, bija pirmais aktivitāšu vilnis, un bija nepieciešams māju paplašināt un uzlabot. Šos darbus uztic Konstantīnam Pēkšēnam, taču pēc 1908. gada Jāņiem koka ēka pilnībā nodeg. Taču jau 1910. gadā pēc Eižena Laubes un Ernesta Poles projekta tiek uzcelts pašreizējās „Māmuļas” ēkas centrālais korpuss. „Tiesa, vislabāk par nama celtniecību zinātu pastāstīt profesors Jānis Krastiņš; es to daru vairāk kā interesents un amatieris,” steidz norādīt Guntis Gailītis, piebilstot, – RLB ēka gan ar savu vēsturi, gan arhitektūru ir unikāla un ģeniāla. „Eižens Laube uzbūvēja šo ēkas daļu starp centrālo korpusu un Latvijas Universitāti, kur atrodas mūsu reprezentācijas telpas. Tagad sāksim pētīt visas detaļas, jo neaizmirstiet, ka šajā ēkā 1940. gadā ienāca padomju armija un līdz pat deviņdesmitajiem gadiem te atradās Baltijas kara apgabala virsnieku nams. Skatīsimies un spriedīsim, ko viņi saglabāja, kas tika nomainīts, kas jāatjauno.

 

„Bet Līgo zāles plānojums ir unikāls – lai apkalpojošais personāls ar ēdienu un dzērienu paplātēm neietu caur viesiem pa zāles galvenajām durvīm, pa ēkas perimetru ir izbūvētas saimniecības telpas.

Laubem izdevies ģeniāls projekts, un savam laikam RLB bija visunikālākā un modernākā ēka Rīgā, piemērota sabiedriskām vajadzībām.”

G. Gailītis arī norāda, ka Līgo zāles interjers ir veidots nacionālajā jūgendstilā, un, viņaprāt, tā esot visomulīgākā zāle, kas ļoti piemērota sirsnīgiem un cilvēcīgiem pasākumiem, turklāt šī telpa ļoti patikusi Kārlim Ulmanim: „1938. gadā nodod ekspluatācijā šo piebūvēto ēkas daļu, un K. Ulmanis kā Valsts prezidents bija ēkas patrons. Redzēju fotogrāfiju ar smalku pasākumu Lielajā zālē, kur kungi bija smokingos un dāmas vakartērpos. Bija gan sarkanais tepiķis, gan milzīgi grezns tronis ar ģerboni, kurā sēdēja pats Ulmanis...”

Par zāles interjeru G. Gailītis vēl teic: „Te saglabājušās oriģinālās lustras un arī kamīns, kas padomju laikos aizmūrēts, tā teikt, drošības dēļ. Speciālistiem vai studentiem – RLB ir laba sadarbība ar LU un RTU – vajadzētu izpētīt, kāda bija kamīna funkcija un vai tas vēl darbojas. Jo vecās fotogrāfijās redzams, ka šajā kamīnā ziemas vakaros kūrusies uguns. Un būtu interesanti izpētīt arī, vai Līgo zāle tā saukusies vienmēr. Tā arī varētu būt teju vai maģistra vai doktora darba tēma.”

 

 „Vērtīgākā ēka Rīgā un Latvijā”

Pa ceļam uz Kluba zāli Guntis Gailītis stāsta: pasākumu šajā ēkā notiek tik daudz, ka būtu nepieciešams personāls, kas uztur tieši reprezentācijas telpas, kuras ir tā nolietotas, ka būtu nepieciešama kārtīga restaurācija. „Rekords ir pagājušais gads: 15. novembrī šeit notika divpadsmit publisku pasākumu! Te bija prezidents, Ministru prezidents, grāmatas atvēršanas svētki... Tas ir rekords, un vēl tagad nesaprotu, kā to visu paveicām.” Guntis Gailītis smej – izrādās, ka RLB biedri pat dažbrīd apjukuši: ienākot vestibilā, tur bijis lielais sarkanais paklājs un balta „Peugeot” jaunākā modeļa automašīna. „Tas bija Francijas vēstniecības pasākums, un viņi to dizainēja savā gaumē. Jo iespējas te ir milzīgas!”

Daudzi jautājot, ko biedrība cilvēkiem dod šodien. „Definīcija ir ļoti precīza – šī ir izglītības iestāde. Un kultūra. Un latviskums, bet – sadarbībā ar visiem.

Te visi īrē. Piemēram, grieķi.” Pirms lielās krīzes Grieķijas vēstniecība esot noīrējusi gandrīz visu namu, bet vēstniece atvadu pasākumu rīkojusi Līgo zālē. „Vaicāju: vēstnieces kundze, kāpēc jūs visiem saviem pasākumiem izvēlējāties Rīgas Latviešu biedrību. Viņa iztaisnoja muguru, brīdi klusēja un tad teica: šī ir vērtīgākā vieta Rīgā un Latvijā! Un tad viņa man uzskaitīja visu RLB vēsturi, ko zināja labāk nekā vidusmēra latvietis.”

