Un Milda laida pasaulē dzejnieku. Saruna ar Ingmāru Balodi

Un Milda laida pasaulē dzejnieku. Saruna ar Ingmāru Balodi
Kaspars Garda, Rīga 2014 . dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode
Ar dzejnieci un tulkotāju Ingmāru Balodi tiekamies pāris dienu pēc tam, kad viņa saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par pagājušā gadā izdoto dzejas krājumu „alba” (izdevējs „Mansards”). Viņa nedaudz kavē tehnisku iemeslu dēļ. Vēlāk smejas, ka pašai nepatīkot tie dzejnieki, kas uztur dzīvu klišeju par mūžīgo kavēšanu un atrašanos ārpus laika. Pati Ingmāra joprojām mulst, ja viņu dēvē par dzejnieci, un līdz pēdējam brīdim nav domājusi, ka otro reizi saņems šo balvu.

Pēc lielu balvu pasniegšanām, kas pretendē uz valsts augstāko apbalvojumu kādā jomā, allaž raisās diskusijas. Vienmēr ir kāds, kurš cenšas apšaubīt balvas nozīmi. Kas īsti ir Latvijas Literatūras gada balva pašiem literātiem?

Gada balva noteikti ir atskaites punkts, tieši tādēļ, ka tiek pasniegta reizi gadā. Nevar atslābt, reti kuram reizi gadā iznāk krājumi, tāpēc Latvijā nav iespējama situācija, kad kāds dzejnieks saņemtu šo balvu katru gadu.

noteikti ir augstākais apbalvojums Latvijas literatūrā, kas gan man vēl pašai nav „pielēcis”... vai arī ir „pielēcis”, bet ir ļoti mulsinoši.

Man ir gandarījums par balvu, jo šogad bija īpaši stipri konkurenti. Neapskaužu žūriju. Dzejas kategorijā bija nominēti diezgan līdzīgi spēki, bet ar ļoti atšķirīgām intonācijām.

Savā ziņā krīze ir devusi zināmu blakusefektudaudz vāju krājumu nemaz neiznāk. Tiek izdoti tikai kvalitatīvi darbi, pie kuriem autors ir strādājis, ieguldījis lielu darbu. Arī izdevniecības rūpīgāk vērtē, ko izdot. Tas vairs nav tik vienkārši, tāpēc uz strīpas nonāk tikai paši labākie.

Tomēr tieši pēdējo gadu laikā arvien vairāk iznākuši dažādu ikdienā ar literatūru nesaistītu cilvēku dzejas krājumi? Vai, tavuprāt, tas nedegradē priekšstatus par to, kas ir dzeja?

Tu domā, vai Silova [modes apskatniece Maija Silova – red.] drīkst izdot dzejas krājumu?

Piemēram...

Protams, kāpēc ne, lai taču izdod! Visi žanri ir vajadzīgi. Māksla no necietīs. pašsaprotamība ir tajā, ka mēs visi lietojam valodu, tātad varam arī rakstīt, varam izteikties, katram ir blogs, daudzi uzskata, ka viņiem ir pat savs autora rokraksts, un tas provocē situāciju, ka visi, kas vēlas rakstīt un izdot dzeju, to arī dara. Es to reizēm salīdzinu ar dziedāšanu dušā. Katrs taču to var darīt, bet uz Nacionālās operas skatuves nav tik viegli uzkāpt.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Lai dziedātu uz Nacionālās operas skatuves, ir vismaz jāpabeidz Mūzikas akadēmija, bet vai šobrīd Latvijā par dzejnieku var izmācīties?

Daļa Latvijas literatūras 20. gadsimta kanona, piemēram, Vizma Belševica, Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš, zināšanas ieguvuši Maskavas Gorkija Literatūras institūtā un augstākajos literārajos kursos. Tagad vienīgais, kuram, cik es zinu, ir kaut kas līdzīgs dzejnieka izglītībai ir „Orbītas” autors Artūrs Punte, kurš arī kādu brīdi ir mācījies Gorkija institūtā. Tomēr pamatā nevienam nav literatūras izglītības.

Ir mums radošās rakstniecības kursi, bet ironiskā kārtā tie ne visus padara par dzejniekiem. Valodas meistarību tomēr katrs attīsta pats, ļoti nopietni strādājot ar sevi. Dzejniekam ir ļoti daudz izmestā materiāla, dažādi mēģinājumi, kā arī, protams, nenormāli daudz jālasa. Tā savā ziņā ir spēkošanās, izaicinājums – es vairs nevaru uzrakstīt, ko cits jau ir uzrakstījis. Tā augstskola veidojas paša galvā.

Tavi darbi ir atdzejoti vairākās valodās, un tu pati arī nodarbojies ar tulkošanu, turklāt raksti disertāciju par atdzeju. Ko dzeja iegūst un ko zaudē, tiekot pārtulkota citā valodā?

