Recenzija: Baha pasijas autentiskā veidolā

Recenzija: Baha pasijas autentiskā veidolā
Kaspars Garda, Rīga 2014
Armands Znotiņš, Satori
24-04-2014 A+ A-
Ar Johana Sebastiāna Baha „Mateja pasijas” atskaņojumu 2014. gada 11. aprīlī Svētā Pētera baznīcā un „Jāņa pasijas” lasījumu nedēļu vēlāk Svētā Jāņa baznīcā aizvadīts koncertu cikls, kas sākās 4. aprīlī ar „Marka pasiju” un „Lūkas pasiju” Rīgas Domā, līdz ar to trīs piektdienas pēc kārtas dažādās Rīgas baznīcās izdziedot visu četru evaņģēlistu stāstos balstītus vokāli simfoniskus lieldarbus.

No viduslaikiem nākušais pasijas žanrs, pēc daudzu mūzikas zinātnieku, interpretu un vienkārši mūzikas mīļotāju domām, augstāko pilnību sasniedzis Johana Sebastiāna Baha daiļradē, tādēļ arī šie nupat izskanējušie koncerti lielā mērā saistīti ar vācu baroka meistara vārdu. Taču ne viscaur – Bahs gan bija uzrakstījis veselas piecas pasijas, kurās nepiemirsa nevienu no evaņģēlijiem, bet jau 19. gadsimta pirmajā pusē manuskriptus vairs varēja sameklēt vienīgi divām – Mateja un Jāņa. No „Marka pasijas” atrada tikai libretu, taču, tā kā šajā skaņdarbā Bahs bija ietvēris gan senāk sarakstītu mūziku, gan epizodes, kuras pēc tam parādījās nākamajos opusos, piemēram, „Ziemassvētku oratorijā”, trešā no komponista pasijām, pamatojoties uz šādu principu, tikusi vairākās versijās rekonstruēta un līdz Latvijai atceļojusi jau iepriekš. Baha rokrakstā eksistē arī ceturtā – „Lūkas pasija”, taču šī partitūra atzīta par vienu no tām, kuras komponists glīti pārrakstījis sava studiju un atskaņotājmākslinieka darba nolūkos. Tās oriģinālautors tā arī nav noskaidrots – Fēlikss Mendelsons, kurš līdz ar slaveno „Mateja pasijas” atskaņojumu pēc simt gadu ilgušās aizmirstības iemantoja reputāciju kā Baha daiļrades eksperts, izteica vien hipotēzi par „Lūkas pasijas” ziemeļvācu izcelsmi. Tā nu 2014. gada koncertciklā trim Baha opusiem pievienojās Ērika Ešenvalda „Lūkas pasija”, kuras pirmā interpretācija Rīgas Domā, cerams, nepaliks pēdējā.

Tradicionāli pasijas, kurās izmantotā evaņģēlija teksta vēstījums iekļauj notikumus no Svētā Vakarēdiena līdz Jēzus guldīšanai kapā (augšāmcelšanās skats tātad meklējams, piemēram, Baha „Lieldienu oratorijā”), tiek atskaņotas kristiešiem nozīmīgajā Ciešanu laikā, un pārskatāmā pagātnē arī abas Baha pasijas koncertos Latvijā skanējušas tieši šajā laika periodā. Protams, pasijas žanrs pastāvēja jau ilgi pirms Baha īstenotā vērienīgas muzikālās drāmas veidola – Kristus ciešanu ceļu mūzikā pauduši gan katoļi Orlando di Laso un Tomass Luiss de Viktorija, gan anglikāņu baznīcas dievkalpojumiem rakstījušais Viljams Bērds, gan luterāņi Heinrihs Šics un Johans Valters.

Diemžēl Latvijas koncertdzīvē šie vārdi pavīd vien epizodiski, un vēl jo dīvaināk, ka pat tik bieži spēlēta komponista kā Arvo Perta sarakstītā „Jāņa pasija” latviešu klausītājiem līdz šim gājusi secen. Tiesa, attiecībā uz Bahu gan Latvijas mūziķi izrādījušies novatori.