 

Runājot par biedrības vēsturi, G. Gailītis norāda, ka RLB publiskošot visu Goda biedru sarakstu, kas līdz šim nez kāpēc neesot darīts. „Ir 50 goda biedru, un arī mūsdienās mēs piešķiram šo titulu. Par izcilību žurnālistikā šo titulu ieguva Ēriks Hānbergs, par izcilību teātra zinātnē – Viktors Hausmanis. Kad pasniedzām balvu Raimondam Paulam, manuprāt, tas viņu saviļņoja. Jo RLB 145 gadu pastāvēšanas laikā šo titulu saņēmuši tikai četri komponisti: Cimze, Jurjāns, Vītols un tagad – Raimonds Pauls! Tas bija par viņa devumu Dziesmu svētkiem un biedrībai, kas ir kultūras un izglītības šūpulis.”

Īsto krēslu meklējumos

Pa Kluba zāles (šeit parasti notiekot RLB domes sēdes) logiem paveras brīnišķīgs skats uz Vērmanes dārzu, telpas abos galos ir pa gleznai. „Savulaik te spēlētas kārtis – to secinājām pēc fotogrāfijām. Un arī šajā telpā nepieciešama interjeru restaurēšana. Gleznas arī pašlaik sakārtas haotiski; šeit vizuālās mākslas komisijai būtu jālemj, kas un kā te būtu jāliek. Jo Laubes interjerā kaut ko uzlikt... Pašreizējās gleznas ir dāvinājumi, bet – vai tām te jābūt, tas ir cits jautājums. Tādēļ man radās doma, ka tā varētu kļūt par ceļojošo kolekciju, dodot iespēju to aplūkot gan Latvijā, gan varbūt arī ārpus mūsu valsts.” Bet zāles lepnums ir 1910. gadā darinātie krēsli, ko rotā tipisks jūgenda musturis.

 

„Antikvariāts, kas bija ievietojis sludinājumu par mūsu krēslu pārdošanu, par vienu krēslu prasa 240 latu! Vajadzētu papētīt, kā tie krēsli tur nonākuši, turklāt ceram, ka varbūt kāds mums tos uzdāvinās, bet tam par to uzliksim pateicības plāksnīti – tāpat kā Operā. Tas viņiem varētu dot gandarījumu,” teic RLB priekšsēdētājs, piebilstot, – esot nospriests, ka domnieki paši varētu samaksāt par savu krēslu darināšanu. „Mēs dabūjām dokumentus par to, kādas mēbeles, kādi lukturi šajā ēkā bijuši. Katrai zālei mēbeles bija darinātas pēc īpaša pasūtījuma; un te kādreiz bija vienpadsmit dažādu stilu krēslu,” viņš vēl piebilst.

Kur meklējami latviešu operas pirmsākumi

Pa ceļam uz Balto zāli – te parasti notiek grāmatu atvēršanas svētki (nesen šeit svinēta „Latviešu gramatikas” atvēršana), koru mēģinājumi, koncerti, izlaidumi u. c. aktivitātes – mūsu gids tikpat aizrautīgi stāsta un rāda vietu, kur trīsdesmitajos gados atradušās tālruņa kabīnes, un skaistas ozolkoka kāpnes, kas savieno 4. stāvu un pagrabstāva restorānu, taču pagaidām, kamēr nav izpētīts to tehniskais stāvoklis, tās izmantotas netiek. „Šī ir kolosāla zāle ar savu ģeogrāfiju: pa logiem paveras fantastisks skats, bet skatuves daļu var transformēt pēc vajadzības – tā var atrasties gan zāles priekšpusē, gan vidū, un skatītāji var sēdēt apkārt,” Guntis Gailītis aizrautīgi stāsta, piebilstot, – Latvijas laikā Zelta zāle tikusi dēvēta par Mazo zāli. „Un, kad viss te ir beidzies, zāles aizmugurē atveras trīs durvis, un šeit ir banketu galds!” stāsta mūsu gids, vedinādams mūs blakus telpā, akcentējot,– arī šī telpa jāsakārto un jāmaina interjers.

„Ir svarīgi tikt ekonomiskā un psiholoģiskā balansā, tad arī visu sakārtosim.”

