Degsme. Zaiga Pūce un Krišs Zilgalvis par jauno Rīgas Doma vitrāžu

Degsme. Zaiga Pūce un Krišs Zilgalvis par jauno Rīgas Doma vitrāžu
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Zaiga Pūce un Krišs Zilgalvis
20-04-2014 A+ A-
Jauna, šobrīd pasaulē unikāla, inovatīva un sarežģīta – tāda ir jaunā Rīgas Doma Marijas kapelas vitrāža, kas ir veltījums 1991. gada barikāžu laikam un cilvēku spējai vienoties kopīgai idejai – brīvībai un nākotnei. Tās saukli –„Ar degsmi par brīvu Latviju” – piedāvājis vitrāžas mākslinieciskās koncepcijas autors, arhitekts Krišs Zilgalvis, un degsme ir trāpīgs jēdziens, lai vienā vārdā raksturotu laiku kopš 2011. gada, kad tika izziņots vitrāžas konkurss un uzsākta līdzekļu vākšana idejas īstenošanai.

Dienā, kad tiekamies ar Krišu Zilgalvi un biedrības „Ascendum” vadītāju Zaigu Pūci, uzzinām, ka plānotā vitrāžas atklāšana tieši materiālā un tehniskā risinājuma sarežģītības dēļ ir atlikta uz vēlāku laiku. Pagaidām konkrēts datums netiek saukts, bet tas varētu notikt jau šā gada otrajā pusē.

„Ar šādu darbu nedrīkst steigties. Lai izvēlētajā tehnoloģijā varētu radīt jauno vitrāžu, ir nepieciešams laiks,” skaidro Krišs Zilgalvis. Padomu – turpināt strādāt, lai nepazaudētu izvirzītos mākslinieciskos uzstādījumus, – devuši idejas realizētāji „Vincents” arhitekti un profesionāļu vidū pazīstamās britu kompānijas „Arup” inženieri.

„Ļoti gribējās šo dāvanu pasniegt pirms Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienas – 4. maija, bet, ilgtermiņā domājot, – pēc 100 gadiem šie pāris mēneši vairs nebūs svarīgi,” saka Zaiga Pūce. Biedrības „Ascendum” biedri ir idejas autori projektam „Mans Doms”, kam pievienojušies vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki, tostarp akadēmiķis Jānis Stradiņš, mūziķis Goran Gora, žurnāliste Ilze Dobele un citi. Jaunā vitrāža Marijas kapelā ir līdz šim redzamākais veikums. Galvenā „Mans Doms” ideja ir mainīt sabiedrības viedokli par Rīgas vecāko dievnamu un piešķirt viduslaiku arhitektūras un vēstures piemineklim jaunu un laikmetīgu vērtību.

 

Līdz šim Rīgas Domā notikuši vairāki populārās mūzikas pārstāvju koncerti, kas vienlaikus bijuši arī ziedojumu vākšanas akcijas Marijas kapelas jaunajai vitrāžai. Pēdējais no tiem – saviļņojošais amerikāņu mūziķa, bijušā grupas „Efterklang” dalībnieka Pītera Broderika priekšnesums – norisinājās šā gada 18. martā. Savukārt jau pāris gadus Rīgas mākslas baudītāji pieraduši, ka baznīcas dārzā notiek nakts kinoseansi un laikmetīgās mākslas brīvdabas izstādes. To kvalitāti un nozīmību apliecina arī tas, ka pagājušā gada rudenī Doma dārzā izvietotā Kristapa Ģelža un Ģirta Biša instalācija „Kancele” nominēta augstākajam apbalvojumam Latvijas vizuālajā mākslā – „Purvīša balvai”.

Lai gan vitrāžas atklāšana šobrīd ir atlikta un atcelts arī tai veltītais koncerts, 29. aprīlī notiks seminārs, kurā piedalīsies jaunās vitrāžas veidotāju komanda – Krišs Zilgalvis ar „Vincents” arhitektiem, britu inženieru kompānijas „Arup” ekspertiem un „AM studio” stikla speciālistiem.

Kopējais vitrāžas augstums ir septiņi metri – to veido deviņi logi, no tiem lielākais izaicinājums – četras vienādās četrarpus metrus augstās ailas, kas katra veidotas kā viengabalaini stikla tēlniecības darbi.

