Latvieša sūrums. Saruna ar Kasparu Bārbalu no „Auļiem”

Latvieša sūrums. Saruna ar Kasparu Bārbalu no „Auļiem”
Kaspars Garda, Rīga 2014
03-05-2013 A+ A-
Ar Kasparu Bārbalu – grupas „Auļi” dūdinieku – tiekamies deju studijā „Dzirnas”, kuras paspārnē iekārtota mūzikas izdevniecības „Lauska” ierakstu studija. Lai gan ārā spīd pavasara saule visā šogad tik ilgi gaidītajā spožumā, studijā neiespīd ne vismazākais stariņš. „Tā es te pavadu savas dienas, nezinu, vai ārā saule spīd ,vai lietus līst,” smejas Kaspars. Turpat blakus ir „Auļu” mēģinājumu telpa, kur arī ikdienā „dzīvo” grupas muzikālo ieroču arsenāls, milzu bungas ieskaitot.

Kaspars ir gatavs uzspēlēt mazu sveicienu ar savu, pats vēlāk stāstīs, visai jutīgo instrumentu (skatīt pievienoto video), un atklāj, ka pasaulē sastopami ap 130 dūdu veidusākot ar pamatīgajām skotu kara dūdām un beidzot ar smalkām galma dūdiņām. Pirmās ziņas par dūdām Latvijā nākot no 15. gadsimta. Tās spēlētas gadatirgos, kāzās un citās lustīgās sanākšanās, bet Latvijā dūdas jaunu, spožu dzīvi uz skatuves ieguvušas līdz ar grupas „Auļi” parādīšanos, un tas, izrādās, noticis jau pirms 10 gadiem.

Jūsu jaunā dziesma „Tāltālu”, jo īpaši klips, tiešā lidojumā trāpījusi bērnu auditorijā, kas, šķiet, līdz šim īsti nav bijusi jūsu publika. Vai pa šiem desmit gadiem esat izdarījuši kādus secinājumuskāds ir „Auļu” klausītājs?

Ir , ka mūsu klausītājs ir pilnīgi nenoteiktas tautības, dzimuma un vecuma cilvēkstātad mūsu koncertos ļoti, ļoti dažāda publika. Pa šiem desmit gadiem ir pierādījies, ka „Auļi” der visur un visiem. Savukārt pašos grupas pirmsākumos ar īpašu programmu braucām pa Latvijas skolām, stāstot par dūdu un bungu vēsturi Latvijā, un bērni ļoti labi mūs uzņēma, bija pat pa trim koncertiem dienā.

Savukārt spēlējot Eiropā, piemēram, Vācijā vai Dānijā, vairāk klausītāju rindās var redzēt četrdesmitgadniekus, kur notiek tikpat lielas dejas, pie mums jauniešu auditorijai domātos koncertos. Viens no interesantākajiem bija koncerts Pekinā – redzēt ķīniešu auditorija uztver šādu mūziku.

Tu esi spēlējis arī populārākajā latviešu smagās mūzikas grupā „Skyforger”, bet bieži vien arī „Auļu” pasākumos var „noķert” kārtīga rokkoncerta sajūtu. Folkmūzika tomēr vairāk tiek sajusta mierīga, pat meditatīva mūzika.

Nu jau vairāk nekā gadu „Skyforger” vairs nespēlēju. Slodze bija par lielu. Divas grupas un vēl studija... Kādu laiku to varēju „pavilkt”, bet no kaut kā bija jāatsakās.

Savukārt par „Auļiem” – bungas un dūdas jau pašas nosaka, ka mūzikai jābūt riktīgi enerģiskai. Tā skaņa dod pamatīgu spiedienu. Mēs esam mēģinājuši veidot kaut ko maigāku, bet instrumenti uzprasās uz lielāku bliezienu.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Ar ko īpašs jaunais albums „Dižducis”, izņemot to, ka tas iznāk, svinot grupas 10. jubileju?

