„Glorija” – traģikomisks stāsts par vientulību. Filmas recenzija

„Glorija” – traģikomisks stāsts par vientulību. Filmas recenzija
Publicitātes foto
Laura Lizuma, speciāli Rīga 2014
05-04-2014 A+ A-
Kaut arī Latīņamerikas kino Latvijā ir nepiedodami rets viesis, tas plaukst un zeļ, un sazaro visdažādāko žanru, budžetu un ideoloģisku uzstādījumu virzienos, piedāvājot savu versiju gan par Amerikas dižfilmām, gan Eiropas neatkarīgo kino, līdz ādai noslīpētiem ekrāna stāstiem un raupjām, kā tikko no zemes izrautām maģiskām realitātēm.

Pērn kā Čīles kandidāte „Oskara” balvai tikai izvirzīta Pablo Laraina (Pablo Larraín) politiskā drāma „Nē” („No”; 2012), kas stāsta par pretošanos Čīles diktatora Augusto Pinočeta režīmam, savukārt visa 2013. gada garumā, sākot no Berlināles un plūstot tālāk kinofestivālu plašumos, bija skatāma tēlu, satura un stāstījuma ziņā krasi atšķirīgā režisora Sebastiana Lelio (Sebastián Lelio) pusmūža sieviešu drāma „Glorija” („Gloria”; 2013).

Iespējams, ka tieši Berlīnes „Zelta lācis” galvenās lomas atveidotājai Paulīnai Garsijai (Paulina García) bija tas, kas ļāva filmai parādīties Latvijas kinoteātros.

Bet varbūt tās izteikti eiropeiskā nokrāsa, ko nereti iemanto šodien jau tik ierastie pārrobežu kopražojumi (Čīle, Spānija), vai arī Glorijas (filma nosaukta galvenās varones vārdā) stāsts ir tik tiešām universāls un itin viegli saprotams gan te, gan tur. Visbeidzot, „Glorija” tika izvirzīta arī labākās ārzemju filmas „Oskaram”, ļaujot apzināties, ka te nu pie mums ir nonācis Čīles 2013. gada labākais kino veikums. Vai tiešām labākais, šaubos, bet slikta filma nav.


 

Salīdzinājumā ar Larraina politisko „Nē” Lelio filma neizmanto čīliešu kino mākslinieciskos resursus, lai runātu par savām problēmām, bet gan paiet nostāk no ekonomiskajiem un politiskajiem notikumiem valstī, lai pievērstos izteikti kosmopolītas vidējās šķiras jeb vienkāršo cilvēku sabiedrībai. „Glorija” ir lielisks piemērs tam, ka kino ne vienmēr jābūt politizētam un sasaistītam, bet var stāstīt arī par pavisam ikdienišķām rūpēm un tiekties pēc arvien labākas dzīves pavisam parastā vidē.

„Glorija” ir stāsts par sievieti, Gloriju, par viņas vienatnību un aizejošajiem gadiem, par šķiršanos un tomēr neizsīkstošo dzīves sparu (vai spītību), kas neļauj ieslīgt patētiskā vientulībā un ik uz soļa paver iespējas jaunām sajūtām, jauniem izaicinājumiem.

Tieši tāpēc ikkatru vakaru Glorija pavada vientuļnieku klubos vai restorānos, līdz beidzot atrod savu šķietami ideālo pavadoni Rodolfo – reiz šķirtu vīrieti, kas no jauna būtu gatavs nopietnām attiecībām. Kaut arī no šī brīža filmā ienāk pāris, galvenā uzmanība arvien tiek pievērsta Glorijai, vienai un vienatnē: mājās, uz ielas vai darbā. Ģimene un ar to saistītās attiecības paliek otrajā plānā, bet tomēr pietiekami tuvu, lai ietekmētu un tai pašā brīdī ļautu pretoties. Glorija ir spēcīga un neatkarīga sieviete, kas ņem rokās visus ieročus, lai cīnītos par savu laimi, bet tai pašā laikā ir nepieradināma un neļaujas lētiem apmāniem. Šī tēla glorificēšana lieliski sasaucas arī ar filmas caurviju motīvu – vienu no itāliešu dziedātāja un komponista Umberto Toci (Umberto Tozzi) slavenākajām estrādes dziesmām „Glorija”, kurā filmas varonei tīk saklausīt savu vārdu un ļauties jaunu lidojumu alkām.

Paulīna Garsija savā lomā ir izcila (ne velti arī „Zelta lācis” Berlīnē), bet ne mazāk nozīmīga ir arī pārējo aktieru dabiskā un neviltotā attieksme pret filmā notiekošo. Gados stipri jaunākais režisors lieliski spēlējas ar citas paaudzes tēliem, ar pietāti un jūtamu cieņu gan filmējot mīlas ainas, gan psiholoģiski ielaužoties varoņu prātos. Filma ir viegla, tuva, tik tiešām saprotama un viegli personificējama, neņemot vērā gadus vai dzimumus. Manevrējot starp drāmu un komēdiju, „Glorija” spēj vienlaikus aizraut un liek arī aizdomāties par, ak, šo skumjo, bet tāpēc tik ļoti skaisto dzīvi, kurā ik uz soļa ir pa kādai Glorijai, kas, kaut dzīvē pieredzējusi gana, arvien vēl maldās savās domās un sajūtās, nespējot novilkt pareizās robežas starp brīvību un vientulību.

0 komentāri

Komentāru nav