„Katra loga ailas stikls tiek veidots atsevišķi, un vitrāžas lielie logi katrs tiek izliets kā viens vesels trīsdimensionāls stikla mākslas darbs. Lai to panāktu, vispirms pēc skicēm tika izveidota īpaša tēlnieciska forma, izgatavotas krāsnis un citas iekārtas, nākamais solis – bija jāizveido tehniski vienādi mākslas darba stikli: ar vienādu caurspīdīgumu, vienādu tehnisko un vizuālo kvalitāti. Tad tie bija jāapstrādā, jāslīpē, jāpulē – lai veidotos vienots tēlniecisks darbs. Tas viss kopā ir bijis pamatīgs darbs nu jau divu gadu garumā, kas prasījis ļoti rūpīgu sagatavošanos, kā arī vairākus eksperimentus, lai vispār nonāktu līdz tehnoloģiskajam risinājumam, lai kaut ko tādu radītu,” stāsta Krišs Zilgalvis.

„Šī vitrāža paceļ stikla mākslas iespējas jaunā līmenī visas pasaules kontekstā.

Ja vēl četrus metrus izliet varbūt varētu, tad apstrādāt to kā kristālu, izslīpējot un pulējot, – tas ir kaut kas līdz šim nebijis,” papildina Zaiga Pūce. Viņa arī saka, – Kriša Zilgalvja piedāvājums vitrāžas konkursā acīmredzami izcēlies starp pārējiem ar savu drosmīgo risinājumu un nebaidīšanos no vēsturiskās ēkas uzliktajiem rāmjiem: „Konkursā bija iesniegti 25 ļoti dažāda līmeņa darbi, tomēr pārsvarā visi bija pieturējušies pie klasiskās vitrāžas, bet Kriša darbs „izlēca” no kopējā piedāvājuma.”

Priekšrocība bijusi arī tā, ka Krišs, jau iesniedzot savu konkursa piedāvājumu, bija izveidojis komandu, kas spētu tehniski viņa ieceri īstenot. Konkursa komisijas pārstāvis, arhitekts Jānis Dripe galvu vien nogrozījis. Viņš kā profesionālis uzreiz atpazinis „Arup” vardu un teicis, – tas nevarot būt, tas ir pārāk dārgi. Savukārt pasaulē pazīstamās kompānijas inženieri piekrituši sadarboties par simbolisku samaksu, – jo viņus pārliecinājusi ideja un degsme radīt kaut ko fundamentāli jaunu. Jāpiemin, ka nozīmīgu lomu sadarbībai nospēlēja Kriša Zilgalvja pazīšanās ar „Arup” speciālistiem jau no studiju laikiem Londonā. Kā arī Krišam bija veiksmīga sadarbība ar pašmāju arhitektiem „Vincents arhitektūra”, kuri izceļas tieši ar laimetīgiem arhitektūras darbiem Latvijā.

Tiem, kas nav saistīti ar arhitektūru, noteikti jāpaskaidro, kāpēc „Arup” klātbūtne šajā projektā ir nozīmīga un pagodinoša. Tie ir profesionāļi, kuri pasaules atpazīstamību ieguvuši ar unikāliem projektiem, piemēram, Pompidū centrs Parīzē, slavenās Sidnejas operas projekts vai Pekinas olimpisko spēļu stadions. Viņi Rīgas Doma vitrāžas projektā piedalās, jo tas šķitis profesionāli izaicinoši – atklāt šajā jomā kaut ko jaunu.

Tas, ka šis process notiek Latvijā, vitrāžu izgatavo vietējā stikla studija „AM Studio”, ir iesaistīti vietējie „Vincents” arhitekti un latvietis ir idejas autors, nākotnē var dot lielu labumu, jo šeit Latvijā būs zināšanas, kā šo tehnoloģiju realizēt.

Krišs Zilgalvis saka, Rīgas Doma jaunā vitrāžas konkurss jau pašā pamatā ir bijis kā liels personisks izaicinājums – idejiski izdomāt, kā interpretēt 1991. gada barikāžu piemiņas tēmu, kas iekļautos vēsturiskā, Rīgai nozīmīgā un simboliskā celtnē.

„Tās pamatakmens likts 1211. gadā, bet pašlaik ir 21. gadsimts. Tas ir izaicinājums, bet labā nozīmē. Tas drīzāk bija dzinulis vispār iesniegt savu piedāvājumu konkursam. Ļoti palīdzēja tas, ka man nav tiešu, ne emocionālu, ne vizuālu atmiņu no barikāžu laika. Vienkārši toreiz vēl biju mazs bērns un neko no barikādēm neatceros. Tāpēc varēju distancēti uz šo laiku paskatīties un izvērtēt konkursa mērķus un uzdevumus,” stāsta vitrāžas idejas autors.