„Dižducis” būtībā ir labāko dziesmu izlase. Taču izdomājām, ka nevēlamies vienkārši paņemt un salikt vecās dziesmas citā secībā un tad izdot jaunu disku. Gribējām, lai šīs dziesmas arī citādāk skanētu. Tas īstais toņa noteicējs šoreiz albuma skanējumā bija Kārlis Auzāns [„Melo-M”, „Nepieradinātā Folka orķestris" – red.].

Viņu pieaicinājām, lai izveidotu jaunus aranžējumus, tādējādi ierakstā vairs nav tikai dūdas un bungas, un „Auļu” 10 cilvēku sastāvs ir izaudzis līdz 27 cilvēkiem, kas ir dzirdami gan ierakstā, gan kāps uz skatuves arī koncertā „Palladium” 4. maijā. Turklāt Kārlis Auzāns ir sakomponējis vienu pilnīgi jaunu skaņdarbu šim albumam un koncertam.

„Auļus” papildina četri čelli, metāla pūšamie, akustiskā ģitāra.... Instrumenti ir izvēlēti tāpēc, lai maksimāli efektīvi bagātinātu to bungu un dūdu skaņu, kas ikdienā varbūt pietrūkst.

Vokāls līdz šim ir bijis atsevišķās dziesmās, bet šoreiz šķita, ka vajag vairāk, tāpēc izvēlējāmies dažādus viesmāksliniekus. Bez jau zināmajiem – Jura Kaukuļa un madagaskarieša Kilemas – albuma ierakstā piedalījies maziņš „Auļu” meiteņu korītis – četras dziedātājas – Zane Šmite un trīs etnomuzikoloģijas studentes. Viņas dzirdamas jau izskanējušajā dziesmā „Tāltālu” kopā ar madagaskarieti Kilemu, un ir arī viena dziesma, kurā dzied tikai viņas.

Tad ir arī mazs „Auļu” vīru korītis, kurā dzied divi mūsējie un trīs pieaicināti puiši, kurus esmu atklājis, strādājot ar viņiem „Lauskas” studijā. Tādi zemi, dūmakaini, skarbi tembri, kas akcentē to latviešu tautasdziesmās esošo sūrumu.

Latviešu tautasdziesmās ir sūrums?

Jā, ir. Piemēram, mums ir tāda „Sūda dziesma”, ko viņi dzied. Tā ir talkas dziesma, un mēslu talka ir smags darbs, veči ar dakšām uz tīruma. Skaidrs, ka to nevar tādā operas balsī nodziedāt.

Kur satiekas tik dažādas un tālas mentalitātes kā latvieši un madagaskarieši?

Vispirms radās ideja „uztaisīt” dziedamu kādu no iepriekšējo albumu instrumentālajiem skaņdarbiem. Albumā „Etnotranss” bija dziesma „Tāltālu”. Tas ir mūsu pašu komponēts skaņdarbs, bet tā nosaukums cēlies no Laimas Kotas (Muktupāvelas) esejas. Un atbilstoši šim nosaukumam mums šķita, ka vajag dziedātāju no kādas „baigi” tālās zemes.

Pagājušajā gadā, kad piedalījāmies pasaules mūzikas izstādē „Womex”, kas katru gadu notiek citā vietā, bet togad notika Grieķijā, viens no mūsu uzdevumiem bija tur atrast dziedātāju šim gabalam. Tā mēs atradām pašu kolorītāko čali visā izstādē. Tobrīd, kad Kilemu satikām, viņam jau bija sarunāts koncerts Latvijā, pasaules mūzikas festivālā „Porta” [Kilema Latvijā koncertēja pagājušā gada rudenī – red.]. Vēlāk atcerējos, ka iepriekš „Womex” izstādē ar viņu jau biju iepazinies 2006. gadā, bet biju paspējis to aizmirst.

Pieļauju, ka „Womex” ir neiedomājama pasaules krāsu un skaņu pārbagātība, ka tur latviešu mūzikai iespējams izcelties?

Līdz šim lielākie panākumi bijuši koklētājai Laimai Jansonei, kas ir vienīgā Latvijas mūziķe, kura ir spēlējusi festivāla „showcase” programmās. Bet mēs braucām paši ar savu stendu un pēc savas iniciatīvas – meklēt to, kas mums pašiem ir nepieciešams. Mums bija stends ar „Auļu” noformējumu, jau iepriekš sarunātas tikšanās ar izdevējiem un festivālu organizatoriem.

