Vista un antibiotikas. „Zinātnes kafejnīcā” profesors Māris Turks

Vista un antibiotikas. „Zinātnes kafejnīcā” profesors Māris Turks
Kaspars Garda, Rīga 2014
Zinātnes, zināšanas un dalīšanās ar tām ir viens no vadmotīviem „Rīga 2014” programmas tematiskajai līnijai „Izdzīvošanas komplekts”, savukārt „RīgaPunkts” veidotās „Zinātnes kafejnīcas” Latvijas Universitātē (LU) reizi mēnesī lieliski šo misiju pilda, neformālā atmosfērā savedot kopā augstākās raudzes speciālistus un ieinteresētus klausītājus. Ceturtdien, 27. martā plkst. 18.00 LU notiks kārtējais šīs sērijas pasākums, kurā zinātnieki – ķīmiķi un farmaceiti – runās par zālēm, to izgatavošanu, nejaušībām un likumsakarībām to atklāšanā. Viens no viesiem būs arī ķīmijas profesors Māris Turks, kurš runās par kurioziem zāļu izgatavošanas vēsturē.

Viņš pats „Zinātnes kafejnīcai” izvēlēto tēmu sauc par „plezīru” – stāstiņi par to, kā ir gadījies. Kad kaut kas atklāts negaidot, notikusi kāda muļķība, bet no tā „izlēcis” kas derīgs ārā. Tie ir gadījumi no visas pasaules farmācijas vēstures. „Tas gan nav mans pētījumu objekts, bet tikai atgadījumi, ko esmu savācis, veidojot lekcijas,” smaidot piebilst zinātnieks.

Vai tik smalkā un precīzā lietā kā zāļu izgudrošana un radīšana drīkst būt kuriozi? Šāds jautājums izsauc pētnieka smieklus: „Nav jau runa par to, ka cilvēkam dod ēst kaut ko, kas nav zināms, drīzāk stāsti ir par to, kā līdz tam tiek. Pats atklājuma brīdis, kā izdomā un saprot, ka kaut kas tamlīdzīgs vispār ir derīgs. Pēc tam, kad atklājums ir noticis, tas jau tiek pētīts nopietni, atbilstoši sava laikmeta normām.”

 

Kā piemēru Māris Turks min atgadījumu ar gārdzošo vistu un antibiotikām: „ASV bija kāds paranoisks fermeris. Reiz viņš ievēroja, ka kāda no saimniecības vistām gārdz. Tātad viņš ir lielsaimnieks, turklāt paranoisks, un tā vietā, lai vienkārši nokautu slimo putnu, fermeris to aizved uz veterināro klīniku, jo – pasarg’ dievs, putnam izrādīsies ir kāda graujoša infekcija un apsprāgtu tūkstošiem citu viņa vistu. Tomēr izrādās, – vista nemaz nav slima, bet tai aiz rijības kaklā iesprūdis kukurznis – zeme, māls vai kas tamlīdzīgs. Laborants klīnikā atbrīvo vistu no kukuržņa. Tik tālu viss ir kārtībā, un ar zāļu atklāšanu tam nav nekāda sakara.

Bet uz kukuržņa ir maziņš pelējuma gabaliņš, un nejaušība slēpjas tajā, ka laborants zina universitāti, kurā uzsākta zāļu vielu pētīšanas programma – tiek vākti visi iespējamie pelējumi un pētīts, vai tajos varētu būt kaut kas antibiotisks.

Laborants nevis izmet kukurzni, bet ieliek maisiņā un nosūta uz laboratoriju. Un izrādās, tieši no šā pelējuma izdalīja antibiotiku streptomicīnu, kas bija pirmā antituberkulozes antibiotika. Tas notika 1940. gadu vidū.”

 

Nopietnā – „neplezīra” – Māra Turka specializācija ir organiskā ķīmija, viņš ir Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūta direktors. Izglītojies, stažējies un disertāciju aizstāvējis ārzemēs, tomēr nolēmis karjeru veidot Latvijā. Saka, diez vai jēgtu vairs atbildēt uz jautājumu – kāpēc? Atzīst, ka ik pa brīdim to arī nožēlo, bet lielākoties tomēr saskata pozitīvo savā darbā šeit. Šajā „Zinātnes kafejnīcā” visi dalībnieki disertācijas ir aizstāvējuši ārzemēs – Zviedrijā, ASV un Šveicē, un visi nolēmuši atgriezties un strādāt dzimtenē.

„Es pats Latvijā atgriezos, kad viss gāja „uz urrā”. 2006./2007. gadu mijā, tā sauktajos „treknajos gados”. Toreiz solīja, ka tūlīt būsim Eiropā, un kādu pusotru gadu mēs arī bijām. Tad kaut kā apkritām.... Ja godīgi, tagad būtu grūti aizbraukt. Tam ir praktiski iemesli. Turklāt, ņemot vērā šejienes zinātnes finansējumu... [domā – red.], esmu centies „taisīt” zinātni pasaules mērogā, ir arī ārzemju publikācijas, bet, būsim godīgi, tās nevarēs salīdzināt, piemēram, ar Hārvardas Universitātes publikācijām. Tādējādi, ja vēlētos identiskā amatā šodien strādāt ārzemēs, man būtu jāsāk no tās vietas, kurā biju, kad 2007. gadā atbraucu atpakaļ. Ja būtu jau toreiz palicis, tad būtu cits stāsts,” stāsta Māris Turks.