Tas ir sarežģīti. Ir jāuzticas tulkotājam. Ir dzejnieki, kas uzskata, ka dzeju vispār nav iespējams pārtulkot citā valodā. Tomēr, lai arī cik centīgi mēs būtu un zinātu kaut piecas vai septiņas valodas, vienmēr būs kāda, ko zināsim mazāk un nespēsim uztvert visu šīs valodas piesātinājumu. Tādējādi, lasot oriģinālvalodā, mēs drīzāk zaudēsim, nevis iegūsim. Tulkotājs, kas ir veltījis kādai valodai daļu savas dzīves, kļūst par starpnieku, filtru. Viņa talants ir tas, kāpēc viena autora darbiem noticam kā mākslas darbiem un otrs mums šķiet kā dzejoļa skaidrojums vai parindenis.

Spilgts apliecinājums tam ir man tik mīļais turku dzejas krājums „Baložu pilni pagalmi”, kas jau tik ļoti iesūcies Latvijas kultūrvidē. Šai dzejnieka Orhana Veli dzejoļa rindiņai ir jau pavisam cita jēdzieniskā slodze. Tā nāk no dzejoļa „Stambula, klausos”, bet mēs acu priekšā redzam Rīgas pagalmus.

Un, ja mēs redzam šo ainu un noticam tai, tad varam to padot tālāk. Atdzejotājs nevar zvērēt, ka katra vismazākā detaļa būs precīza un ka turks to dzejoli redzēs tāpat kā latvietis, bet tas būs tas pats dzejolis ar tiem pašiem tēliem, baložiem, Stambulas klausīšanos, ja tas būs apdvests ar oriģinālajai dzejai kalpojošu tekstu.

Pirms pāris gadiem saņemot Latvijas Literatūras mūža balvu, Knuts Skujenieks preses konferencē pieminēja, ka ar latviešu literatūru viss ir vislabākajā kārtībā, vienīgi bēdīgāk esot ar atdzejojumiem.

Es zinukāpēc viņš  teicisKad Skujenieks vēl bija lēģerī, jau pirms braukšanas atpakaļ viņš kādā savā vēstulē raksta, ka „iespējamsbrīvības būs vēl mazāk”

Viņš bija sācis atdzejot un veidot savos sarakstes biedros – Imantā AuziņāVizmā Belševicāpriekšstatuka jāatdzejo irapzināti izvēloties to, mums visvairāk trūkst. Viņš ir rakstījis Imantam Auziņam: „Pērc vārdnīcas, pērc citās valodās rakstītus dzejas krājumus arī tad, ja Tevi tie personīgi neinteresē”. Skujenieks teica: „Ir jāveido smadzeņu trests. Mācieties valodas apzināti, mācieties pēc iespējas vairāk valodu un saskaņojiet to – ja viens mācīsies poļu valodu, tad otrs, lai mācās čehu utt.”

Viņi mēģināja, kā paši teica, „nosegt pasaules karti”, lai pie mums ienāktu pēc iespējas vairāk impulsu no ārpuses. Tā bija kā pretpote tautas stulbināšanai, vienai vienīgai intonācijai un lozungiem.

Mūsdienās tas nav vairs tik mērķtiecīgi. Daļēji to diktē pašizglītības prestiža trūkums. Šobrīd izglītības iespējas ir lielākas un profesionālās važas mazākas, tomēr, ja kāds saka, ka kādu mazu valodu ir apguvis pašmācības ceļā, ar vārdnīcas palīdzību un mēģina tulkot, visdrīzāk viņš netiks uztverts nopietni. Ja tev nav papīra ar vismaz piecu starptautisku eksamināciju rezultātiem, ar ko konkurēt darba tirgū, tu netiec nopietni uztverts. Tādējādi arī jaunie dzejnieki, kuriem varbūt arī būtu interese par tekstu un tulkošanu, izvēlas mācīties angļu, vācu valodu, bet tāda impulsa – „satiku burjatu dzejnieku, iemācīšos viņa valodu” – vairs nav.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Kā Latvijas dzeja un latviešu dzejnieki izskatās mūsdienu Eiropas dzejas kontekstā?

Šķiet, tagad ir daudz kopīgu tēmu, kopīgu intonāciju. Ir tāda dīvaina balansēšana starp cerīgumu, ko nes laikmets ar daudz mazāk autoritāriem režīmiem un vairāk brīvības, daudz vairāk tehnoloģisku iespēju un lielu nedrošību – par to, uz kāda ledus patiesībā stāvam. Ja paklausās dzejas festivālos apmēram vienas paaudzes dzejniekus no dažādām pasaules valstīm, šī tēma ir ļoti vienojoša. Arī nespēja vairs redzēt kaut ko perspektīvā. Visi sēž tagadnes punktiņā „Es esmu šeit un tagad, bet, kas būs tālāk, nezinu”.