Koncertsērijas „Bahs. Pasija. Rīga” iniciators Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava izteicies, ka šī programma salīdzināma ar Riharda Vāgnera „Nībelungu gredzena” uzvedumu, un te vietā būtu pieminēt, ka visā Padomju Savienībā tieši Rīga kļuva par pirmo pilsētu, kurā 50. gados pēc Otrā pasaules kara atsāka iestudēt Vāgnera operas, un ar Baha pasijām bija līdzīgi. Kad 1956. gadā diriģents Jānis Dūmiņš nolēma Valsts akadēmiskā kora repertuārā iekļaut „Mateja pasiju”, šo soli nebūt neuztvēra kā pašsaprotamu, jo pēc padomju ideoloģiskajām nostādnēm jebkurš reliģiskas ievirzes skaņdarbs tika uzlūkots par vairāk nekā aizdomīgu, un tā rezultātā arī „Mateja pasijai” Padomju Savienībā neeksistēja nekādas interpretācijas tradīcijas. Jāņa Dūmiņa panākumi gan Rīgas, gan Maskavas koncertzālēs bija spoži, un tiem desmitgadi vēlāk sekoja tikpat jūsmīgi uzņemtā „Jāņa pasija”. Saprotams, ka atskaņotājmākslinieki pirms tam nodrošinājās ar ideoloģiski pareizu Baha daiļrades skaidrojumu, kas vēstīja, ka abās pasijās ir runa par „veselu virkni spilgti reālistisku sadzīves skatu, kuri var sacensties ar sava laika opermūziku” un „simbolisku, filozofiskā plānā tvertu lielas personības traģēdiju” – citiem vārdiem sakot, ar Kristus dievišķumu tam nav nekā kopīga. Jāpiezīmē, ka pašos atskaņojumos mūziķi vadījās pēc toreizējiem priekšstatiem par emocionāli izteiksmīgu senās mūzikas lasījumu, jo līdz idejai par autentisku interpretācijas stilu vēl bija jāgaida vairāki gadu desmiti.

2014. gada aprīlī izskanējušie Baha pasiju lasījumi pelnījuši ievērību ar to, ka tajos kopā ar Latvijas Radio kori uzstājušies slaveni vēsturiskā atskaņojuma skolas pārstāvji. „Mateja pasijā” Radio koris sadarbojies ar Šveices baroka orķestri „Les Passions de l’Ame” un diriģentu Hansu Kristofu Rādemani, turpretī „Jāņa pasijā” – ar dāņu diriģenta un klavesīnista Larsa Ulrika Mortensena vadīto „Concerto Copenhagen”. Lai arī ievērojami senās mūzikas interpreti Latvijā viesojas regulāri, iepriekš minētie šveiciešu un dāņu mākslinieki šeit koncertējuši pirmo reizi, turklāt papildu interesi radīja iespēja tepat Rīgā gūt priekšstatu par Radio kora sniegumu ne tikai a cappella muzicēšanā, bet arī dialogā ar respektabliem ārzemju atskaņotājiem. „Mateja pasijā” rezultāts izvērtās izcils, „Jāņa pasijā” – salīdzinoši diskutabls, bet jau tagad var teikt, ka visa koncertsērija paliks atmiņā uz ilgāku laiku.

Hansa Kristofa Rādemaņa vadībā mūziķi panāca Svētā Pētera baznīcas akustikā gandrīz neiespējamo – „Mateja pasija” visu trīs stundu garumā kamerkora (palīgā nākot Rīgas Doma zēnu kora balsīm), seno instrumentu kamerorķestra un solistu ansambļa sastāvā izskanēja gan emocionāli piepildīti, aizrautīgi un bagātīgi, gan arī precīzi, skaidri un dzidri.

