Ietīt, dot telpu idejām, stādīt ozolu. Pilsētvides aktīvisti par Stūra māju

Ietīt, dot telpu idejām, stādīt ozolu. Pilsētvides aktīvisti par Stūra māju
F64
24-03-2014 English A+ A-
2014. gada aprīļa beigās publiskai apskatei tiks atvērta bijusī VDK ēka, tautā sauktā Stūra māja Brīvības un Stabu ielas krustojumā. Vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā ēka bijusi pazīstama kā Tetera nams, un tajā atradušies gan veikali, gan biroji un dzīvokļi. Tomēr celtnes liktenis nebija tik spožs, kā tās pirmajos pastāvēšanas gados, un joprojām šobrīd neapdzīvotā ēka sabiedrības apziņā ir kaut kas biedējošs un sāpīgām atmiņām pilns. Par Stūra mājas nākotni jautājām trim pazīstamiem aktīvistiem, kas ar savu entuziasmu jau darījuši daudz, lai uzlabotu Rīgas pilsētvidi.

 

Toms Kokins, arhitekts, urbānists

Pret Stūra māju ir jāattiecas ar lielu cieņu un pietāti. Par tās nākotni jādomā uzmanīgi. Arī mans vectēvs un viņa ģimene cieta no čekas zvērībām un tika izsūtīti uz Sibīriju. Tomēr, manuprāt, lielākajai daļai jauniešu šobrīd trūkst personiskās saiknes ar cilvēkiem, kas ir izdzīvojuši pēc represijām, un jaunajai paaudzei tā ir tikai vēl viena no vēstures lappusēm. Būtu labi, ja nākotnē Stūra māja būtu vairāk nekā tikai muzejs, lai tajā pabijušie cilvēki būtu klāt ar savu personību un atmiņām.

Tas nedrīkst būt tikai vēsturisku notikumu ekspozīcijas stends.

Okupācijas muzejs atradīsies daļā ēkas, bet vēl paliks daudz neapgūtas platības nama augšējos stāvos. Tās vajadzētu atvēlēt eksperimentiem. Tur varētu darboties un savu vīziju par Stūra māju veidot jauni, radoši cilvēki, kuriem ļoti šobrīd trūkst telpu. Jaunie vienā ēkā ar vēsturi netiešā veidā parādīs, ka dzīvojam ar atmiņām, bet skatāmies uz priekšu. Ja ir ideja fasādi krāsot melnu, tad interjers varētu būt konsekventi balts – gaišā nākotne par spīti tumšajai pagātnei.

 

Diāna Popova, Miera ielas republikas aktīviste, strādā Laikmetīgās mākslas centrā, dzīvo pretim Stūra mājai

Var risināt domu par to, kā Stūra māju izveidot par daudzfunkcionālu, tūristus piesaistošu čekas muzeju, arhīvu un informācijas centru, kam papildus vēl varētu ierīkot mākslinieku darbnīcas un rezidences augšstāvos, tādējādi apzināti izveidojot kaut ko līdzīgu jaunam kultūras kvartālam pašā pamestākajā ēkā Rīgas centrā.

Bet varbūt vislabāk to būtu ietīt? Ietīt no augšas līdz apakšai gaisīgā audumā līdzīgi kā mākslinieki Christo un Jeanne-Claude ietina Reihstāgu, Šveices mākslas muzeju un Jauno tiltu (Pont-Neuf) Parīzē. 

Ietīt un turēt to kādu laiku ne pārāk cieši nosaitētā plīvurā, izgaisinot mājas stūrainās aprises un dodot iespēju tai paelpot, mēģinot iztēloties ieelpas un izelpas, audumam kustoties vējā.

Un tikai tad, kad visi būs daudzas reizes dziļi un mierīgi ievilkuši elpu, tad tajā mājā varēs sākt kaut ko darīt.
Ēka ir nemierīga, jo patiesībā sabiedrība ir tā, kas nav mierīga, nav apmierināta, nav nonākusi skaidrībā pati ar sevi, pagātni, tagadni un nākotni. Mēs nezinām, ko vēlamies, un steigties izdarīt kaut ko izdarīšanas dēļ nav īstais laiks. Īstā doma, ko ar šo ēku iesākt nākotnē, noteikti atnāks, kad tai būs pienācis piemērotākais brīdis.

 

Jānis Ķīnasts, vietradis, pilsētvides entuziasts

Stāsts par Stūra māju ir ārkārtīgi komplicēts. Kā zināms, oriģinālā šo ēku pazīst kā Tetera namu, un tās vēsturiskais sākums bijis krāsains un dzīvespriecīgs. Ēkā atradās arī tās arhitekta Aleksandra Vanaga birojs, nama pirmais stāvs bija veikalu apdzīvots – ziedi, galantērijas preces. Tai ir blīvs un dažāds iedzīvotāju konteksts. Mana vīzija par Stūra māju, iespējams, ir radikāla.

Viena no versijām, ir atgriezt Tetera namu sākotnējā stāvoklī, pilnībā likvidējot vēsturisko mantojumu, šausmas un sāpes.

Māja būtu jāatver mākslai, birojiem – jāpadara par tādu, kāda tā bija rašanās mirklī, sauksim to par pirmo Rīgas dizaina laboratoriju, atjaunotu mūsdienīgā kontekstā.