„Man pašam šķiet, ka jāuzsver tieši brīvība, ne tik ļoti barikādes. Brīvība bija mērķis. Barikādes bija kā uzdevums, lai šo mērķi sasniegtu. Tas, kas cilvēkiem lika janvāra aukstumā veidot barikādes, bija gaišas domas par nākotni. Piemiņas zīme ir brīvības aizstāvjiem un brīvas valsts nākamajām paaudzem,” akcentē mākslinieks. 

Jaunā vitrāža nekonkurēs ar kopējo Rīgas Doma vēsturiski majestātisko un rāmo noskaņu. Marijas kapela ir tā dievnama daļa, kas ir bez maksas un vienmēr atvērta cilvēkiem. Tā ir mazliet nošķirta no parējās baznīcas. Tāpēc arī stilistiski atšķirīgā vitrāža netraucēs.

„Šajā mākslas darbā ir iekodēta informācija, veidojot kolektīvo atmiņu un ietverot tajā daudzus simbolus. Bija aizraujoši atrast balansu starp mākslinieka egoismu un apziņu, ka tas ir veltījums visai sabiedrībai un joprojām dzīvām atmiņām,” teic Krišs Zilgalvis.

Vitrāža ir veidota kā stilizēta liesma jeb degsme, bet bez krāsām. Tajā katrs var ieraudzīt kaut ko savu.

Trīsdimensionālais stikla tēlniecības darbs mainīs krāsu gammu un noskaņu atkarībā no tā, kur atrodas skatītājs un kā konkrētajā brīdī uz šīm izslīpētajām vitrāžas šķautnēm atspīd gaisma. „Tāpat kā atmiņas par barikāžu laiku – viens atceras tankus un dzeloņdrātis, cits – dziesmas pie ugunskuriem.”

Līdzekļi dažādās kampaņās jaunai Rīgas Doma vitrāžai vākti kopš 2011. gada, tomēr pie mums Latvijā, kur ekonomiskā un vēsturiskā situācija nav ļāvusi nostiprināties tradīcijai līdzekļus atvēlēt kultūrai un kultūrvēsturei, ne viss ir gājis viegli. Stāsta Zaiga Pūce: „Ziedojumu vākšanu atklājām ar koncertu „Ar domu par rītdienu” Doma laukumā 2012. gada 3. maijā. Latvijas Televīzijas tiešraidi toreiz noskatījās 100 tūkstoši cilvēku, vēlāk bija arī atkārtojums, bet savācām trīsarpus tūkstošus latu. Tajā brīdi sapratām, ka vākt naudu vitrāžai, kas ir kultūrvēsturiska vērtība, nebūs tik viegli. Mums tas bija papildu izaicinājums, turklāt arī sabiedrība šajā ziņā aug, rodas izpratne, ko nozīmē ziedot arī savu laiku, idejas. Izveidojām suvenīru līniju, tika rīkoti jau pieminētie koncerti Doma baznīcā, mūs atbalstīja Latvijas Televīzija, dodot reklāmas laiku. Savākt naudu divu gadu laikā bija ļoti būtiski, – ja projekts pagarinātos, tas arī sadārdzinātos. Vienā brīdī sapratām, ka varam atsperties un uzrunāt dažādus uzņēmumus, vairāki arī atsaucās un ziedoja.”

Šobrīd līdzekļu vākšanas process noslēdzies, un vitrāžas atklāšana ir tikai laika jautājums. Tāpēc šķiet loģiski vaicāt, kas būs turpmāk? Šobrīd projekta „Mans Doms” galvenie mērķi ir nostiprināt Rīgas vecākā dievnama mūsdienīgo tēlu, aicināt cilvēku tur iegriezties un miera pilnajā noskaņā baudīt koncertus, izstādes vai vienkārši klusumu un mieru. Tomēr Zaiga vērš uzmanību uz slavenajām Rīgas Doma ērģelēm, kas ir lielākais šāds skanošais instruments Eiropā, un to iecienījuši mūziķi ne tikai no Latvijas un tuvākajām valstīm: „Ir vēl vienas „apakšējās” ērģeles, kuras šobrīd nefunkcionē. Ja tās atjaunotu, tā būtu papildu iespēja Rīgas Domas piesaistīt jaunus mūziķus. Nezinu, cik cilvēku seko tam līdzi, bet Rīgas Doma ērģeles skan ļoti kvalitatīvi, un šeit radīt jaunus ierakstus brauc ērģelnieki no visas Eiropas. Ērģeļu pilnīga restaurācija paceltu Rīgas Domu jaunā līmenī.”

0 komentāri

Komentāru nav