Kad iegriežamies Lielajā zālē, jaunieši gatavojas mēģinājumam (viņi apgūst polonēzi), tādēļ laika mums nav daudz. „Ja runājam par sākumiem – vai zināt, kur ir latviešu operas sākums? Te darbojās teātris, un konkurss par latviešu operas libretu, kurā uzvar Artūra Krūmiņa darbs "Baņuta". Bet 1912. gadā, kad šī māja jau bija uzbūvēta, Pāvils Jurjāns šeit dibina Latvju operu – ar profesionālu orķestri, algām un sastāvu. Te ir latviešu operas sākums, jo tika uzvestas 15 operas, bet viss sākās ar „Jevgeņiju Oņeginu”. Te ir bijusi „Karmena”, „Rigoleto”, „Ivans Susaņins”... Kad sēdējām ar diriģentu Andreju Jansonu, domāju, kā te varētu būt izskatījusies „Karmena”,” prāto Guntis Gailītis, norādot uz zāles sāniem, kur savulaik zelta rāmjos atradušās biedrības dibinātāju bildes, kuras arī jāsameklē.

 

„Te notiek arī visas lielās balles,” atgādina Guntis Gailītis, vedinot uz zāles vestibilu: „Ir būtiska nama transformācija. Piemēram, pašlaik Lielās zāles vestibilā ir gadījuma lietas un priekšmeti. Tomēr varam lepoties ar atjaunoto vitrāžu un lustrām, kam vajadzētu atrast pazudušos kristālus. Būtu nepieciešams vēl pielikt aizkarus, ievērojot stilistiku,” prāto G. Gailītis, piebilstot – vienmēr ir interesanti, zinot, ka priekšā stāv atjaunošanas darbs.

Vieta koncertiem un virtuvei

Pa ceļam uz trešo stāvu, kur atrodas Lielā un Zelta zāle, nama saimnieks ar lepnumu rāda lielo vitrāžu kāpnēs un piebilst, – laime nelaimē, ka te savulaik atradies Baltijas kara apgabala virsnieku nams. „Ja te būtu ienākusi maza institūcija, nevar zināt, kā izskatītos. Šajā gadījumā pamatlietas tika saglabātas, lai gan – jā, daudz kas ir aizgājis nezināmus ceļus.”

 

Zelta zālē mūziķi gatavojas vakara koncertam (atgādināsim, ka šīs zāles lepnums ir lielākais vienlaidus spogulis Baltijā), tādēļ tikai ielūkojamies palīgtelpās, kur joprojām atrodas lifts, kas zāles savieno ar pagrabstāva restorānu. „Nebūtu ticējis, ka var apkalpot sešsimt cilvēku lielu balli, bet izrādījās, ka var. Un visas zāles bija pilnas! Sēdēju un brīnījos, kā to var dabūt gatavu.” To stāstot, Guntis Gailītis atgādina, kāda saistība šim namam un RLB ir ar Garlību Merķeli – mācītāju un grāmatas „Latvieši” autoru.

„1868. gadā, kad tuvojās Merķeļa 100. dzimšanas diena, viņa kapiņš Katlakalnā bija aizaudzis, un neviens par to nerūpējās. Un tas bija Rīgas Latviešu biedrības pirmais darbs: tika savākta nauda, izgatavots piemineklis un svinīgi uzlikts Merķelim kā latviešu aizstāvim.”

G. Gailītis min arī faktu, ka biedrība savulaik nodarbojusies ar grāmatu izdošanu – piemēram, klajā laista Konversācijas vārdnīca četros sējumos, kas tiem laikiem bija vērienīgs projekts. „Mēs arī tagad ik pa piecdesmit gadiem laižam klajā RLB veltītas grāmatas,” viņš vēl piebilst.

Atvadoties pēc gandrīz divas stundas ilgušās ekskursijas, Guntis Gailītis vēl mums izrāda Kamīnzāli, kuras lepnums ir pēc Anša Cīruļa metiem darinātais kamīns, un vestibilu. „Protams, ka šī ēka ir trīskāršs kultūras piemineklis. Un noteikti vērtīgākā ir Jaņa Rozentāla freska uz fasādes. Tā ir absolūtā vērtība! Man ir bilde, kur Vilhelms Purvītis un vēl viens kolēģis 1910. gadā šo fresku pieņem.

Jūs pat nevarat iedomāties, kas uz tās attēlots! Tur ir Latvijas kods – kas jādara valstij, lai tā izdzīvotu.

Es visiem politiķiem saku: ejot no stacijas gar cirku, pret Latviešu biedrību apstājies un paskaties uz augšu!” saka Guntis Gailītis. „Abi ar Ojāru Spārīti domājām, kurš Rozentālam pateicis, kas jāglezno. Bet – lai nu tas paliek kā noslēpums. Katrā gadījumā freska ir biedrības īpašums, un mēs to apdrošināsim,” viņš nosaka un novēl ikvienam rīdziniekam, vakarā ejot garām Rīgas Latviešu biedrības namam, paskatīties augšup un papriecēt acis ar izgaismoto fresku.

0 komentāri

Komentāru nav