Bet, iespējams, tas nemazinātu un nekur neaizvestu diskusijas par šo ēku, tāpēc drīzāk pieslietos idejai nokrāsot to melnu. Šīs sāpīgās un smagās vēstures atmiņas ir jāuzdrīkstas pārveidot hipersimboliskā veidā. Tomēr uzskatu, ka mūsu sabiedrībai būtu ļoti vērtīgi ar laiku iemācīties, ka ir dažas lietas, no kurām vajag atteikties, arī atmiņu līmenī. Jūtamies ērti, velkot līdzi vēsturisko mantojumu, kas, protams, primāri ir saistīts ar to, ka ir jānodod nākamajām paaudzēm pieredze – jāizglīto nākotne uz pagātnes fona, taču, iespējams, ir veids, kā to darīt citādāk.

Otra mana versija par Stūra māju ir skaļa – jā, tā ir jānojauc. Šī ēka nav vajadzīga, bet ir nepieciešams simbols, kas ļauj mums to atcerēties.

Saprotu, ka valsts kultūras pieminekļa statuss šo iespēju izslēdz. Tomēr man šķiet, ka šā apbūves laukuma vietā ir nepieciešama brīva telpa. Tā varētu būt noklāta ar laukakmeņiem no visiem Latvijas novadiem un vidū iestādīts ozols. Akmeņi ir smagi un vispilnīgāk nes šo smaguma simbolu, tomēr zem tiem vienmēr atrodas zāle, kas šo smagumu pārvar un izaug virspusē. Tā metamorfoze caur dabas procesu ir pasakaini dziļš un spēcīgs process. Ozols – jo mēs intuitīvi ar šo koku uztveram laika, izturības un skaistuma nesaraujamo vienotību un vērtību.

Jāļauj ir jauniem slāņiem, interpretācijām un sajūtām šai vietai gulties virsū, tādējādi pārveidojot vēsturiski smago mantojumu. Brīvs laukums pilsētas centrā pasaka pietiekami daudz, šādā veidā Stūra mājas stāsts nākamajām paaudzēm tiks stāstīts jau jaunā veidā. Nerunāju par ignorēšanu vai pagātnes noliegšanu, bet šāda pieeja, iespējams, ir veids, kā vēl dziļāk un dvēseliskāk par to komunicēt.

2 komentāri

Mārtiņš

26.03.2014 19:46

Tā jau uz Brīvības ielas ir pārāk drūmu ēku, krāsojumu iesaku veikt tādu pašu kā Akas/Ģertrūdes ielas krustojumā (Ģertrūdes 23). http://www.gertrudes.lv/lv/site/renovation/renovation Un tad tikai viss sāksies...

Mārtiņš

25.03.2014 19:26

Diānas ideju var apvienot ar pārējām un to var īstenot atjaunošanas procesā, tomēr atkal kaut ko nojaukt..? tad jau jānojauc puse pilsetas, kas skaistās ar sliktām atmiņām. Un nokrāsot melnu? What? Why? Manuprāt to varētu tieši otrādi - nokrāsot baltu un visā telpā izvietot milzīgu muzeju/izstāžu/konferenču telpu, kurā tad arī varētu izlikt visu par tā saucamā Tetera nama laikiem - šobrīd tur jau būs ekspozīcija par Ērenreisu, par Ķuzi u.c. mums svarīgiem Pirmās Latvijas brīvvalsts ļaudīm. Tad kāpēc Stūra māju nepadarīt par kaut ko, kurā nevis atceras tās šausmas, ko piedzīvoja šie slavenie cilvēki, bet tieši otrādi - liek mums neaizmirst, kas viņi bija. un telpas ir milzigas, ekspozīcija būtu iespjama ne tikai muzejam, bet katrā kabinetā ne tikai par deportētajiem, bet arī par to pašu trimdiniekiem (Ērenpreiss, Anšlavs Eglītis). Ja tur būs biroji un kaut kāds laukums, viss aizmirsīsies, tas būs kārtējais pilsētvides plāns ar īslaicīgu kultūras bagāžu, bet ja tur regulāri notiks izstādes ar trimdas māksliniekiem, tehniskas ekspozīcijas, tiks izstādītas Benjamiņas kolekcijas, Ērenpreisa velosipēdi, Eglīša gleznas, Kārļa Ulmaņa istaba, Finka fotogrāfijas utt. utjp. tad mērķis būs panākts - uz stūra māju iesim ar lepnumu un stāstīsim par saviem slavenajiem latviešiem, no kuriem teju vai visi bija saskārušies ar pagājušo varu un sistēmu. skolēniem, studentiem viesiem atliks vien aiziet vienreiz uz stūra māju, un viss taps skaidrs. Tāpat nevar domāt tikai un vienīgi par vietējiem, rīgu gadā apmeklē vismaz 2milj cilvēku, kāpēc gan viņiem nerādīt to, ar ko lepojamies, bet kas nogāja greizi. Savā ziņā tas mums atrisinātu problēmas pastāstīt citiem par sāpīgi zaudētu kultūras pārstāvju vēsturi, šobrīd tie visi būtu vienuviet.