Stūra māja – izvēlies savu izstādi!

Stūra māja – izvēlies savu izstādi!
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
1. maijā plašākai publikai pirmo reizi tiks atvērta bijusī VDK ēka jeb Stūra māja – Brīvības un Stabu ielas stūrī esošais nams. Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts „Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014” būs pieejams apskatei līdz 19. oktobrim, apmeklētājiem piedāvājot pirmā stāva pamatekspozīciju „Izstaigā Stūra māju” (bezmaksas), ekskursiju „Čekas pagrabos” gidu pavadībā un piecas izstādes, kas no dažādiem skatpunktiem traktē cilvēka un varas attiecības: „Draudzības (re)konstrukcija”, „Latvieša koferis”, „Par spīti visam”, „10 lietu stāsti par cilvēku un varu” un Liktens lietu muzejs. Turklāt, kā akcentē ekspozīciju veidotāji, liela daļa izstādēs aplūkojamo priekšmetu saistās ar īpašiem un dažkārt pat ļoti emocionāliem stāstiem.

Izstaigā Stūra māju un paver durvis uz pagātni!

Okupācijas muzeja projekts „Stūra māja” dos iespēju visplašākajai sabiedrībai iepazīties ar bijušās Valsts drošības komitejas jeb čekas galveno mītni Rīgā, izveidojot izstādi par tās darbību Latvijā un sagatavojot ēkas apskates maršrutu. Cilvēki varēs apskatīt ieslodzījuma kameras, pagrabus, pastaigas laukumus, pratināmo personu pārvadājamo liftu un izmeklētāju kabinetus.

Tas būs atklājums jaunajai paaudzei un valsts viesiem, vienlaikus arī piemiņa tiem, kas cietuši čekas ēkas sienās.

Tā sauktajos čekas pagrabos būs instalācija no „Nacionālās sardzes” materiāliem, tiks eksponētas kameras un virtuve. Sestajā stāvā no augšas varēs novērtēt pastaigu laukumus un apskatīt šauro telpu pratināmo īslaicīgai novietošanai. Piektajā stāvā paredzēts stāsts par robežsardzes priekšnieku, ģenerāli Ludvigu Bolšteinu, kurš, protestējot pret Latvijas okupāciju, darba kabinetā nošāvās.

Okupācijas muzeja pārstāve Līga Strazda teic, ka ar šo izstādi tikšot pavērtas durvis uz pagātni: „Mūsu krājumā ir unikāli materiāli, turklāt muzejā strādā profesionāļi, kas specializējušies šajā jautājumā. Esam sagatavojuši īpašu ēkas apskates maršrutu, kas ilgs pusotru stundu un kura laikā ikviens varētu gūt atšķirīgas izjūtas.” Okupācijas muzeja pārstāve uzskata, ka uz Stūra māju nāks cilvēki, kuri tur kādreiz bijuši ieslodzīti, tie, kuri tur strādājuši diendienā un arī tie, kas šeit iegriezīsies pirmo reizi. „Cilvēki varēs aplūkot ieslodzījuma kameras, pagrabus, pastaigu laukumus, liftu, kurā tika pārvadātas pratināmās personas, izmeklētāju kabinetus, tādējādi vismaz uz brīdi nokļūstot citā dimensijā,” pauž Līga Strazda.

