Iespaidi no Venēcijas biennāles

Iespaidi no Venēcijas biennāles
25-09-2012 A+ A-

Rīga 2014 projektu koordinatore Kristīne Budže piedāvā dažus no spilgtākajiem arhitektūras izstādes dalībnieku kopīgā pamata meklējumiem.

Viens no Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas uzstādījumiem ir visu iedzīvotāju iesaistīšana, sev par moto izvēloties „2014. gadā ikviens rīdzinieks ir kultūras darbinieks”. Radniecīgu pieeju ir izvēlējies arī šī gada Venēcijas biennāles starptautiskās arhitektūras izstādes kurators britu arhitekts Deivids Čiperfīlds, aicinot apzināties arhitektūru kā visu mūsu kopīgo pamatu. 13. arhitektūras izstādes vadmotīvs un nosaukums ir Common Ground. Pats Čiperfīlds ir pazīstams ar prasmīgi rasto kopīgo pamatu vērienīgu un vēsturisku nozīmīgu ēku rekonstrukciju projektos, piemēram, slavenākās ēģiptietes Nofretetes mājvietas Neues Museum Berlīnē atjaunošanu. Pašlaik viens no aktuālajiem arhitekta projektiem ir vēsturiskās Sanmikelas kapsētas paplašināšana tajā pašā Venēcijā. Taču biennālē Čiperfīlds savu profesionālo jājamzirdziņu – mūsdienu un pagātnes niansētu sasaisti, ir pieminējis tikai kā vienu no arhitektūras kopīgajiem pamatiem.

Lai arī pats Čiperfīlds ir viegli ierindojams visā pasaulē slaveno arhitektu, sauktu par stārhitektu (vienā vārdā apvienojot sabiedrības zvaigžņu un profesionālu arhitektu statusu) pulciņā, viņš vienmēr ir norobežojies no arhitektu kā popkultūrai radniecīgu stāru kulta. Arī biennālē arhitekts aicināja kolēģus – izstādes dalībniekus, no kuriem lielākā daļa ir tikpat slaveni un vareni vai vēl slavenāki un varenāki nekā izstādes kurators, šoreiz aizmirst par profesionālajām ambīcijām un savstarpēju konkurenci sacensībā, kurš radīs iespaidīgāku instalāciju vai pārliecinošāk eksponēs savus projektus. Viņš ieteica to visu atstāt ikdienas darbam birojos, bet Venēcijas biennāles izstāžu zālēs vienoties par visiem kopīgo arhitektūrā un atcerēties, ka kopīgā profesija ir vienojošais, nevis šķirojošais aspekts.

Kopīgs restorāns

Venēcijas biennālei līdzīgi citām izmēros un svarīgumā vērienīgām izstādēm raksturīgs tik liels izstādīto darbu skaits tā sauktajās oficiālajās kuratora veidotajās izstādēs, nacionālajos paviljonos Dārzos un citur pilsētā, kā arī dažādos satelīpasākumos, ka tos visus apskatīt un izprast ir neiespējami. Taču katru gadu kāds no tiem nokļūst teju visu par arhitektūru rakstošo mediju uzmanības lokā. Valda iepriekš nesarunāta vienprātība, kas uzrāda gaisā valdošo un bieži vien vārdos nenoformulētu Zeitgeist, ko nevar iepriekš paredzēt un izskaitļot, vien konstatēt post factum.

Par šī gada hitu ir kļuvis Venecuēlā bāzētā biroja/urbāno pētījumu un eksperimentu labotarijas Urban-Think Tank kopā ar britu arhitektūras kritiķi Džastinu Makgarku (Justin McGuirk) veidotais stāsts par kādu 20. gadsimta 90. gados celt sāktu ēku Karakasā. Tā bija iecerēta kā kādas bankas administratīvais centrs, bet tā arī līdz galam netika pabeigta. Taču daudzstāvu ēku sociāli neveiksmīgie pilsētnieki pārvērta par savdabīgu komūnu ar veikaliņiem, restorāniem un saviem nerakstītajiem likumiem. Kamēr attīstītajās rietumu pusslodes valstīs pašvaldības dažādiem līdzekļiem cenšas iedzīvotājus iesaistīt pilsētplānošanā un vides veidošanā, venecuēlieši nav jāmudina apdzīvot pilsētu pēc sava prāta un neatkarīgi no oficiālajām pašvaldības iecerēm. Augstceltni-nelegālo komūnu paši karaksieši dēvē par Torre David.

Venēcijā izstādīto Torre David attēlu autors ir fotogrāfs Ivans Bāns, kuru droši var dēvēt par šobrīd vienu no pieprasītākajiem laikmetīgās arhitektūras fiksētājiem. Viņa fotogrāfijas tiek publicētas pasaules labākajos arhitektūras medijos un pasūtītas varenāko arhitektu biroju portfolio papildināšanai. Taču Venēcijas biennāles apmeklētājus sajūsmina ne tikai daudz nabadzīgo venecuēliešu atjautība, bet arī darba autoru ideju to visu pārvērst par improvizētu restorānu Arsenāla izstāžu telpās. Rezultātā Urban-Think Tank un Džastins Macgarks no biennāles žūrijas rokām saņēma Zelta lauvu par labāko izstādes projektu.

