Ērģelniece Iveta Apkalna: Beidzot varēšu izspēlēties no sirds patikas!

Ērģelniece Iveta Apkalna: Beidzot varēšu izspēlēties no sirds patikas!
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Ērģelniece Iveta Apkalna
Una Griškeviča
Ērģelniecei Ivetai Apkalnai šis laiks ir ļoti piesātināts – otrdien, 15. aprīlī, viņa ieskandinās Latgales vēstniecības „Gors” jaunās ērģeles, pie kurām koncertzāle tikusi tieši Ivetas latgaliskā spīta, neatlaidības un, kā saka pati mūziķe, trakās idejas dēļ. Ivetas Apkalnas virtuozo ērģeļspēli dzirdēsim arī 6. jūlijā, kad pie Latvijas Nacionālās operas norisināsies „Rīga 2014” programmā iekļautais Latvijas mūzikas zvaigžņu koncerts „Dzimuši Rīgā”. „Galvenais – neaizmirst majās ērģeļspēlei domātās kurpes. Tā būtu lielāka nelaime par nošu aizmiršanu, jo tās vismaz man kāds var atsūtīt pa faksu,” smaida mūziķe.

Piedalīsities ne tikai „Gora” ērģeļu ieskandināšanā, bet arī vienā no lielākajiem „Rīga 2014” programmas koncertiem. Ko, jūsuprāt, Rīgai nozīmē fakts, ka tā kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu?

Pirmkārt, esmu pamanījusi, ka mana mīļā Tērbatas iela atkal sāk atdzimt. Vēl pirms pāris gadiem, kad te staigājām ar vīru, daudzi veikali un kafejnīcas bija slēgtas vai tukšas. Tagad atkal parādās jaunas kafejnīcas ar āra terasēm. Mums ļoti patīk sēdēt kādā terasē un skatīties, kā garām rit dzīve. (Domā.) Lasīju kādā intervijā, ka dziedātājs Aleksandrs Antoņenko teica – Rīga jau sen bija pelnījusi būt Eiropas kultūras galvaspilsēta. Latvijā jau padomju laikos, sākot ar Raimondu Paulu, Laimu Vaikuli un zēnu kori, un līdz pat šai dienai kultūra ir mūsu valsts vizītkarte un, lai kā man nepatīk šis vārds, arī prece. Ja dažos brīžos ir bijis kauns par politisko un ekonomisko situāciju, bezdarba līmeni, abortu skaitu un diemžēl arī pašnāvībām, tad par kultūru nekad nav bijusi tāda neomulīga sajūta, ka tur kaut kas būtu jāpielabo.

Tieši otrādi: visi mūs pazina un atzina, un joprojām pazīst, tieši pateicoties kultūrai. Un man šķiet, ka šis ir īstais brīdis, kad Rīga var būt Eiropas kultūras galvaspilsēta, jo – tieši tagad esam tikuši laukā no krīzes.

Bija viens brīdis, kad balansējām uz naža asmens un kļuvām par gandrīz vai žēlojamu valsti – par tādiem sērdienīšiem, lai gan paši bieži vien sevi par tādiem padarām. Tādēļ gribētos, lai tagad cilvēki atkal brauktu uz Latviju un redzētu, kā mēs – mazi, bet spēcīgi un ietiepīgi, skaudrumu iepazinuši –, tomēr esam spējuši nostāties uz kājām. Esmu pārliecināta, ka visam ir savs laiks. Tieši tāpat kā ar „Gora” ērģelēm.

Jums par to visu ir īpašs stāsts?