Saldumu kārba, zābaki un ermoņikas stāstīs par cilvēkiem

„Izstādē būs eksponēti desmit priekšmeti – galvenie „stāstītāji”, kas pavēstīs kādu konkrētu stāstu, taču to turpinās arī citas lietas,” par izstādes „Desmit lietu stāsti par cilvēku un varu” koncepciju stāsta projekta vadītāja Ilona Celmiņa un labprāt uzskaita visus desmit priekšmetus – „stāstītājus”, akcentējot, – galvenais būs cilvēka stāsts. „Būs ermoņikas, kas stāstīs par 1905. gada revolūciju, smagi ievainota pacienta karte, kas vēstīs par Pirmo pasaules karu un latviešu strēlniekiem; rakstāmmašīna stāstīs par 1939. gada vācbaltiešu izceļošanu; uzvalks stāstīs par Augustu Kirhenšteinu; būs portsigāra stāsts par latviešu armijas augstāko virsniecību un to, kā viņus padomju okupācijas laikā represēja; grāmata stāstīs par represijām pret latviešu jūrniecības darbiniekiem; būs radioaparāta stāsts – par to, kā padomju represiju laikā cieta ģimenes, jo cilvēki tika sūtīti gan uz Gulaga nometnēm, gan bija spiesti  izceļot, un kā tas mainīja viņu likteni; būs saldumu kārbas stāsts – par represijām pret Latvijas rūpniekiem un uzņēmējiem; un būs zābaku stāsts – par muzeja darbinieci Mēriju Grīnbergu, kura 1943. un 1944. gadā pavadīja no Latvijas izvestās muzeju vērtības un palīdzēja tām atgriezties Latvijā.

„Pēdējais būs pazudušās lietas stāsts, turklāt, ja pārējās lietas stāsta par cilvēku likteņiem, tad šis būs stāsts par lietu likteņiem – kā tās ir pazudušas, kuras pazudušas uz neatgriešanos; kuras atradušās…,” piebilst Ilona Celma, atzīstot, – ideja attīstījusies tā, kā bijusi iecerēta, vienīgi laika gaitā projekts, protams, ir pilnveidojies. „Piesakot izstādes ideju, jau zināju, kādas lietas varētu „stāstīt”, un sapratu, kā izstāde jāuzbūvē.

Vēlējāmies rādīt cilvēkus, par kuriem varbūt nav daudz runāts, kuri nav „pirmā ešelona” personas, varbūt izņemot Augustu Kirhenšteinu, par kuru savulaik tomēr tika diezgan daudz runāts.”

Kā radušies priekšmetu konkrētie stāsti? „Nu, piemēram, ņemsim saldumu kārbu, kas nākusi no savulaik slavenā saldumu rūpnieka Ķuzes fabrikas. Sākām domāt, kādi vēl rūpnieki mums ir „krājumā”, kur parādās viņu likteņi. Tātad saldumu kārba „izstāsta” gan par sevi, gan to, kā muzejs viņu ieguvis un ka tajā pakotas un vestas Ķuzes fabrikas konfektes. Nākamais stāsts ir par Ķuzi – izstāstām dzīvesstāstu, parādām fotogrāfijās.” Taču izstādes veidotāji gājuši vēl tālāk, meklējot arī citu rūpnieku dzīvesstāstus – piemēram, par parfimēru Aleksandru Tombergu, kura liktenis bijis līdzīgs Ķuzes liktenim. Ir stāsts par uzņēmēju Gustavu Ērenpreisu. „Ir galvenie stāsti, un ir citi stāsti. Galvenais eksponāts pavelk tādu kā diedziņu, veidojot daudzpakāpju stāstus par dažādu tautību un profesiju pārstāvjiem,” vēl piebilst Ilona Celmiņa.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja izstādē „Desmit lietu stāsti par cilvēku un varu” ar lietu starpniecību izstāstīs stāstus, parādot, cik daudzveidīgu, sazarotu un pārsteidzošu informāciju tās spēj sniegt. Tos stāstīs galvenie „stāstnieki” – desmit muzeja priekšmeti, tos papildinās un izvērsīs citi muzeja krājumā esošie priekšmeti. Tādējādi, par izejas punktu izmantojot vienu konkrētu lietu, tiks atklāta ne tikai konkrēta cilvēka, bet arī dzimtas un līdzcilvēku, pilsētas un valsts likteņi varu maiņās 20. gs. 

