Ielaist nagus zemē. „Brīvības dārzs” un burtnīca „Mazdārziņi”

Ielaist nagus zemē. „Brīvības dārzs” un burtnīca „Mazdārziņi”
Kaspars Garda, Rīga 2014
„Drošības pēc baziliks jāstāda ārā pēc Jāņiem, citādi tas nosalst beigts. Sinepes dezinficē zemi, bet kurmji ar zemesvēžiem nesadzīvo,” tās ir dažas atziņas no starpnozaru mākslas grupas „Serde” izdotās tradīciju burtnīcas „Mazdārziņi”, kurā dokumentēta un pētīta Rīgas mazdārziņu kopienu dzīve. „Rīga 2014” programmā burtnīca startē komplektā ar projektu „Brīvības dārzs” Vidzemes tirgū, kas tika apstādīts jau 17. maijā.

Ar „Brīvības dārza” un burtnīcas „Mazdārziņi” idejas autorēm un realizētājām Signi Pucenu un Ievu Vītolu, tiekamies īsi pirms vēl viena „Serdes” projekta Vidzemes tirgū – franču mākslinieka Žoana Simona Perē „Augu segas” darbnīcām, par ko rakstījām iepriekš. Apsēžamies uz putekļainām kāpnītēm Vidzemes tirgus gaļas paviljonā, kas jau kopš 2007. gada, ugunsgrēka postījumu dēļ ir slēgts apmeklētājiem, bet pie šīs ēkas ārsienas jau pāris nedēļu audzelīgi kuplo vertikālais mazdārziņš jeb „Brīvības dārzs”. Par savdabīgo rīdzinieku lauku gēnu – ielaist nagus zemē, par to, kā labāk izaudzēt sīpolus, un mākslas spēju pareģot nākotni arī mūsu stāsts.

Mazdārziņu kultūras sākumi Rīgā meklējama jau 19. gadsimta otrajā pusē – tā laika kartes liecina, ka sabiedriski pieejami dārziņi bijuši Jumpravsalā, līdzās Lucavsalas augļu dārziem. Tomēr pilsētas dārzkopības vēsture, iespējams, ir pat senāka – savas dobes iekopuši klosteru mūki un mūķenes jau viduslaikos. Savukārt Rīgā 20. gadsimta sākumā, ar slavenā mēra Džordža Armisteda svētību, dārziņus ierīkoja pilsētas ganībās (šodien Ganību dambis). Toreiz jaunievedums guvis lielu atsaucību un mazdārziņu kolonijas veidojās arī citās Rīgas apkaimēs. Ļoti izplatīti mazdārziņi Rīgā bija arī pirmās brīvvalsts laikā, bet jaunu popularitātes vilni piedzīvoja padomju gados. Kopš neatkarības atgūšanas mazdārziņu skaits sarucis, jo daudzi no tiem atrodas vietās, kas, pilsētai attīstoties, ir iekārojami apbūves gabali. Piemēram, vēl pirms nepilniem 10 gadiem plaša dārziņu kolonija bija vietā, kur šobrīd atrodas „Arēna Rīga” un Olimpiskais sporta centrs, kā arī vairāku banku centrālās ēkas. Tomēr līdz ar ekonomisko krīzi, pilsētas dārziņu popularitāte atkal ir cēlusies, bet jaunu cilvēku vidū kļuvusi par visai stilīgu nodarbi, savam priekam.

Projekts „Brīvības dārzs” piedāvā nākotnes risinājumu, kad Rīga kļūs aizvien industriālāka un industriālāka, vairs nebūs brīvu zemes pleķīšu savam kartupelim vai tomātam, – vertikālu dārza sienu ar praktisku apūdeņošanas sistēmu. To projektējis arhitekts Ivars Šmits, bet tehniski realizējis Uģis Pucens. Savukārt projektu pavada tradīciju burtnīca „Mazdārziņi” – daļēji to var uzskatīt par padomu krājumu, tomēr vairāk tā lasāma kā reālistisks, korektora „neuzfrišināts” literārs darbs, kurā pieredzes stāsti mijas ar komiskām situācijām un dramatiskiem pārdzīvojumiem.

Pieļauju, ka daudzi lasītāji nezina, kas ir „Serde”, pastāstiet par saviem darbības virzieniem!

Signe Pucena: „Serde” ir starpnozaru mākslas grupa, kurā apvienojušies mākslinieki, arhitekti, pētnieki un dažādu citu jomu kultūras pārstāvji. Dažādos projektos šo cilvēku izpausmes ir dažādas. Konkrēti „Brīvības dārzā” ir notikusi mākslinieku, arhitektu un pētnieku sadarbība. Šī sintēze arī spilgti parāda „Serdes” darbību.

„Serdes” projekti iedalās vairākās disciplīnās, viena no tām ir vizuālā māksla, kuras dēļ 2002. gadā aizsākās mākslinieku rezidenču projekts Aizputē. Šobrīd tur ir vairāk nekā 1000 kvadrātmetru liels rezidenču centrs, kur māksliniekiem nodrošinām dzīvošanas un darba vidi. Bieži vien nemaz neredzam to galaproduktu idejām, kas attīstās Aizputē – tas tiek aizvests uz citu valsti – uz izstādēm vai biennālēm. Būtībā tā ir radošā producēšanas vide. Arī daudzi Rīgas projekti ir producēti Aizputē.