Jā. Ja pirms gada koncertzāles „Gors” atklāšanas koncertā nebūtu saplīsušas aizdotās digitālās ērģeles, iespējams, nebūtu šā skaistā notikuma 15. aprīlī, kad viss vakars tiks veltīts brīnišķīgam, kvalitatīvam instrumentam, kuru varēšu izspēlēties no sirds patikas. Jo visā pozitīvajā ir arī kaut kas negatīvs, un otrādi. (Domā.) Patiesībā neviens man nebija lūdzis: Iveta, atrodi ērģeles, mums ir nauda. Tāpēc, nevienam nesakot, sāku meklēt sponsorus, jo gribēju pasniegt pārsteiguma dāvanu savai pilsētai. Gluži pārsteiguma dāvana neizdevās, jo nācās mazliet atklāt kārtis un iesaistīt citus cilvēkus, taču neviens neteica: „Iveta, vai tu esi traka, mums to nevajag, nomierinies!” Visi bija priecīgi un pateicīgi par manām aktivitātēm. (Smaida.) Tiesa, tobrīd, kad atbilstošas ērģeles biju noskatījusi, manā budžetā bija nulle eiro, taču bija vēlme un ambīcijas.

Tobrīd, kad naudas nebija, ieslēdzu savu latgalisko maksimālismu un spītu, jo uzskatu, ka vajag tā – vai nu visu, vai neko.

Sponsoru meklēšana sākumā ilgstoši nevainagojās panākumiem, taču beigās atradās cilvēki, kas palīdzēja – tie bija „Latvijas meži”, tādēļ man prieks, ka atbalsts kultūrai nāk no valsts. Gāja visādi, un tas, vai ērģeles uz skatuves būs līdz 15. aprīlim, kaut gan koncerts jau bija izsludināts, vēl nebija zināms. Laiks līdz 1. aprīlim bija ļoti stresains; tas bija kā loterijā, kurā esi piedalījies, bet nezini, vai laimēsi, taču ļoti vajadzētu vinnēt, citādāk nebūs naudas, par ko ēst. (Smejas.) Apmēram tā jutos. Tagad ērģeles ir, un atlikusi tikai tā mazā daļa, kas ir manās rokās un kājās – ērģeļu ieskandināšana. Protams, bija daudz cilvēku, kas palīdzēja, bet tā ideja – kāds to var nosaukt par traku vai gudru, es nezinu – tā bija mana. Vienalga, kā kurš to raksturotu, esmu priecīga un lepna, un esmu to visu sajutusi caur sevi kā trešā bērna iznēsāšanu un dzemdības. Tiešām sanāca kā Koelju teiktajā – ka visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu īstenot kādu ideju.

Varbūt tā ērģeļu saplīšana pērn bija kaut kas simbolisks?

Īstenībā, jā. (Smaida.) Instruments, kas tika aizdots koncertam, nebija īstas digitālās ērģeles – tas bija spēles galds plus pedālis, kam pievienojot solu un visu saslēdzot kopā, var radīt ērģelēm līdzīgu skanējumu. Tagad koncertzālē „Gors” būs tiešām liels, solīds spēles galds, kur manuālis ir savienots ar pedāli un paneli, un tiešām skanējuma ziņā ļoti īpaši tehnoloģiski attīstītu skaņu, kas nozīmē, ka ikviena ērģeļu stabulīte ir iesamplēta un ieskaņota no kādām ērģelēm, apdarināta datorā, un katru iedomāto digitālo stabulīti speciālists no ērģeļbūves uzņēmuma „Johannus Eccelsia”, veselu dienu darbojoties, intonēja. Tādēļ ērģeles katru dienu nevajadzēs uzskaņot.

Acīmredzot tas ir viens aspekts, kādēļ tika izvēlētas tieši digitālās ērģeles. Vai bija vēl kādi argumenti par labu tieši šādam instrumentam?

Tas bija arī finansiālais apsvērums. Otrkārt, šo instrumentu ļoti ātri varēs pārvietot no skatuves uz aizskatuvi, kas multifunkcionālā zālē ir ļoti svarīgi. Taču cilvēkiem, aizverot acis un klausoties šo mūzikas instrumentu, pat neienāks prātā, ka klausās digitālās ērģeles – varētu pat rasties sajūta, ka atrodas Rīgas Domā. (Smaida.) Es nekad pati neesmu bijusi aizspriedumaina pret digitālajām ērģelēm – man pašai tādas ir mājās gan šeit, Rīgā, gan Berlīnē. Arī, ja mani aicina tādās vietās, kur nav īsto ērģeļu – brīvdabā vai ierakstu studijā –, neatsaku. Jo ne jau ērģelēs ir lieta, bet gan ērģelniekā. (Smejas.)