Reiz izlasījis komentāru internetā, lai zinātnieki braucot uz Īriju zemenes lasīt, kam viņiem finansējums pētījumiem. Bet viņš pasmaida – cilvēkam, kas nav šajos procesos iekšā, svarīgs ir rezultāts, nevis process, kā līdz tam nonāk.

Tas, ko mēs redzam aptieku plauktos, ir pēdējo 150 gadu zinātnes sasniegumi.

Mūsdienās vidēji jaunu zāļu ceļš no laboratorijas līdz aptiekai ilgst kā minimums 10 gadus. Turklāt arī tas ir no brīža, kad jau atrasta konkrēta problēma un kolbā jau dzīvo ideja par konkrētu vielu, bioloģisku mehānismu, kas varētu darboties.

„Šodien diezgan daudz saprotam no bioloģijas, „diezgan daudz” – tas gan ir tāds relatīvs jēdziens. Mēs arī ļoti daudz nesaprotam. Turklāt arī nesaprotam, kura – zināšanas vai nezināšanas – daļa ir lielāka... Tātad tiek identificēts, piemēram, ferments, kas organismā kaut ko dara. Intuitīvi pareizais ceļš būtu šo fermentu kaut kā bloķēt, ja tas ir palicis nepareizs. Vai arī vēža pētniecībā – ir kaut kāds gēns, kam nevajadzēja būt „ieslēgtam”, bet tas pēkšņi tomēr ir „ieslēdzies”, un to vajag apturēt. Ja šos mehānismus apmēram saprot, tad ar mūsdienu metodēm var sākt domāt, kādu ķīmisku vielu likt pretī, lai šo fermentu vai gēnu apturētu. Viegli tas nav. Organismā taču viss ir saistīts, un grūti radīt vienu vielu, kas kaut kādu konkrēto fermentu vai gēnu inhibēs (bloķēs), bet neko citu organismam nenodarīs,” skaidro pētnieks.

„Agrāk gan kaut ko izgatavoja un pagaršoja... [smejas – red.] Piemēram, 20. gadsimta sākumā bija miega līdzekļi barbiturāti – 1902. gadā tos sintezēja, un 1903. gadā jau bija aptiekās. Bet tie izgāja no aprites, jo bija pārāk daudz blakusparādību. Garš ceļš ir bijis jānoiet un diemžēl arī daudziem cilvēkiem jānomirst, lai nonāktu līdz tādiem jēdzieniem kā kvalitāte un kontrole.”

 

Māris Turks piekrīt, ka viņa darbs iet roku rokā ar radošumu. Kā mākslas darbu apskatei kaut ko izlikt būs grūti, bet jaunradi var meklēt visās dabas zinātnēs, piemēram, eksperimentālajā bioloģijā, ķīmijas sintēzēs, fizikā, visās šajās jomās tiek radīts:

„Tādā piezemētā izpratnē, mēs joprojām esam kā amatnieki. Kāds sanaglo ķeblīti, mēs – zinātnieki – „sanaglojam” kopā molekulu, turklāt tādu, kāda iepriekš nekad nav bijusi.

Vai otrādāk – tiek izdalītas ļoti sarežģītas dabas vielas, ļoti sarežģītas, ko māte daba veidojusi, un cilvēks tam klāt nestāv, bet zinātnieks sintezē tās kolbā. Tas notiek šausmīgi ilgā un sviedrainā ceļā, bet ir gandarījums par apliecinājumu, ka arī cilvēks var radīt kaut ko dabai līdzvērtīgu. Tas ir tas mazais mākslas darbs. Zināt, kā izskatās liela molekula? Varat aiziet paskatīties pie LU Bioloģijas fakultātes. Tur stāv viena un divi tās spoguļizomēri – tā ir ābolskābe. Kā tas izskatās, ja to palielina cilvēka acij? Tas ir mākslas darbs, ko mēs liekam kopā neredzot.”

Projekta „RīgaPunkts” veidotā „Zinātnes kafejnīca” notiks 27. martā LU galvenajā ēkā, Rīgā, Raiņa bulvārī 19. Sākums plkst. 18.00. Pasākumā piedalīsies arī Vilnis Liepiņš, a/s „Olainfarm” Aktīvo farmaceitisko vielu un ķīmisko produktu ražošanas attīstības departamenta direktors, kura tēma būs „Viagras stāsts”. Jānis Jaunbergs, a/s „Grindeks” Aktīvo farmaceitisko vielu izstrādes laboratorijas vadītājs, skaidros, ko nozīmē lētās un dārgās zāles. OSI vadošais pētnieks Ronalds Zemrībo stāstīs par zināmu zāļu jauniem izmantojumiem, bet OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja Maija Dambrova pastāstīs par nejaušību lomu Latvijā radītā „Mildronāta” pētījumos.

„Zinātnes kafejnīcu” papildina arī radio „Naba” raidījums „Zinātnes vārdā” un koncerts klubā „Nabaklab” ceturtdien, 27. martā, pēc „Zinātnes kafejnīcas”. Interviju ar „Zinātnes kafejnīcu” rīkotāju Madaru Štramdieru lasi mūsu portālā!

0 komentāri

Komentāru nav