Losandželosas mazbudžets, bet ne tikai. „Oki – okeāna vidū”

Losandželosas mazbudžets, bet ne tikai. „Oki – okeāna vidū”
Publicitātes foto
Kristīne Matīsa, „Kino Raksti”
14-04-2014 A+ A-
Režisors Māris Martinsons ar komandu ikvienu savu jauno darbu prot noformēt kā īpašu notikumu, es pat teiktu – kā meistarklasi dažiem kūtrākiem latvju producentiem, demonstrējot, ko tik visu var sabūvēt ap vienu spēlfilmu, lai maksimāli izmantotu „produkta potenciālu”, tirgus valodā runājot.

Arī jauno filmu „Oki: Okeāna vidū” pavada festivāls, kā to nodēvēja producente Linda Krūkle, taču īsrecenzijas ierobežotā apjoma dēļ pievērsīšos filmai „per se”, kā savukārt mēdz teikt Normunds Naumanis.

Filmas telpa it kā sadalīta divās atšķirīgās pasaulēs. Vienā ir divi jaunieši, kuri negribīgi, tomēr arvien intensīvāk būvē savas attiecības, emocionāli svaidās un arī fiziski telpā pārvietojas daudz vairāk, nekā to dara otras pasaules iemītniece – noslēpumainā Oki, kura tikai sēž un ēdot runā, vienmēr vienā un tajā pašā vidējā plānā filmēta, pat tad, kad jau vairs neēd, bet gan stāsta savas dzīves lielāko smagumu un psiholoģiskais „crescendo” tuvojas maksimumam.

Dīvaini (vai varbūt nemaz nav dīvaini), ka šī otrā, ārēji statiskā, bet iekšēji vētrainā pasaule, kas slēpjas aiz Kaori Momoi atturīgās mīmikas, ir daudz aizraujošāka un līdzpārdzīvojumam interesantāka nekā Andra Buļa un Hannas Levjēnas varoņu „ņemšanās”.

Mani nekad nav ietekmējuši tādi mārketinga instrumenti kā „pasaulslavena japāņu aktrise”, tomēr jāatzīst, ka šajā filmā varu šim apgalvojumam noticēt ar daudz lielāku entuziasmu nekā Martinsona un Momoi iepriekšējā kopdarbā „Amaya” (2010).

 

Ir viena riskanta bezdibeņa mala vai vismaz naža asmens, uz kura filma noturas operatora Valda Celmiņa talanta dēļ. Dienu pirms pirmizrādes iznākusī Māra Martinsona grāmata ar tādu pašu nosaukumu ir it kā apliecinājums tam, ka liela daļa no filmā notiekošā un sižetam būtiskā ir izstāstāma ar vārdiem (un diemžēl tikai ar vārdiem). Nekautrīgāk izsakoties, filmā ir diezgan daudz „runājamo gabalu”, un, ja šīs runāšanas laikā par vizuālo komponentu būtu jārūpējas kādam mazāk talantīgam amata brālim, rezultāts būtu varbūt diezgan bēdīgs.

Tomēr Valda Celmiņa debija pilnmetrāžas spēlfilmas formātā ir spožs apliecinājums dokumentālista redzīgumam; situāciju glābj arī dinamiskā, brīžiem nelineārā montāža un pat divi pārsteigumi filmas finālā.

Rezumējot – filmas publicitātes kampaņā akcentētais fakts, ka šis ir „ekstremāls mazbudžets”, toties filmēts Losandželosā, laimīgā kārtā nav vienīgais raksturlielums, ar ko filma var palikt skatītāja atmiņā un emocionālajā pieredzē.

0 komentāri

Komentāru nav