Par spīti visam – naivās mākslas uzplaukums

Izstādē „Par spīti visam” vairums eksponēto darbu publiskai apskatei būs pieejami pirmo reizi. Darbu tapšanas gada skaitļi – 1941, 1945, 1949, 1956... un rašanās vietas – deportācijas vagons, koncentrācijas nometne, kara gūstekņu filtrācijas nometne, lēģeris – komentārus neprasa. No daudziem tā laika notikumiem nav saglabājušās fotogrāfijas, tādēļ dokumentācijas ziņā šiem zīmējumiem ir tikpat augsta vērtība. Paralēli zīmējumu izstādei ekspozīcijā ir iekļauti arī darbi, kuri tapuši jau 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā. Tās ir aculiecinieku situāciju un notikumu rekonstrukcijas, kas papildus mākslinieciskai vērtībai dod iespēju skatītājam emocionāli sasaistīt tā laika notikumus ar mūsdienām. Ekspozīcijā būs aplūkojams arī 1985. gadā konfiscēto mākslas darbu kopums.

„Vēsturiski naivā māksla Latvijā uzplaukumu piedzīvojusi laika posmā no 1940. līdz pat deviņdesmitajiem gadiem. Tam par iemeslu netieši ir bijis Otrais pasaules karš, Latvijas okupācija un citi vēsturiski un politiskie apstākļi, kas lieguši radošām personībām gan iegūt profesionālu māksliniecisko izglītību, gan radoši izpausties, izmantojot māksliniecisko potenciālu,” par izstādes „Par spīti visam” koncepciju stāsta Naivās mākslas muzeja pārstāve Kate Zilgalve, akcentējot, – sākotnēji bijusi vēlme veidot izstādi, kas tiktu fokusēta uz to autoru darbiem, kuriem bija liegta iespēja studēt, izmantojot daļu no Latvijas Naivās mākslas muzeja pamatkolekcijā esošajiem darbiem. „Tomēr, veicot izpētes darbu, šis uzstādījums izrādījās neprecīzs, jo atklājām apjomīgu zīmējumu daudzumu, kas vēl vairāk atbilda uzstādījumam un izstādes moto „Par spīti visam”.

Tie ir darbi, kurus to autori, atrodoties izsūtījumā, ieslodzījumā, koncentrācijas vai filtrācijas nometnēs, veidojuši, dokumentējot sadzīvi, ēkas, ikdienas norises; tie ir darbi, kas veidoti kā apsveikuma kartītes un mīlestības apliecinājumi tuviniekiem. Ierobežoti savos izteiksmes līdzekļos, zīmēti uz papīra atgriezumiem, dokumentu otrām pusēm, burtnīcu lapām, ieslodzījuma laikā slēpti vai pat cenzēti.

Tie nes vēl dziļāku emocionālu vēstījumu par personas spēju pretoties necilvēcīgam režīmam un pastāvēt kā saprātīgai, jūtošai būtnei – par spīti visam,” akcentē Kate, sakot lielu paldies gan sadarbības partneriem – kultūras un mākslas projektam „NOASS”, Latvijas Naivās mākslas muzejam, Latvijas Okupācijas muzejam, muzejam „Ebreji Latvijā” un Talsu novada muzejam, kā arī Taigai Koknevičai, Evitai Rukkei, Iļjam Ļenskim un Ainai Zariņai, Gunai Millersonei.

Draudzības (re)konstrukcija – visdažādākie nesenās vēstures lasījumi

Izstādes „Draudzības (re)konstrukcija” kuratore Inese Baranovska atklāj, ka ideja radusies kopīgi ar kolēģi no Islandes Aisu Sigurjonsdotiru (Æsa Sigurjónsdóttir). „2008. gadā Aisa viesojās Rīgā, jo vāca pētniecības materiālus Ziemeļvalstīs un Baltijā par Aukstā kara laika fotodokumentiem, kas iemantojuši artefakta statusu, par to, kā mazajām valstīm bija „draudzīgi” jāsadzīvo ar lielvarām. Latvija šā pētījuma ietvaros tika izvēlēta tādēļ, ka tieši es varēju palīdzēt. Pētniecības darbs tika pabeigts, taču palika vēl daudz „balto plankumu” un iespēju.

Tā arī radās ideja par izstādi, kurai sākumā nosaukums bija tāds pats kā pētījumam „Draudzības imanence”,” atminas Inese Baranovska un piebilst, ka, piesakot izstādi „Rīga 2014” tematiskajai līnijai „Brīvības iela”, bijusi doma izstādes vietai ierosināt Stūra māju, un, kā izrādās, līdzīga iecere jau sen bija arī kolēģiem no Okupācijas muzeja.