Bija ļoti daudz sarunu, bet tas taustāmais rezultāts šobrīd ir trīs lieli pasaules mūzikas festivāli šovasar – Francijā, Itālijā un Spānijā , kā arī vēl divi mazāki koncertiņi Itālijā.

Būtībā dūdu un bungu mūzikas grupu pasaulē ir diezgan daudz. Piemēram, Vācijā ir ļoti populāra grupa „Corvus Corax”, kas spēlē viduslaiku mūziku... Milzīgas dūdas un bungas..., arī šovs. Ir arī dūdu un bungu grupas Spānijā un citur Dienvideiropā, bet tur tās skan citādāk.

Mēs visvairāk izceļamies ar to, ko spēlējam – nav viduslaiku klasika vai pasaulē populāru dziesmu versijas. Spēlējam latviešu tautasdziesmas un mūziku, ko paši esam radījuši, iedvesmojoties no tautas mūzikas. Būtībā gan mūsu skanējums, gan kopējais izskats izceļas starp citiem. Tas atšķirīgais cilvēkiem patīk.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Ģitāristi mēdz savam instrumentam piedēvēt cilvēciskas īpašības, dot vārdus un personificēt. Kāds ir tavs instruments?

Mēs ar šīm lietām īpaši neaizraujamies – dūdas un viss. Bet kā mūzikas instruments dūdas ir komplicētas. No muzikālā viedokļa, it kā ir vienkāršas – tikai viena oktāva un viss, bet ļoti jutīgas pret laika apstākļiem. It sevišķi to var just koncertos – aizkulisēs viss ir normāli, bet, izejot uz skatuves, kur ir karsts no prožektoriem, vai, piemēram, vasaras festivālos, kad vakaros gaiss ir ļoti mitrs, skanējums var mainīties tā, ka brīžiem pats nesaproti, ko dzirdi. Tam ir ļoti jāseko līdzi. Tagad esam iepraktizējušies tikt galā ar šādām situācijām, bet grupas pirmsākumos reizēm gadījās katastrofālas situācijas.

Bet dūdas taču spēlē arī, piemēram, Skotijā, kur gaiss pats par sevi ir mitrāks.

Es domāju, ka viņi cīnās... Esmu kaut vai „Youtube” dzirdējis skotu dūdinieku ansambļus. Un tas tonis nebūt nav perfekts. Tāds mūžīgais unisons, bišu bariņš...

Jūs esat daudz spēlējuši Eiropā un redzējuši visdažādākos pasākumus. Kādu redzi Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu?

Visam vajadzētu būt kārtībā. Rādīt mums ir ko, labi pasākumi un idejas ir. Tomēr galvenais, lai ir laba organizatoriskā puse. Lai arī tiem, kuri Rīgā ieradīsies kā viesi, viss būtu saprotams.

Un, ko no latviešu mūzikas apcirkņiem iedotu paklausīties kādam, kurš ar mūsu kultūru tikai iepazīstas?

Ļoti vienkārši – ir mums tāda tautas mūzikas izlase kā „Sviests” [izdevējs „Lauska”]. Šovasar tieši būs piektais izlaidums.

Tajā ir atrodams pārskats par to, kas aktuāls notiek mūsdienu latviešu tautas mūzikā, kādos virzienos tā attīstās – vai ir tikai tīra folklora, vai arī sintēze ar roku, hiphopu vai popmūziku. Šī izlase sniedz diezgan labu ainu, un tajā ir pārstāvēti visi lielākie Latvijas pasaules mūzikas mākslinieki. Un tad, izejot no šīs izlases, var meklēt tālāk, kas nu kuram interesē.

1 komentāri

Liene

14.05.2013 20:24

Kaspar! Auļos Tu esi foršs, bet arī Skyforger Tu biji lielisks! Liekas, ka pietrūkst tur Tevis... Vai atpakaļ vairs ni un ni? :(