Kādu pienesumu Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam varētu dot latviešu dzeja?

Noteikti ir vairāki ceļi, ko iet. Pirmkārt, jau vairāk tiks celta gaismā dzeja ar Rīgas motīvu, Rīgas sajūtu, Rīgas kontrastiem. Rīga kā centrs un viss pārējais kā perifērija, tāds mazliet Rīgas egocentrisms.

Arī tīri informatīvi gan krievi, gan latvieši uzzinās vairāk par vietu, kur viņi dzīvo. Tāpēc, iespējams, tas būs svarīgs gads, ne tik daudz dodot uz āru, cik pamodinot pašus. Tā ir iespēja paskatīties uz Rīgu pēc būtības, nevis pēc nosaukuma, jo mums ir tā vērtība un tas svars.

Nesen skatījos dokumentālo filmu par Vizmu Belševicu, un man jāatkārto, ko tur teica Imants Auziņš, un tas būtiski sasaucas ar Rīgas kā kultūras galvaspilsētas tēlu. Viņš saka, kamēr daudzi grima kompleksos, Vizmai Belševicai, lai gan savu cilvēcisko rūpju pārņemtai, kā Rīgā dzīvojošai Rīgas dzejniecei par savu pilsētu nevienu brīdi nebija kauns. Viņa bija teikusi, ka latviešu dzejniekiem Rīga ir pasaules centrs, Rīga ir tas punkts, no kura tu ieraugi visu pasauli. Tai nav jābūt mazajai Parīzei vai Londonai. Viņa šo salīdzināšanu nevarēja ciest. Rīgai ir jābūt Rīgai – vienalga mazajai vai lielajai, bet pilnai ar pašvērtību, jēgu. Viņa prata lasīt pilsētu slāņos, daudz zināja par katru ielu, stūri, parku.

Kurus latviešu autorus iedotu izlasīt ārzemju draugiem, lai „noķertu” šo Rīgas un latviskuma sajūtu?

Ja no dažādiem laikiem var izvēlēties, tad mēģināšu izveidot kamerorķestri. Lai cik tas nebūtu vispārzināmi, sāktu ar Aleksandru Čaku – visā viņa dzejas pilnībā un skaistumā, ar akcentu uz nomalēm. Jau vēsturiski Rīga nav pilsēta, kas pāriet priekšpilsētās, tā patiesībā robežojas ar laukiem. Tas izskaidro veco koka mājiņu romantiku, aizaugušās pļavas Juglā vai Torņkalnā...

No glamūrīgās Rīgas būtu Jānis Sudrabkalns, Oliveretto tēlā – ironiskais dzejnieks, kurš brīnišķīgi apraksta jaunā, centīgā intelektuāļa sajūtu šai pilsētā. Tā vasarā kļūst tukša, un viņš staigā, dzenādams paziņas, jo eksistē tikai sabiedriskā un krogus dzīve, un viņš nezina, kur likties, kad vasarā pēkšņi šī dzīve pagaist.

Tad ar pārlēcienu laikā būtu dzejnieks Juris Kunnoss. Daudzi akcenti dzejā viņam nākuši no darba Brīvdabas muzejā. Viņa mūža nogale pagāja Matīsa ielā, un visa šī rajona apkārtne, arī Vecrīga aprakstīta Kunnosa ārkārtīgi siltajā, sirsnības pārpildītajā dzejā. Nezinu, kā ir ar viņa tulkojumiem angļu valodā, bet krieviski mēģinājumi ir bijuši, viens no tiem Sergejam Moreino.

Noteikti izvēlētos arī Klāvu Elsbergu ar viņa Rīgas skatiem. Ja vēl nosaukšu Vizmu Belševicu, sanāks pavisam bagātīga buķete. Arī jauno dzejnieku dzejā Rīga ir izmalta cauri. Šķiet, mēs esam tādi – pilsētā iedēstīti.

Vēl vajadzētu ņemt vērā trimdas dzejniekus, kuri uz Rīgu skatās reizēm no malas, reizēm no iekšpuses, bet nav kļuvuši sentimentāli. Noteikti Gunars Saliņš, Olafs Stumbrs. Viņiem bija tā iespēja redzēt gan Ņujorku, gan Rīgu un neiekulties salīdzinājumu strupceļā. Viņi bija Ņujorkā, bet ilgojās pēc Rīgas kā savas vienīgās īstās dzīves.

Gunaram Saliņam ir dzejolis, kurā Brīvības pieminekļa Mildai ir jālaiž pasaulē bērns, un kā viņa tagad izies no situācijas? Tai jāstāv tur augšā, visu acu priekšā... Viņa, protams, laiž pasaulē dzejnieku.

0 komentāri

Komentāru nav