Dzejnieka dzīves gājums un devums jau aprakstīts gari un plaši, tādēļ kultūras portāls „Rīga 2014” uzrunāja Imanta Ziedoņa laikabiedri – dzejnieci Olgu Lisovsku, kura nupat iznākušajai grāmatai par I. Ziedoni uzrakstījusi arī savas atmiņas par laiku, kas tika pavadīts kopā, mācoties M. Gorkija Pasaules literatūras institūtā Maskavā, kur abi beidza Augstākos literāros kursus (1964).

Foto: Rakstniecības un mūzikas muzejs. Autors – nezināms.

Dzejniece piekrita vienu savu atmiņu fragmentu par Imantu Ziedoni uzticēt arī mūsu portālam, ko nu piedāvājam lasītājiem.

„Imant, tev šodien ir dzimšanas diena! Saulīte jau no paša rīta pa zemes virsu staigā, un tevi gaida darbīgas dienas. Grāmatas atvēršanas svētki un starptautiskā zinātniskā konference. Lasīsim, runāsim un dziedāsim! Katram būs sava atcerēšanās.

Mans sakāmais ir tieši pusgadsimta garumā. 1963. gada rudenī mēs, divi latviešu jaunie dzejnieki, kāpām ātrvilcienā Rīga–Maskava un, savas paunas nolikuši kupejā, apstājāmies pie gaiteņa loga. Kā atbildot gari stieptajam vilciena svilpienam, mēs gandrīz vienlaikus atcerējāmies Viļa Plūdoņa hrestomātiskās rindas:

Dzelzs rumaks sprauslā, zviedz,
Dzelzs rati klaudzot klandās
Un tā kā sapnis aizzib ceļmalā.
Tilts, tacis, rejošs suns, gans, tērpies tēva skrandās,
Un virkne sievu linu gabalā.

Jā, tāds laiciņš pagājis gan. Viens pusgadsimts, kopš zinātkārā latviešu jaunatne atkal brauca pēc izglītības.

Jā, Imants bija ļoti mērķtiecīgs. Tikko ienācis latviešu literatūras apritē, ienācis ar savu striktu uzstādījumu, viņš sākumā sastapās ar neizpratni un neticību „Mani saukāja par primitīvistu... Dažs labs pat par vulgarizētāju,” tā viņš rakstīja savās piezīmēs. Šodien var likties: vai tad jelkad ir bijušas šaubas par viņa talantu? Bet viņa savdabību varēja pieņemt par izlēkšanu. Un tomēr: viņš lauzās kā pa džungļiem, palaikam sev uzdodot jautājumu „Vai es par daudz nesolu nest? Vai manam talantam ir tik stipri pleci?”

Šodienas atbildi mēs zinām.”