Ap 2000. gadu sākumu mēs – vairāki mākslinieki – beidzot Kultūras un Mākslas akadēmiju, braucām pa Latviju un meklējām vietu, kur veidot darbnīcu lauku vidē. Tā Aizputes centrā atradām brīnišķīgu klēti, bet, kad devāmies pie pilsētas vadības, viņi teica – jā, ņemiet, bet uz tā paša apbūves gabala ir arī dzīvojamā māja. Mēs apdomājāmies, konsultējāmies ar būvarheologu un nolēmām – ņemam! Bija skaidrs, ka otrreiz neko tādu nepaņemsim. Un taisnība vien bija – nekad mūžā vairs neuzsāktu tādu ambiciozu lietu. Piedāvātā ēka ir kultūrvēstures piemineklis, bet toreiz jau bija sarunas par tās nojaukšanu. Tomēr to nojaukt neatļāva, un savā ziņā mēs pilsētai nācām kā tāds glābšanas riņķis.

Tagad tas ir moderni – apdzīvot pamestas ēkas. Mēs to paveicām jau 2002. gadā.

Tā no māksliniekiem kļuvām par būvekspertiem, un paši saviem spēkiem esam māju Aizputē atjaunojuši, un arī tā ir daļa no mūsu mākslas pieredzes. Tāpēc viens no „Serdes” virzieniem ir restaurācija, jo īpaši, kas saistīta ar vecām koka ēkām.

Savukārt kopš 2005. gada stingra mūsu darbības līnija ir tradicionālās kultūras pētījumi un arī publikācijas. Tās mērķis – pētīt dažādas tradīcijas, dokumentēt kopienu stāstus un ne tikai nolikt arhīvā, bet arī nodot atpakaļ auditorijai. Piemēram, viens no šādiem projektiem ir bijis par augu vākšanu, ko vietējā sabiedrība nenovērtē. Pēc sarunām un intervijām ar zāļu sievām vēlāk publicējām grāmatu un rīkojām dažādus pasākumus – izstāžu sēriju, „Tautas aptieku” utt. Tad arī pašas kundzes sāka novērtēt, ka viņu zināšanas ir unikālas un ar tām vajag dalīties. Šī burtnīca par mazdārziņu kultūru pēc skaita jau ir četrpadsmitā „Tradīciju burtnīcu” sērijā.

Cik sen jau pētāt mazdārziņu kultūru Rīgā?

Ieva Vītola: Pētījums par mazdārziņu kultūru galvaspilsētā aizsācies pagājušajā gadā, kad tika apsekotas Rīgas mazdārziņu kolonijas – Lucavsalā, Jumpravsalā un Juglā. Fotografējām un aptaujājām dārziņu apsaimniekotājus. Pirmkārt, fiksējām dārziņu etnogrāfiju, ar vecām mēbelēm, otrreiz izmantojamiem materiāliem, savdabīgās dārziņu sētas, kas ir tipiskas Rīgai, tikai viena iemesla – zagļu – dēļ. Otrkārt, mēģinājām izzināt dārzkopības padomus – turklāt tādus, kas nevis ņemti no grāmatām vai žurnāliem, bet prakses, zināšanām, kas mantotas no paaudzes paaudzē.

Līdzi tam nāca personiskās pieredzes stāsti – kaut vai par cīņu ar zagļiem un bezpajumtniekiem, kas diemžēl Rīgas mazdārziņiem ir ļoti raksturīgi. Stāsti ir aizraujoši, bet reizē arī dramatiski.

Vēl arī pētījām mazdārziņu apsaimniekotāju savstarpējo sadzīvošanu un ikdienu – kā mainās ar sēklām, stādiem un ražu.

Viss šis pētījums ir apkopots burtnīcā „Mazdārziņi”, un arī, stādot „Brīvības dārzu”, centāmies ņemt to vērā – jaunā mēnesī stādīt visu, kas ir virs zemes, mēslot ar ieteiktajiem dabīgajiem līdzekļiem, piemēram, pelniem, gatavosim nezāļu vircu, atsevišķa mucā krājam kompostu.

It kā diezgan pašsaprotamas lietas, ja ir dārzs.

Signe Pucena: Mums ir viens somu–skotu partneris, kurš brauc uz „Serdi” uz dažādiem pasākumiem jau kopš 2003. gada, un vienā no pirmajām reizēm viņš bija pie mums tieši uz Jāņu svinēšanu, kas arī mums liekas pašsaprotama. Nu kā – ir pļava, puķes, vainagi, meijas, tiek vāktas tējas!

Viņš bija tas, kurš nemitīgi mums atgādināja, ka vajadzētu par to gatavot pētījumu un dalīties ar šīm zināšanām, jo Somijā, kur viņš dzīvo, šīs tradīcijas jau ir izzudušas.