„Jau pēc projekta apstiprināšanas ar domu paplašināt ieceres dimensijas, nolēmām piesaistīt jaunākās paaudzes kuratorus un pētniekus no Latvijas – Ingu Lāci un Kārli Vērpi. Domāju, ka šī kopdarbība ir bijusi ļoti auglīga, jo katrs no mums izstādes saturam deva savu pienesumu,” turpina I. Baranovska, akcentējot, ka darba gaitā mainījās izstādes nosaukums – „Draudzības (re)konstrukcija”, kas ir precīzāks un saprotamāks. „Paplašinājās arī izstādes autoru ģeogrāfiskais areāls. Tas notika ļoti dabiski un nepiespiesti: mēs vēlējāmies atklāt visdažādākos nesenās vēstures „lasījumus” laikmetīgās mākslas valodā. Komandai pievienojās Kitija Vasiļjeva, kas aktīvi iesaistījās izstādes menedžmentā un organizēšanā, savukārt Elza Lāma palīdzēja ar komunikāciju.”

Izstādes kuratore atzīst, – nav vienkārši koordinēt izstādi, kuras desmit projektu autori atrodas tik dažādās valstīs. Protams, sarežģītas ir arī dažādās tehniskās prasības darbu uzbūvei.”

Paspēt to visu salikt kopā, lai „orķestris skanētu” un uzrunātu skatītājus, – tas ir izaicinājums, kas sniedz emocionālu gandarījumu. 

Vēl vēlētos pieminēt izstādei veltīto speciālo izdevumu, kas nav gluži tradicionāls katalogs: tas ne tikai apkopo informāciju par izstādes autoriem un paskaidro viņu darbu ieceres, bet tā ir arī lasāma grāmata ar saistošiem tekstiem, kuru autori ir mākslas zinātniece Aisa Sigurjonsdotira, filozofijas doktors Kārlis Vērpe, Islandes Universitātes vēstures profesors Valurs Ingimundarsons, literatūrkritiķis un dzejnieks Artis Ostups, žurnāla „Rodnik” („Avots” – krievu val.) redaktors, žurnālists un rakstnieks Andrejs Ļevkins. Grāmatas mērķis ir aicināt domāt par DRAUDZĪBAS jautājumu plašāk, dziļāk un morāli atbildīgāk. Grāmatas dizainu veidoja Kristaps Epners, viens no izstādes autoriem. Manuprāt, viņam ar grafiskās valodas palīdzību izdevies ļoti lakoniski un precīzi izteikt mūsu projekta galveno būtību,” pauž Inese Baranovska, piebilstot, ka vēlas pateikties visiem, kas palīdzēja ar padomiem un atbalstu.

Izstādes „Draudzības (re)konstrukcija” centrā ir attiecības – „draudzība”, kas tiek veidota, rodas vai tiek uzturēta piespiedu apstākļos, kad lielvaru pārstāvji iedomājas „draudzēties” ar mazākām valstīm, iezīmējot savstarpējas attiecības, kas parastos apstākļos nerastos. Izstādē piedalās Daniels Fukss un Geo Fuksa (Daniel & Geo Fuchs, Vācija), Nikita Kadans (Nikita Kadan, Ukraina), Sandra Krastiņa un Kristaps Epners (Latvija), Albans Muja (Alban Muja, Kosova), apvienība „Orbīta” (Latvija), Tanels Randers (Tanel Rander, Igaunija), Spessi (Sigurtór Hallbjörnsson, Islande) & Ēriks Posers (Erik Pauser, Zviedrija), Nomeda un Ģedimins Urboni (Nomeda & Gediminas Urbonas, Lietuva), Jūhans Vernts un Monika Marklingere (Johan Waerndt & Monika Marklinger, Zviedrija) un Helēna Vikstrema (Helena Wikström, Zviedrija). Izstādes kuratori ir mākslas zinātnieces Inese Baranovska un Aisa Sigurjonsdotira (Islande), Inga Lāce, Kārlis Vērpe un Kitija Vasiļjeva.