Vispirms jāpiemin diriģenta īstenotā muzikāli dramaturģiskā kopaina, kā rezultātā klausītāji varēja sekot izteiksmīgam, daudzslāņainam un niansētam noskaņu un pārdzīvojumu plūdumam, kurā ar līdzsvarotu loģiku tika akcentēti atskaņojuma vadītāja izvēlētie vēstījuma mezglpunkti.

Tie bija rodami gan dramatiski trauksmainās epizodēs, gan psiholoģiski piesātinātās liriska rakstura ārijās, un šīs interpretācijas paustās mākslinieciskās atklāsmes nepārprotami liecināja par Hansa Kristofa Rādemaņa profesionālo meistarību un reti veiksmīgo sadarbību ar orķestri, kori un solistiem.

Tieši solistu, precīzāk, viesmākslinieku vīriešu balsu atstātais iespaids saucams par vienu no koncerta lielākajiem atklājumiem. Sen nebija nācies dzirdēt – ne uz operas skatuves, ne vokālās kamermūzikas koncertos, ne lielas formas vokāli simfonisku darbu atskaņojumos – tik lielā mērā perfekcijai tuvinātu solistu ansambli kā šoreiz – to veidoja kontrtenors Dāvids Erlers, tenors Hanss Jergs Mammels (Evaņģēlista lomā), basbaritons Ekehards Abele (Jēzus lomā) un basbaritons Renē Perlers. Viņu vidū sevišķi izcēlās Hanss Jergs Mammels, kuram arī bija piešķirta visizvērstākā solopartija, un šeit mūziķa priekšnesums aizrāva ar īpaši plašu emociju gammu, kas tika iedzīvināta izkoptā un noslīpētā tembrā, ar trāpīgu stila un muzikālās gaumes izjūtu. Tas pats sakāms par abiem basbaritoniem un kontrtenoru – viņu uzstāšanās saistīja gan ar „Mateja pasijā” ietverto tēlu plastisku un pilnskanīgu atainojumu, gan arī ar vērienīgu vokālo iespēju klātesamību un dziļu Baha daiļrades stilistikas izpratni – un līdz ar to iepriekš minēto šveiciešu un vācu solistu dziedājumu vienkārši bija prieks klausīties. Šajā koncertā Nurias Rialas soprāna balss nedaudz palika tenoru un baritonu ēnā, lai gan par viņas profesionalitāti un spēju iejusties „Mateja pasijas” emocionālajā saturā neradās šaubas, turpretī Rihardam Milleram un Kalvim Kalniņam atvēlētās epizodiskās lomas izskanēja vairāk nekā pārliecinoši, tieši tāpat kā Latvijas Radio kora solistu Ievas Ezerietes un Ivetas Romancānes sniegums.

Pats Radio koris muzicēja visaugstākajā līmenī – kora mākslinieku saliedētais un tembrāli atpazīstamais skanējums piešķīra visai interpretācijai īpašu vērtību, kur pieminama kaut vai tikai dziedātāju spēja brāzmaināko dramatisko sadursmju brīžos uzburt gandrīz vizuāli uztveramu akustisko telpu, lai atskārstu, ka tādas kvalitātes kā tīra intonācija un precīzi izsvērts ritms šajā gadījumā ir pašsaprotamas.