Nolieciet vienu nemākulīgu ērģelnieku pie Rīgas Doma ērģelēm – nekas labs jau tur nebūs. Ja mākslinieks ir ģeniāls, tad man būtībā ir vienalga, vai viņš uzglezno uz sienas vai audekla; svarīgākais ir tas, ko vēlas pateikt, un to mākslinieks var darīt uz jebkāda materiāla. Un augstas raudzes ērģelniekam ir jāspēj spēlēt gan uz digitālā, gan nedigitālā instrumenta.

Atgriežoties pie „Gora” atklāšanas: aizdotās ērģeles koncertzāles atklāšanā skanēja tā, ka tas man radīja apetīti; daudzi klausītāji iepazina un saprata, kas ir iespējams un kas var notikt – vai arī nenotikt. Un tagad ir pienācis brīdis, kad atklāšanas koncerts tiks veltīts tieši ērģelēm. Manuprāt, šis instruments un arī koncertzāle to jau sen ir pelnījuši, īpaši tādā reģionā kā Latgale un Rēzekne: ļoti sakoptā, ļoti reliģiskā, ļoti pilnā ar mūziku.

Un noteikti ir jāpriecājas par to, ka Latvijas publika beidzot varēs iepazīt plašu ērģeļmūzikas repertuāru.

Tieši tā! Jo līdz šim daudzi lieli opusi koriem un orķestriem netika iekļauti repertuārā, jo [koncertzālēs] nebija ērģeļu. Koris „Latvija”, simfoniskais orķestris, diriģents gribētu, bet – nav kur. Nu šis jautājums beidzot ir atrisināts, un, manuprāt, ir labi, ka pirmais šāds instruments nav Rīgā, bet Rēzeknē. Tas ir arī simboliski, jo pirmā ērģeļspēles nodaļa mūzikas skolās tika atklāta tieši Rēzeknē. Un es tur biju pati pirmā studente! (Smaida.)

No klavierskolotājas, pie kuras mācījos divpadsmit gadus, pēc koncerta saņēmu pateicību un mazu svētbildīti, kur bija rakstīts, ka Dievam jāprot ne tikai lūgt, bet arī pateikties. Un pateikties jāprot ne tikai Dievam, bet jebkuram šajā pasaulē.

Un man vienmēr iekšēji bijusi doma savai pilsētai – Rēzeknei – kaut ko dot, pasakot paldies par visu, ko tā man devusi.

Tas viss salikās kā tādi lego klucīši viens uz otra, un nu manai pilsētai ir ērģeles. Tiesa, oficiāli tās pieder Rēzeknes mūzikas vidusskolai, kas nozīmē, ka studenti beidzot varēs trenēties un apgūt tik ļoti nepieciešamo koncertu un skatuves pieredzi.

Koncerta programma liecina, ka ērģeles neieskandināsit viena.

Jā! Brīnišķīgi ir arī tas, ka „Sinfonietta Rīga” un Normunds Šnē piekrita viena skaņdarba, kas ilgst divdesmit trīs minūtes, dēļ atbraukt uz Rēzekni, lai pēc visas programmas solo daļas nospēlētu arī Pulenka ērģeļkoncertu ar orķestri. Gribēju, lai ērģeles tiktu parādītas visās savās variācijās, tādēļ atskaņošu arī vienu skaņdarbu pedālim solo, kura spēlēšanā izmanto tikai kājas. Būs arī Aivara Kalēja Tokāta – viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem. Koncerts ilgs pusotru stundu, un, ja tad vēl kādam kaut ko gribēsies dzirdēt, varbūt atskaņošu Vidora Tokātu – skaņdarbu, kas nez kādēļ tik daudziem patīk. (Smaida.) Turklāt koncerta tiešraidi ikvienam interesentam būs iespēja klausīties Latvijas Radio programmā „Klasika”.