30. aprīlī plkst. 12.00 mūsu portālā skaties tiešraidi no izstādes „Draudzības (re)konstrukcija” ietvaros notiekošās tikšanās ar māksliniekiem.

Liktens lietu muzejs – dzīves neatkārtojamības apliecinājums

„Esmu ražotāja, kas skan ne īpaši labi, bet nozīmē, ka jebkurā produktā, vai tas būtu raidījums, filma, kāda publikācija vai šajā gadījumā – Stūra mājas izstādes ekspozīcija –, mans redzējums nemainās. Es to kopā ar domubiedriem pragmatiski un sistemātiski piepildu. Skan garlaicīgi un ne īpaši romantiski, bet tā top romantika,” teic projekta vadītāja Ilona Brūvere, atgādinot, ka Liktens lietu muzejs piedāvā apmeklētājiem uz dzīvi paraudzīties kā uz filozofisku kategoriju. „Stūra māja vienmēr kalpojusi kā totalitārisma un iznīcības simbols. Liktens lietu muzejs aptver plašu esības spektru priekšmetu un lietu stāstos.

Lietas stāsta par cilvēku dzīvi, un cilvēki nāk uz šo šausmīgo vietu, lai stātos pretī melnajai aurai ar dzīvi apliecinošiem dzīvesstāstiem, pieminot bojāgājušo dzīves, ko sevī glabā priekšmetu klusēšana. Šī izstāde nav iznīcības glorifikācija, bet gan dzīves neatkārtojamības apliecinājums.”

Liktens lietu muzejs aicināja rīdziniekus ekspozīcijai pieteikt sev svarīgus priekšmetus un lietas, uzticot jaunajam muzejam dzīvesstāstus, kas saistīti ar priekšmetiem, kas mainījuši viņu dzīvi un vienmēr bijuši līdzās. 2014. gadā tiek vērtas durvis jaunam personiskās vēstures priekšmetu muzejam, kuru rīdzinieki veidojuši paši.

Jaunā interaktīvās sociālās komunikācijas forma ieved priekšmetu un lietu pasaulē, veidojot ekspozīciju, kas cieši saistīta ar cilvēka dzīvi. Ekspozīciju papildina videoekrāni ar priekšmetu stāstiem. Tiks arī izdota grāmata „Liktens lietas”, kas apkopos spilgtākos stāstus un priekšmetu attēlus. Projekta autore ir režisore un žurnāliste Ilona Brūvere. Mākslinieks – Artis Rutks.

Latvieša koferis un emocionālais stāsts par maizes klaipu

„Veidojam muzeju, kas veltīts cilvēkiem, kuri vēstures gaitā izceļojuši no Latvijas dažādu iemeslu dēļ, un izstādē rādām tos priekšmetus, ko cilvēki bija ielikuši savās ceļasomās vai koferos – kopumā aptuveni divsimt dažādas lietas,” stāsta izstādes „Latvieša koferis” projekta vadītājs Juris Zalāns, atzīstot, – viņaprāt, ideju ir izdevies īstenot, taču, cik tā būs laba vai iespaidīga, protams, vērtēs skatītāji. „Izstāde norisināsies divās daļās: vienā daļā akcents tiks likts uz mākslinieces Zaigas Oborenko smilšu animācijas tehnikā veidotajām projekcijām, no kurām katra tiks veltīta vienam priekšmetam. Projekcijas vairāk ir nevis konkrēts stāsts, bet drīzāk emocionāls ieskats apstākļos vai notikumos, kas risinājās tad, kad priekšmetu īpašnieki izbrauca vai bija spiesti izbraukt no Latvijas.

Savukārt otrajā daļā būs priekšmeti, kurus cilvēki varēs doties skatīties, un domāt par to izvēli, ko cilvēki izdarījuši tad, kad bija pienācis brīdis izbraukt.”