Kamerorķestra „Les Passions de l’Ame” uzstāšanās ļāva secināt, ar cik ierobežotiem līdzekļiem Baham pietika, lai panāktu visspēcīgāko māksliniecisko iespaidu. Divas blokflautas vai oboja līdz ar kontrabasu un čellu kā pavadījums ārijām – ar to, izrādās, ir gana, lai pateiktu pilnīgi visu diapazonā no liriskas grācijas līdz intravertam traģismam. Vai arī viena pati vijole vai alts muzikālā sarunā ar solista balsi un atsevišķi basso continuo pieskārieni – un rezultāts ir reti aizkustinošs. Līdzīgi arī ar spriegākiem rakstura vilcieniem un dinamiskiem kāpinājumiem – kontrabasa tremolo, neliela vijoļu grupa un pāris pūtēji dialogā ar kori spēj radīt vai visas pasaules bojāejas apjausmu. Saprotams, ka „Les Passions de l’Ame” sastāvu veidoja gan lieliski pūšaminstrumentālisti, gan orķestra muzicēšanas un vēsturiskā atskaņojuma metodes visizsmalcinātākās nianses apguvuši stīdzinieki, un tas arī ir izskaidrojums tam, kādēļ „Mateja pasijā” dzirdamajai baroka kamerorķestra spēlei piemita tik gleznains kolorīts un tik jūtīgs izteiksmīgums. Atskatoties uz visu kopainu, jāteic, ka atsevišķas tās detaļas varētu būt bijušas arī pārdomātākas, piemēram, vairākās diriģenta vadītās epizodēs gluži labi iederētos atturīgāks temps un mērķtiecīgāks skaņdarba emocionālo dimensiju atspoguļojums, taču tas tomēr nemaina priekšstatu par 11. aprīlī dzirdēto „Mateja pasijas” lasījumu kā izcilas interpretācijas paraugu, liekot izteikt cerību, ka ar Hansa Kristofa Rādemaņa, Hansa Jerga Mammela un Dāvida Erlera vārdiem publika Latvijas koncertzālēs sastapsies arī nākotnē.

„Jāņa pasijas” atskaņojums 2014. gada 18. aprīlī Svētā Jāņa baznīcā vairs neizklausījās gluži tik spožs, šoreiz solistu ansamblim esot tādam pašam kā daudzu citu oratoriāla rakstura darbu priekšnesumos – dažbrīd solopartiju īstenojums mudināja pievērst dzirdamajam papildu uzmanību, citkārt dziedātāji uzstājās savu iespēju robežās, kuras varbūt nebija īpaši plašas, toties to ietvaros sasniegtais vēstīja par profesionāli paveiktu darbu, taču nācās sastapties arī ar piemēriem, kur interpretu līmenis atradās stipri zem vidusmēra – citiem vārdiem sakot, pārsteigumu bija maz. Un arī „Jāņa pasijā” gan apjoma, gan kvalitātes ziņā nozīmīgāko lomu spēlēja Evaņģēlists – vācu tenors Julians Pregardjēns. Lai arī solista muzicēšanai izteiktāka tembrāla individualitāte un spēcīgāk izzīmēti kontrasti nāktu tikai par labu, šīs nepilnības atsvēra Pregardjēna dziedājumā nepārprotami jūtamā emocionalitāte, kas kopā ar interpretācijai piemītošo māksliniecisko gaumi un intuīciju un solista vokālās virtuozitātes iespējām sniedza arī dažu labu aizraujošu brīdi. Turpat diemžēl jāraksta, ka kontrtenora Kaja Vesela uzstāšanās pirmajā izvērstajā ārijā bija stipri nevarīga, otrajā solonumurā vismaz neko lielu nesabojājot, bet basbaritons Markuss Volperts raksturojams kā viens no daudziem gana spējīgiem, bet nebūt ne unikāliem dziedātājiem. Latviešu solistu pienesumu „Jāņa pasijā” veidoja četru mākslinieku izdziedātas solopartijas, kuru kvalitāte kopumā arī bija visai svārstīga. Guntas Gelgotes citādi simpātiskais soprāna tembrs šķita pārlieku trausls, tam jūtamāk iemirdzoties augšējā diapazonā, bet zemākajos reģistros balss spožumam nedaudz nobālot; tenora Kārļa Rūtentāla priekšnesumā vairāk saistīja mūzikas rakstura nianses nekā tembrālais kolorīts; un arī basa Paula Putniņa atskaņotajās ārijās pārliecinošāki par vokālo tehniku bija vairāki atradumi skaņurakstā ietverto pārdzīvojumu spektrā. Līdz ar to par spilgtāko solisti septiņu mākslinieku vidū izrādījās Ieva Ezeriete – žēl tikai, ka viņai piešķirtā loma atzīmējama arī kā pati epizodiskākā.