Pēc pāris nedēļām – 25. aprīlī – jaunas, latviešu meistara būvētas ērģeles – atklās arī Mūzikas akadēmijā. Jums neienāca prātā, ka „Gora” ērģeļu būvē varētu iesaistīt mūsu ērģeļmeistaru Jāni Kalniņu?

Tādas ērģeles, kādas būtu nepieciešamas tik lielai koncertzālei, maksā miljonus! Un Jānis Kalniņš vēl ne reizi nav uzbūvējis tāda apjoma ērģeles. Protams, mūzikas akadēmijas ērģeles būs ļoti labs instruments, īpaši studentu ikdienas darbam. Ja mēs runājam par īstajām ērģelēm – „Gorā” vai jebkurā citā Latvijas koncertzālē, vai kādreiz, cerams, Rīgā, pilnīgi noteikti domātu to firmu virzienā, kas jau ir būvējuši ērģeles koncertzālēm. Tas tomēr ir liels apjoms. Ja ērģeles būtu nepieciešamas kamerzālei ar 200–300 vietām, Jāņa Kalniņa instruments būtu labs. Piederu pie patriotiem, kas vēlas atbalstīt savējos, taču esmu cilvēks, kas dzīvo šodienai. Nezinām, kas būs rīt, un arī to, kas bija vakar, vairs nevaram mainīt, tādēļ man ir būtiski, lai tas darbojas un notiek jau šobrīd. (Klusē.) Protams, man ir ļoti daudz ideju, kā Rēzeknes ērģeles izmantot nākotnē, ko un kā ar tām darīt.

Tas varētu būt kaut vai reģiona, mūzikas vidusskolu vai pat starptautisks ērģeļmūzikas konkurss vai festivāls. Varbūt varētu pievilināt ārzemju pedagogus sniegt meistarklases?

Globāli runājot, būtu priecīga, ja vienkārši daudz vairāk jauniešu vēlētos mācīties ērģeles un stāties ērģeļu klasē, lai nebūtu tik bēdīga situācija kā pagājušogad, kad Mūzikas akadēmijā neiestājās neviens ērģelnieks.

Vai, jūsuprāt, tagad ir iespējama situācija, ka „Gors” nokļūst Ziemeļeiropas koncertzāļu apritē?

Tas būtu loģiski! Turklāt, atliekot ērģeles maliņā, manuprāt, koncertzāle „Gors” jau pēc būtības ar savu kvalitāti, latiņu un visu, ko spēj piedāvāt, ir iesoļojusi ļoti augsta līmeņa kompānijā. Esmu muzicējusi ļoti daudzās koncertzālēs un zinu dažas, kas nav tik labas kā „Gors”. Un to nesaku tikai tāpēc, ka esmu rēzekniete! Patiešām, „Gors” sevi ir attaisnojis jau gadu. Redzēsim, kas notiks, kad parādīsies konkurenti – Cēsu koncertzāle, kur gan nav ērģeļu, un Liepājā topošais „Lielais dzintars”. Bet, runājot par „iekušanu” citu koncertzāļu kompānijā, – tas ir pilnīgi noteikti! Un vispār Rēzeknei tagad ir cita „seja” – šī pilsēta ir sakopta kā dāmas te, Rīgā. Man ir prieks, ka varu tagad draugiem teikt: brauciet, brauciet uz Rēzekni, jo tur ir tik daudz, ko apskatīt: „Zeimuļs”, pilskalns, katedrāle, muzejs, galu galā – „Gors”. Zinu, uz ko cilvēkus varu aicināt. Un tas ir ne tikai patriotiski, bet arī objektīvi, aizmirstot, ka esmu no turienes.

Tad varbūt uz Rēzekni varētu pārcelt arī kādas balvas norises ceremoniju?

