„Zoodārzs manā pagalmā”. I. Līdakas grāmatas recenzija

„Zoodārzs manā pagalmā”. I. Līdakas grāmatas recenzija
Publicitātes attēls
Artis Svece, speciāli Rīga 2014
17-04-2014 A+ A-
Pazīstamais Rīgas Zooloģiskā dārza un dzīvās dabas popularizētājs, deputāts Ingmārs Līdaka savas pirmās, 400 lappušu biezās grāmatas noslēgumā saka, ka vēl tik daudz palicis nepastāstīts, ka būs vien jāraksta otra grāmata. Piekrītu, ka tāda noteikti ir jāraksta, bet atļaušos apgalvot, ka tai nevajadzētu būt šīs grāmatas atdarinājumam, jo otrreiz līdzīgu darbu diez vai izdosies radīt.

„Zoodārzs manā pagalmā” savā ziņā ir nedisciplinēts teksts, tajā pat ir kaut kas no apziņas plūsmas nejaušībām un patvaļības, bet šī nedisciplinētība ir saistoša, jo rodas no materiāla pārbagātības. Lai kādi būtu iemesli, kāpēc autors ātrāk nav ķēries pie spalvas (iemesls grāmatas uzrakstīšanai ir piespiedu atpūta pēc pārrautas Ahileja cīpslas), viņam ir sakrājies daudz stāstāmā, un viņš stāsta aizgūtnēm – par savām dzimtajām mājām, vectēvu, bērnību, filmēšanās piedzīvoto, zooloģiskajā dārzā pieredzēto, lasīto, dzirdēto, bet pāri visam par dzīvniekiem.

Tieši šo atrauto slūžu iespaidu diez vai ir iespējams atkārtot.

Līdaka nav pirmais latviešu autors, kas raksta populāri par dzīvo dabu. Ātri pārdomājot iespējamo žanra pārstāvju sarakstu, jāsecina, ka tas ir diezgan eklektisks, ar neskaidrām robežām un īss. Protams, ir Kārlis Grigulis, prātā nāk arī Jānis Baltvilks un Jūlijs Vanags, nobriedušākiem interesentiem rakstījuši Arturs Mauriņš, Guntis Eniņš, Zandis Spuris. Kas vēl? Jebkurā gadījumā Līdakas grāmata ir būtisks pienesums gan tāpēc, ka nesaprotamu iemeslu dēļ žanrs Latvijā nav zēlis un plaucis, gan arī tāpēc, ka Līdaka nevienu no saviem priekšgājējiem neatdarina.

Autors, šķiet, iedvesmojies no savulaik populārā Džeralda Darela – par to liek domāt grāmatas nosaukums un patika pret komiskām situācijām, kas rodas, cilvēkiem sastopoties ar dzīvniekiem (tādu grāmatā ir daudz).

Tomēr Līdakas teksts vairāk iederas nevis Darela koptajā ceļojumu literatūras, bet gan dabas vēstures tradīcijā. Tas nozīmē panorāmisku pārskatu par dažādu sugu raksturīgajām pazīmēm, tostarp ārējo izskatu un paradumiem. Lielu uzmanību Līdaka velta tautā izplatītiem, bet kļūdainiem priekšstatiem par dzīvniekiem (vai eži rudenī vāc sēnes un ābolus, vai bebri ēd zivis, vai krupji apgrauž zemenes, vai indīgākā Latvijas čūska ir „kaparčūska” utt., mani mazāk pārliecināja „fanātisko vegānu” pozīcijas vienkāršošana).

Vienlaikus autors nav gājis ierasto, mehānisko ceļu – raksturot pēc kārtas zīdītājus, putnus un citas dzīvnieku klases. Grāmatas būvēta, par atskaites punktu izvēloties lauku mājas, var pat teikt autora mājas Vecumniekos. Aprakstītie dzīvnieki sadalīti tādos, kuriem būvējam būrīšus, un tādos, kuri parasti ir māju tuvumā, un vēl ir tie, kuri ierodas ciemos paretam (pēdējie savukārt iedalīti tādos, kurus priecājamies redzēt un kurus ne), visbeidzot minēti dzīvnieki, kuriem būvējam ziemā barotavas (sadalījums nav stingrs, tajā ir visādas atkāpes).

Lai gan Līdaka beigās uzrunā lauku māju saimniekus, manuprāt, galvenā teksta auditorija tomēr varētu būt skolas vecuma bērni. 

Tie, tāpat kā autors viņa aprakstītajā bērnībā, grib zināt visu par radībām, kuras viņi regulāri vai negaidot ierauga pie mājas, parkā, mežā, peļķē ceļa malā vai sabrauktas uz šosejas.

Tas nenozīmē, ka citiem grāmata nebūs interesanta. Piemēram, tā šķiet ļoti nomierinoša, ļauj atslēgties no ikdienas problēmām, kas droši vien ir viens no dabai veltīto grāmatu popularitātes iemesliem. Te gan jāpiebilst, ka, tāpat kā daudzi citi dabai veltīti teksti, arī Līdakas rakstītais ir patiesībā ideoloģisks. Grāmata ir radniecīga tam, ko ekokritiķi dēvē par pastorāles žanru.

Runa ir ne tikai par lauku kā (aizdomīgi) harmoniskas vides attēlojumu, bet pieņēmumu par cilvēka un dabiskās vides bezkonfliktu līdzāspastāvēšanas iespēju. Šis vēstījums izpaužas gan skaidri kā grāmatas beigās, gan netieši caur stilistiskiem paņēmieniem un akcentiem. Konflikti starp cilvēku un dabisko vidi šeit lielākoties ir nevis neizbēgami un sistemātiski, bet drīzāk neizpratnes, nejaušības un paviršības rezultāts. Tas, protams, liek atcerēties dīvaino Zaļo un Zemnieku partijas laulību Latvijas politikā un Līdakas dalību tajā, grāmatas beigu aicinājums lauksaimniekiem saimniekot saprātīgi šajā kontekstā pavisam atgādina politisku manifestu, bet domāju, ka šī pārliecība autoram ir patiesa, lai gan, iespējams, mazliet naiva. Katrā ziņā lasītājam nevajadzētu iedomāties, ka Ingmāra Līdakas grāmatā viņi sastopas ar visaptverošu patiesību par lauku mājām, lauku dzīvi, dabu, dzīvniekiem.

Tā ir tikai viena versija, viena cilvēka stāsts, bet zinoša, vērīga, dabu mīloša cilvēka stāsts, kuru noteikti ir vērts noklausīties.

Grāmatu klajā laidis apgāds „Zvaigzne ABC”.

0 komentāri

Komentāru nav