Tu esi kopijas kopijas kopijas kopijas … kopija

Oriģinalitāte ir salīdzinoši pavisam jauns arhitektūras kvalitātes kritērijs. Lielāko daļu tās vēstures arhitektu meistarība tika mērīta salīdzinot prasmi atdarināt pagātnes meistarus un spēju sasniegt iedomātus visu akceptētus ideālos kanonus. Protams, nepārvērtējami liela loma kopēšanas un atdarināšanas skolā ir bijusi antīkajām celtnēm un to kanoniem, par kuru kombināciju augsto dziesmu uz renesanses un baroka robežas var uzskatīt Andrea Palladio radīto villu Rotonda. Tā laika gaitā no 16. gadsimta līdz mūsdienām pati ir kļuvusi par visvairāk rietumu arhitektūrā kopēto ēku, tāpēc nav brīnums, ka tieši Palladio villa Rotonda kļuva par piemēru kopēšanas vēstures sekcijai Venēcijas biennāles izstādē.

Sekcijas autori ir par mūsdienu vienu no kontroversālākajiem birojiem uzskatītā mākslinieku un arhitektu apvienība FAT, kuru projekti balansē uz kiča un labas gaumes robežas, izraisot vētrainas diskusijas arī ārpus arhitektūras profesionāļu loka. Viens no nesenākajiem FAT projektiem, kas izraisīja asus strīdus un nosodījumu, ir izteikti dekoratīvā un spilgtā BBC televīzijas producēšanas centra fasāde Lielbritānijā.

Ikdienas lietu skaistums

Biennāles centrālās izstādes kuratoram Deividam Čiperfīldam ir paša mājās Lielbritānijā neatzītā pravieša slava. Patiesībā tas ir krietns pārspīlējums, jo arhitekts ir saņēmis teju visas iespējamās britu balvas un atzinības. Taču šāds priekšstats ir radies, jo lielākā daļa Čiperfīlda īstenoto projektu atrodas ārpus birtu salu robežām. Venēcijā arhitekts ir atcerējies savas saknes un izstādē uzaicināto vidū dominē Lielbritānijā strādājošie kolēģi.

Viens no pārsteigumiem, kura klātbūtne arhitektūras biennālē ir negaidīta, ir britu viens no slavenākajiem un respektētākajiem dizaineriem Džaspers Morisons. Atrašanās starp arhitektiem šķiet negaidīta arī pašam dizaineram un viņa idejas pieteikumā jūtama taisnošanās par arhitektiem un dizaineriem kopīga pamata meklējumiem ikdienas lietu skaistumā, kuru veidola autori nav profesionāļi. Morisons ir slavens ar savu mīlestību pret anonīmu dizaineru radītām un mūsu ikdienā tik ierastām lietām, kam nav nekā kopīga ar dizaina glamūro dabu. Viņš ir izveidojis pat īpašu kolekciju, kuras daļa kādu laiku bija publiski apskatāma dizainera studijā.

Venēcijā Morisons izstāda foto momentuzņēmumus ar dažādām dīvainām lietām no visas pasaules, uzsverot, ka tas ir darba materiāls un iedvesmas avots viņa paša vēlāk radītajam izteikti minimālistiskajam un tīrajam priekšmetu dizainam. Biennālei Morisons atlasījis attēlus ar saplēstu un sagāzušos puķu podu, dīvainu autobusa pieturas un sola hibrīdu, no PET pudelēm darinātu lustru un vēl un vēl.

Venēcijas biennāles arhitektūras izstādes tāpat kā Venēcijas laikmetīgās mākslas skates sastāv no centrālās kuratora veidotās izstādes, nacionālajiem paviljoniem un daudziem, daudziem dažādiem satelītpasākumiem visā Venēcijā, kas cer, ka biennāles centrālo pasākumu apmeklētāji iegriezīsies arī pie viņiem. Mediju un viesu uzmanība gan centrējas uz galveno izstādi un atsevišķu valstu nacionālajiem paviljoniem Dārzos. Lai arī formāli visu ekspozīciju vadmotīvs ir kuratora izvēlētais Kopīgais pamats, taču katra valsts runā Venēcijā par sev aktuālo. Šogad šķiet, ka valstis ir savstarpēji vienojušās apzināt savas problēmzonas un par tām pastāstīt pārējai pasaulei. Nepatīkamā atzīšana ir kopīgs pamats lielai daļai valstu nacionālo ekspozīciju Dārzos.