Un kāpēc gan Lielo Mūzikas balvu nevarētu pasniegt Rēzeknes koncertzālē? Piemēram, „Echo Klassik” balvu katru gadu pasniedz citā Vācijas pilsētā – vairākus gadus tas notika Berlīnē, pēc tam – Minhenē. Ja vēl „Latvijas Dzelzceļš” parūpētos, ka vilciens uz Rēzekni un atpakaļ uz Rīgu iet piemērotā laikā, lai var pagūt uz koncertu un tad atpakaļ... Ja reiz var noorganizēt īpašu vilcienu uz Siguldas Opermūzikas svētkiem, tad var arī uz Rēzekni. Rau, kādas mums labas idejas rodas! (Smejas.)

Atgriežoties pie Rīgas un Eiropas kultūras galvaspilsētas norisēm: jūs piedalāties 6. jūlija zvaigžņu koncertā „Dzimuši Rīgā”, kas notiks pie Latvijas Nacionālās operas.

Subjektīvi runājot: jūtos gandarīta, ka esmu panākusi, ka koncertā izskanēs ērģeles kopā ar orķestri. Sākumā bija paredzēts, ka notiks pieslēgšanās Rīgas Domam un koncerts tiks translēts tiešraidē, taču man šķita svarīgi parādīt plašākai publikai, ko dara ērģelnieks, un gribu svinēt kopā ar pārējiem māksliniekiem uz tās pašas skatuves un uzstāties kopā ar tik fantastisku diriģentu kā Andris Poga, ar kuru kopā jau esmu muzicējusi koncertos Francijā. Zinu, ka viņam ļoti patīk ērģeles un ka viņš lieliski spēj apvienot ērģelnieka un orķestra sadarbību. (Smaida.) Šim koncertam esam izvēlējušies Jozefa Jongena ērģeļkoncerta „Sinfonia Concertante” pēdējo daļu. Protams, joprojām ir jautājums, uz kurām ērģelēm spēlēšu, bet ir taču, piemēram, arī jaunās „Gora” ērģeles. (Smejas.) Un ļoti priecājos, ka ērģeles būs uz skatuves. Ar dziedātājiem ir vienkāršāk, jo tos kopā ar orķestri var nolikt jebkur; ar klavierēm jau grūtāk, bet ērģeles šajā koncertā būs vislielākais instruments.

Zinu, ka Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – programmas ietvaros ir ļoti daudz skaistu koncertu, taču, manuprāt, šis koncerts būs absolūts programmas „zieds”, jo tādu mūziķu esenci uz vienas skatuves vienā vakarā reti var piedzīvot.

Visas zvaigznes būs uz vienas skatuves, un esmu ļoti pagodināta, ka esmu iekļuvusi šajā zvaigžņu plejādē. Man sākumā tas nemaz nešķita tik pašsaprotami, taču par šo iespēju esmu ārkārtīgi priecīga. Tagad atliek vien cerēt uz labiem laikapstākļiem, tāpēc nāksies vien sarunāt tur, augšā. Tādēļ Latvijā šovasar pavadīšu vairāk laika, jo gribu piedalīties tīri profesionāli visās šajās norisēs un vēlos, lai arī mani bērni piedzīvo šo atmosfēru. Pati nekad neaizmirsīšu iekšējās sajūtas no Rīgas 800 gadu jubilejas svinībām, kad koncertēju, būdama jauna studente. Tas ir kaut kas īpašs, un nezinu, kad atkal būs kaut kas tāds kā šīs vasaras daudzie pasākumi. Tāpēc vēlos, lai bērni ir te, lai viņi to redz, dzird un lai nāk uz koncertiem, lai redz izstādes un piedalās ielu notikumos. Esmu aicinājusi arī draugus un zinu, ka daži no Vācijas brauks uz šejieni izbaudīt kultūras galvaspilsētas pasākumus, un ceru, ka viņi aizbrauks arī līdz Rēzeknei. 

0 komentāri

Komentāru nav