Nepieciešamo spozmi un intensitāti „Jāņa pasijas” interpretācijai galvenokārt deva Larsa Ulrika Mortensena vadītais koris un orķestris. Tieši pieredzējušā senās mūzikas interpreta veikums lielā mērā nodrošināja „Jāņa pasijas” atskaņojumā dzirdamo izsmalcinātību, precizitāti un emocionālo daudzpusību, un diriģenta darbā gūtie panākumi šeit pamatā izpaudās divos aspektos.

Pirmais no tiem – priekšnesuma īpašais emocionālais veidols, kur ar prasmīgi būvētas mākslinieciskās dramaturģijas palīdzību publikai tika atklāts dziļi cilvēcisks, izteiksmīgu noskaņu piesātināts un kontrastainiem pavērsieniem caurausts vēstījums. Turpretī otrais – interpretācijā saklausāmais bagātīgais nianšu klāsts, kurā vienlīdz liels devums bija gan Radio korim ar tā spēju skaņuraksta atveidojumā sasniegt vienlaikus daudzdimensionālu ietilpīgumu un apbrīnojamu skaidrību, gan „Concerto Copenhagen”, kur ar instrumentālistu panākto spēles vijīgumu, līdzsvarotību un dzīvīgumu varētu lepoties jebkurš seno instrumentu orķestris. Katrā ziņā par vienu no Larsa Ulrika Mortensena pārraudzītā „Jāņa pasijas” lasījuma būtiskākajām vērtībām atzīstams tā emocionālais vēriens un vitālā enerģija, ko atskaņotāji pauda vēsturiskā atskaņojuma tradīcijām atbilstošā ietvarā, un, ja arī citi mākslinieciskie parametri nesasniedza mūziķu iecerētos ideālus, tas tomēr neliedza skaņdarba interpretācijas gaitā klausītājiem pārliecināties par Baha daiļrades ģenialitāti un pastāvīgo dzīvotspēju.

Ņemot vērā to, ka pasijas žanrs nesākas un nebeidzas ar Johanu Sebastiānu Bahu, noslēgumā jāizsaka cerība, ka cikls „Bahs. Pasija. Rīga” kādreiz turpināsies ar Ērika Ešenvalda „Lūkas pasiju” saistītā virzienā. Koncertpraksē šādi piemēri jau ir bijuši – 2000. gadā diriģents Helmūts Rillings un Štutgartes Starptautiskā Baha akadēmija (kuras vadītājs, starp citu, pašlaik ir Hanss Kristofs Rādemanis) aicināja četras jaunas pasijas uzrakstīt mūsdienu komponistiem; rezultātā tapa skaņdarbi, kur Tan Dunu iedvesmoja Mateja evaņģēlijs, Volfgangu Rīmu – Lūkas evaņģēlijs, Osvaldo Golihovs pievērsās Marka, bet Sofija Gubaiduļina – Jāņa evaņģēlijam. Savukārt Latvijā tuvākais analogs varētu būt 2001. gada Garīgās mūzikas festivāls, kurā luterāņu, pareizticīgo un katoļu liturģijas inspirētus opusus radīja Maija Einfelde, Georgs Pelēcis un Rihards Dubra. Kādēļ gan nevarētu iedomāties koncertciklu, kura ietvaros līdztekus Ešenvalda „Lūkas pasijai” trīs pārējās sarakstītu, teiksim, Pēteris Vasks, Pēteris Butāns un Andris Dzenītis? Vai arī kādi citi komponisti, kuriem pasijā rodamais evaņģēlija stāsts kaut ko nozīmē arī personiski? Nav šaubu, ka visnotaļ ticamas radošas veiksmes gadījumā par jaunradītajiem skaņdarbiem atcerētos ne tikai pirms vienām Lieldienām vien.

Recenzija pirmpublicēta portālā „Satori”.

0 komentāri

Komentāru nav