„Vasarnieku” dzīvās sienas. Recenzija

„Vasarnieku” dzīvās sienas. Recenzija
Aigars Altenbergs
Līvija Dūmiņa, speciāli Rīga 2014
06-05-2014 A+ A-
Līvijas Dūmiņas recenzija Elmāra Seņkova izrādei „Vasarnieki”. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.

Elmāra Seņkova izrāde „Vasarnieki” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra sezonas kontekstā ir vērā ņemams sasniegums – režisors pratis panākt aktieru uzticēšanos, viņi veido ansambli un var just, ka šis darbs dod gandarījumu. „Vasarnieki” arī mūsu teātra sezonas kopskatā ierindojas pie jēgas ziņā jaudīgākajiem, biezākajiem, slāņainākajiem darbiem, kurā precīzi uztvertas un atklātas 21. gadsimta Latvijas noskaņas. Tas, ka Maksima Gorkija luga tapusi tieši pirms simt desmit gadiem, kārtējo reizi pierāda laika cikliskumu, kad cilvēki atkal un atkal attopas vecvecāku dzīves ainās un problēmās. Teksta apstrādi izrādes mūsdienīgākai labskaņai veikusi Madara Rutkēviča.

Maksims Gorkijs rakstījis, ka „Vasarniekos” attēlojis krievu inteliģences daļu, kas atrodas starp tautu un buržuāziju un kura nespēj ietekmēt dzīvi. Šie cilvēki baidās no dzīves, vēlas dzīvot interesanti un skaisti, taču – mierīgi un klusi. Viņi tikai meklē iespējas, kā attaisnot savu apkaunojošo bezdarbību.

„Vasarnieku” pasaulē, ko režisors veidojis kopā ar scenogrāfu Reini Dzudzilo un kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo, valda ar glamūrīgu spozmi klāta virspusība un tukšums, kurā mītošie ļaudis atgādina skaistus kukaiņus – viendienītes, kas spiesti dzīvot cilvēka mūžu. Bet, kā lugā saka Šaļimovs, tie ir cilvēki, kuri tik traģiski nemāk dzīvot. Būtiski, ka vasarnieku kompāniju veido aktrise, rakstnieks, advokāts, inženieris, ārste… Šo profesiju pārstāvji allaž bijuši saistīti ar inteliģenci. Uz Rīgas Krievu teātra skatuves redzama labi situēta sabiedrība, kurā personībai nav vietas, inertā masa it kā noēd visus patstāvīgas domas asnus.

Izrāde liek domāt par mūsdienu smalko aprindu tēliem, par labi nodrošinātu dzīvi, kurā izšķīst ideāli, par vērtību maiņu, par to, ka izglītība, intelekts, kultūra zaudē patēriņsabiedrības psiholoģijai.

Svarīgi, ka šis regress pastāvīgas gara atpūtas virzienā nav ieguvis karikatūras vai sarža formu. Režisors darbā ar aktieriem meklējis cilvēcisko kodolu, kas viņu tēlus nepazemo. Labāko savu lomu advokāšu – Veronikas Plotņikovas (Varvara Mihailovna), Jekaterinas Frolovas (Jūlija Fiļipovna), Olgas Ņikuļinas (Marja Ļvovna), Jeļenas Sigovas (Olga Aleksejevna) – veikums raisa līdzjušanu. Režisora skats uz vasarniekiem ir atklāts un tiešs, taču segts ar cilvēkmīlestību un iecietību. Viņš ar šo izrādi saka – katra cilvēka dzīvē, lai cik tukša vai sekla, tā varētu izskatīties no malas, ir gan drāmas, gan traģēdijas, kaut šķiet – tikai komēdija. Ne mums tiesāt, jo visiem Dieva dotajiem kukainīšiem pēc savas saprašanas jādzīvo, pārciešot izvēļu brīvības slazda radītās sāpes.

Emocionāli man izrāde beidzās, kad Jekaterinas Frolovas Jūlija dziedāja skaisto, uz dvēseles stīgām spēlējošo Edgara Mākena dziesmu ar Sergeja Timofejeva tekstu „Debeszilās velves”. Kā otrais fināls nostrādāja mizanscēna, kas paplašināja scenogrāfijas ietilpīgā tēla – būra, kas ir vēl viena Reiņa Dzudzilo iecienītā kuba versija, – nozīmi. „Vasarnieku” kompānija ievietota gaišā un aukstā zālē, aiz kuras sienām, kad dzīru ainā dekorācijas sienas tiek mazliet paceltas, skatam paveras otrs tāds pats būris. Izrādes izskaņā aktieri nostājas pa skatuves perimetru, veidojot „dzīvas” sienas un akcentējot domu, ka tieši cilvēki ir tie, kas cits citu ierobežo. Palikt savās „sienās” vai izrauties brīvībā, tāds ir jautājums un izvēle.

Tuvākā izrāde – 10. maijā. Biļetes nopērkamas „Biļešu servisā”.

0 komentāri

Komentāru nav