Japāna pēc cunami

Japānas nacionālais paviljons saņēma šī gada Zelta lauvu par labāko nacionālo ekspozīciju. Kopš iepriekšējās biennāles Japānu traģiski ir mainījusi 2011. gada pavasarī notikusī zemestrīce un tai sekojošie cunami plūdi. Bez pārspīlējuma var teikt, ka Japāna vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija pirms 2011. gada aprīļa. Taču uzlecošās saules zemes arhitekti šausmās nelauza rokas un nevaimanā par notikušo traģēdiju. Viņi to redz kā iespēju veidot jaunu sabiedrību ar citādu arhitektūru tās pamatā. Ekspozīcijas kurators, viens no pasaulē zināmākajiem japāņu arhitektiem, Tojo Ito atzīst, ka arhitekti ir aizmirsuši, kāpēc un kam ēkas tiek projektētas. Nonākšana cunami izpostītajos rajonos skaudri atgriež pie arhitektūras pamatiem. Pēc Tojo Ito iniciatīvas tiek veidotas Mājas visiem – centri, kuros var iegriezties tie japāņi, kas ir atgriezušies uz izpostītajiem rajoniem un uzsāk savu mājokļu atjaunošanu vai būvēšanu no jauna. Centri ir vieta, kur sanākt kopā, aprunāties un pie kopīgas maltītes uz brīdi atpūsties. Japānas paviljons stāsta par viena no šādiem centriem veidošanu  Rikuzentakatas pilsētā. Pēc Tojo Ito aicinājuma projektā piedalījās trīs japāņu jaunās paaudzes arhitekti ar jau starptautisku atzinību – Sou Fudzimoto, Akihisa Hirata un Kumiko Inui.

Grenlandes iespējas

Dānija ar tās galvaspilsētu Kopenhāgenu priekšgalā šķiet kā laikmetīgās arhitektūras un pilsētplānošanas paradīze, kur sistemātiski jebkuriem pilsētas attīstībs plāniem priekšplānā tiek izvirzīta iedzīvotāju labsajūta, riteņbraucēji un videi draudzīgā veidā iegūta enerģija. Taču izrādās, ka arī šai laimes salai ir savs sāpju bērns – Grenlande, kas ir no Dānijas karaļvalsts autonoma teritorija tālu okeānā. Te globālās zemeslodes sasilšanas sekas jūtamas īpaši izteiktas – ledāji Grenlandē kūst ātrāk kā jebkur citur pasaulē, paverot arvien jaunus jūras ceļus, bet tās iedzīvotāji grimst depresijā un jūtas visas pasaules pamesti.

Dāņu arhitekti sadarbojoties ar vietējiem grenlandiešu arhitektiem piedāvā Grenlandes nākotnes optimistisko scenāriju, kā tā no visu aizmirstas vietas varētu kļūt par globālās ekonomikas krustpunktu ar jaunām ostām un lidostām. Vērā ņemama atšķirība no citām ekspozīcijām – dāņu paviljona kurators ir nevis arhitekts, bet gan grenlandiešu ģeologs Miniks Rosings. Re, cik plašs kopīgais pamats!

Paslēptā Krievija

Krievija pasaulei turpina rādīt, kā tā tiek galā ar padomju iekārtas arhitektūras mantojumu. Venēcijā esam redzējuši gan melanholisku skatījumu uz arī mums zināmajām “hrušovkām”, kā arī pamestas lielas rūpnīcas pagaidām gan tikai virtuālu atdzimšanu par modernu daudzfunkcionālu rajonu. Šogad kārta ir kādreiz slēgtajām zinātnes un militārajām pilsētām. To modernisma laika arhitektūru var skatīt Krievijas paviljona pirmajā stāvā pa pudeļu apakšai līdzīgiem stikla caurumiem. Apmeklētājiem tiek skaidri norādītas asociācijas ar ieskatīšanos pa atslēgas caurumu aizliegtā zonā.

Savukārt otrajā stāvā tiek demonstrēts vērienīgs 21. gadsimta inovāciju pilsētas Skolkovo projekts kā pretstats padomju nu aizmirstībā un postā slīgstošajām slēgtajām pilsētām. Tiek rādītas gan Skolkovo pilsētplānošanas ieceres, gan atsevišķu ēku projekti, starp kuru autoriem, skaļiem pasaules laikmetīgās arhitektūras vārdiem, ir arī biennāles kurators Čiperfīlds.

Taču krievi demonstrē arī to, ka ieeja šajā iPilsētā būs ļauta tikai 21. gadsimta tehnoloģijās iesvaidītajiem. Telpas sienas un griestus klāj QR kodi, zem kuriem slēpto informāciju var ieraudzīt tikai planšetdatorā, kas ekspozīcijas apskatei tiek dāsni dalīti izstādes apmeklētājiem.

Venēcijas biennāles 13. Starptautiskā arhitektūras izstāde noris no šā gada 29. augusta līdz 25. novembrim.

Latviju Venēcijas arhitektūras biennālē pārstāv jauno dizaineru un topošo arhitektu veidotā ekspozīcija „Iekšējā brīvība”- Rīgas iela. Vairāk par ekspozīciju lasiet šeit.

0 komentāri

Komentāru nav