Galvenokārt izstādes eksponāti nākuši no Otrā pasaules kara bēgļiem, taču koferos izceļojušie priekšmeti saņemti arī no baptistiem, kas divdesmitā gadsimta 20. gados devās uz Brazīliju, un vācbaltiešiem, kas 1939. gadā devās uz Vāciju.

Kas, pēc Jura domām, bijis neparastākais priekšmets, ko cilvēki ņēmuši līdzi, pametot Latviju? „Spēļu lācīši un lietas, ko bērni ņēmuši līdzi, braucot prom no Latvijas, protams, ir vieni no emocionālākajiem izstādes eksponātiem. Jo parasti jau bērniem nebija izvēles – braukt vai palikt; vienīgais, ko viņš varēja izdarīt, bija – paņemt sev līdzi mīļāko lācīti, un arī rotaļu lācīši būs apskatāmi izstādē.”

Taču neparastākais eksponāts, pēc Jura Zalāna domām, būs maizes klaips, ar kuru saistās īpašs stāsts: „Ģimene, kara laikā izbraucot no Latvijas, paņēma līdzi rupjmaizes klaipiņus. Pa vidu viņi nokļuva Vācijas bēgļu nometnēs, tādēļ, pēc vairākiem gadiem nonākot ASV, visi klaipiņi bija apēsti, taču sieva bija saglabājusi garoziņas. Amerikā nebija kārtīgas maizes, un vīrs vēlējās rupjmaizi, tādēļ sieva sāka cept rupjmaizi no rudzu miltiem, ieraugu iegūstot no saglabātajām garoziņām. Visus šos gadus viņa cepa rupjmaizi no iegūtā ierauga, un viņas meita, kas dzīvo ASV, līdz pat šim brīdim cep rupjmaizi…” Izstādē būs aplūkojams gan pirms īsa laika ceptais un no Amerikas atceļojušais rupjmaizes kukulis, gan trauciņš ar ieraugu. Un, kā akcentē Juris Zalāns, īpaši būtisks un emocionāls ir gan fakts, ka ierauga vēsture iet līdz pašām bēgļu gaitām, gan tas, ka ieraugs joprojām tiek uzturēts un izmantots.

„Tas nav pat priekšmets, bet lieta vai dzīva būtne, kas jākopj, jo ieraugu nevar uz desmit gadiem ielikt ledusskapī, maizīte jācep katru mēnesi. Un maizes klaips, manuprāt, ļoti sasaucas ar priekšstatu par latviskumu, jo rupjmaize tomēr ir viens no latvietības vai latviskās dzīves ziņas simboliem.”

„Galvenais izstādes simbols ir koferis. Kofera piepildīšana ir aizbraucēju pēdējā izvēle un izšķiršanās par vērtībām – ko ņemt līdzi un ko atstāt. Latviešiem ļoti bieži tas, kas palika ārpus kofera, tika atstāts un zaudēts uz visiem laikiem. Izstādes mērķis – parādīt, ko tad latvieši liek savos koferos, dažādu iemeslu dēļ atstājot dzimto zemi. Izstādes fokusā būs priekšmeti, kas izstāstīs stāstu ar savu īpašnieku atmiņu, vēsturisku fotogrāfiju, video un audio materiālu, datorgrafikas un animācijas palīdzību. Apmeklētāji tiks uztverti ne tikai kā pasīvi vērotāji no malas. Arī viņiem tiks lūgta atbilde uz jautājumu – ko tu ņemtu līdzi, ja rīt būtu jāatstāj Latvija uz nezināmu laiku?”

Izstāžu darba laiks: pirmdienās plkst. 10.00–16.00, otrdienās – slēgts, trešdienās plkst. 10.00–20.00, ceturtdienās–svētdienās plkst. 10.00–18.00.

Visu izstāžu apmeklējums – 5 eiro. Pensionāriem, skolēniem un studentiem – 2 eiro. Ģimenes biļete (divi pieaugušie, divi bērni) – 10 eiro. Politiski represētajām personām, nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, I un II grupas invalīdiem, bērniem līdz 7 gadu vecumam – bez maksas. Biļetes varēs iegādāties kasē Stūra mājas pagalmā.

0 komentāri

Komentāru nav