Knuts Skujenieks: No vēstures mantojuma nedrīkst atkratīties

Knuts Skujenieks: No vēstures mantojuma nedrīkst atkratīties
Kaspars Garda, Rīga 2014
Knuts Skujenieks
08-04-2014 A+ A-
Šā gada aprīļa beigās ikvienam interesentam tiks atvērta noslēpumainākā un vissmagāko vēstures nastu nesoša ēka Rīgas centrā – bijusī Valsts drošības komitejas mītne jeb tautā sauktā Stūra māja Brīvības un Stabu ielas stūrī. Līdzās Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijai ēkā norisināsies arī vairākas izstādes un mākslas akcijas. Bet kāda nākotne sagaida reiz tik krāšņo namu? Turpinām publicēt Latvijas radošo cilvēku domas un idejas. Par Stūra māju raksta dzejnieks, atdzejotājs un bijušais politieslodzītais – Knuts Skujenieks.

Manuprāt, šajā ēkā saglabāt muzeju ir ļoti svarīgi. Cilvēkiem varētu izrādīt gan pagrabstāva kameras, gan pastaigu laukumu, cenšoties saglabāt to izskatu.

Telpu jau šajā ēkā ir daudz, un visas tās izmantot muzejam, protams, nav iespējams. Taču man šķiet, ka varētu parādīt arī kādu pratināšanas telpu – ar visiem pieskrūvētajiem galdiem. Nekā īpaši interesanta tur nav, taču cilvēkiem varētu būt interese šajās telpās ielūkoties.

Un vēl man liktos prātīgi, ja uz šo ēku ar laiku pārceltos viss Okupācijas muzejs, tikai jautājums, vai viņi paši to vēlēsies.

Protams, taisnība, ka aura šai ēkai nav īpaši laba, taču uzskatu, ka šāda aura pilsētā ir nepieciešama. No vēstures nevar atkratīties, kā to ļoti bieži darām: sak, ja tas ir kaut kas no padomju laikiem, to mums vispār nevajag. Tas ir ārkārtīgi nepareizi, ja šādā veidā aiz „urrāpatriotisma” ņemam un iznīcinām vēstures liecības.

Man pašam acīmredzot arī šo ēku un tur topošās ekspozīcijas nāksies apmeklēt, jo esmu saņēmis piedāvājumu sagatavot un ierunāt tekstus. Atbildēju, ka ierunāt varu tikai tad, ja esmu bijis un redzējis, kā tur tagad izskatās. Varbūt, tieši tur atrodoties, šos tekstus varētu ierunāt, jo man ir jāredz vizuāli.

Vairs neatceros, kas un kā tur bija, un gribu redzēt gan kameru, kurā nonācu pirmajā apcietināšanas reizē, gan kameru, uz kuru mani pārcēla un no kuras pēc tam pārveda uz Centrālcietumu.

Vēlos arī izstaigāt lejasstāvu, kur mūs veda uz pirti garām kamerām, kuras jau toreiz netika izmantotas un bija aizslēgtas ar sarūsējušām atslēgām, bet par ko saistībā ar 1941. un 1945. gadu radās vairākas leģendas. Tāpēc uzskatu, ka šī ēka ir jāsaglabā, drusku jārestaurē un jāievieš tur kārtība.

0 komentāri

Komentāru nav