Man pašai bija vajadzīgi kādi pieci gadi, lai pievērstu tam uzmanību un saprastu, ka, ja jau tik daudz par to tiek runāts, tad lai notiek. 2010. gadā rīkojām ekspedīciju „Herbology and Foraging”, kurā piedalījās Latvijas un Somijas mākslinieki. Tā aizsākās augu vākšana un arī pētījumi par dārzkopību pilsētā, kas arī it kā vēl pie mums ir pašsaprotama.

Ieva Vītola: Par „Tautas aptieku” un zāļu vākšanu runājot, man, nākušai no laukiem, arī daudzas lietas šķiet pašsaprotams, bet, vācot zāļu tējas, atklāju daudz jauna. Piemēram, pie mums Vidzemē nevāc un nedzer ceriņu tēju, bet Kurzemē tā ir ļoti raksturīga iezīme. Ceriņu tēja esot laba klepum. Domāju, – jauniem cilvēkiem šādas tradīciju burtnīcas ir ļoti noderīgas.

Kāds ir Rīgas mazdārziņa kopēja portrets?

Ieva Vītola: Ir gan pensijas vecuma ļaudis, kuriem iegūtā raža ir būtisks papildinājums ikdienas patēriņam, gan jaunās paaudzes dārznieki, kuri darbojas sava prieka un entuziasma pēc. Sākuši kā vienkāršu aizraušanos, viņi pamazām apgūst dārzkopības zināšanas. Burtnīcas sākumā ir mazdārziņu jauno kopēju pieredze un stāsti par eksperimentiem un izaicinājumiem. Viņi it kā ir progresīvāki, bet tajā pašā laikā kļūdās un ņem vērā pieredzējušāko kaimiņu padomus. Piemēram, viens no aptaujātajiem – Mārtiņš – pirmās idejas smēlies no žurnāliem, bet ievērojis, ka kaimiņienei skābenes tak labākas padodas. Abi sākuši sarunāties, līdz nonākuši pie secinājuma – arī viņam jātaisa nezāļu virca. Jaunie arī audzē atšķirīgu augu sortimentu – izmēģina dažādas jaunas garšvielas.

Signe Pucena: Liela nozīme, ko akcentē visi, ka ķīmija, ko lieto, industriāli ražojot pārtiku, pašaudzētajos dārzeņos noteikti nav.

Vienīgi jāņem vērā galvaspilsētas gaiss, kas nav no tīrākajiem!

Signe Pucena: Pētījumi pasaulē rāda, ka, piemēram, turot bites pilsētā, nav tā, ka medus būtu ļoti piesārņots. Tas pat ir labāks, nekā tad, ja bišu stropi stāv blakus intensīvai lauksaimniecībai, kas vienkārši noindē kukaiņus. Vispār būtu interesanti pēc „Brīvības dārza” ražas veikt ķīmiskās analīzes.

Kāpēc „Brīvības dārzam” un šīm mazdārziņu pētniecības projektam izvēlējāties tirgus vidi?

Signe Pucena: Tirgus ir sociāla vide, kur nāk dažādi cilvēki dažādu iemeslu dēļ. Šādiem projektiem jābūt pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Ieliekot tos klasiskā mākslas vai kultūras vidē, tas nesasniegtu to auditoriju, ko tas uzrunātu.

Ieva Vītola: Arī tagad cilvēki iet garām, apstājas, pēta, brīnās... Cerams, arī iedvesmojas!

Nereti cilvēkiem darboties dārzā nepatīk, jo vecāki to darīt ir spieduši bērnībā. Kādas ir jūsu atmiņas?

Ieva Vītola: Šī nepatika parasti ir aptuveni līdz 30 gadiem, kad sāk rasties vēlme rušināties pa zemi un izaudzēt kaut ko savu. Ja ir iespēja izravēt to savu puķudobi un vagā parušināties, pret galvassāpēm nav jādzer „Citramons” [smejas – red.].

Signe Pucena: Jā, ir tā, ka vajag nagus ielaist zemē, lai iestājas miers. Īpaši to var just pavasarī, kad ir iekrājies ziemas stress un nevar sagaidīt, kad kaut ko varēs stādīt. Bet no bērnības atmiņām – mana ģimene turēja diezgan lielus laukus un arī tā mazlietiņ uzlabojām ģimenes budžetu. Bērnību pavadīju Skrundā, kur bija militārā pilsētiņa. Kā paši teicām, mēs „apgādājām krievus ar sīpoliem” [smejas – red].

Ieva Vītola: Jūs audzējāt sīpolus? To nemaz nezināju.

Signe Pucena: Bija kārtīgas sīpolu vagas. Man toreiz likās – daudz. Un pavasarī, kad stādījām sīpolus, šķita, pirkstiem āda būs nomaukta no monotonās sīpolu bakstīšanas iekšā zemē. Tie sīpoli bija arī jāravē, un tas, protams, iekrita brīnišķīgajās vasaras pēcpusdienās un vakaros, kad bija vietējās balles. Toreiz puse klasesbiedru nāca palīgā ravēt sīpolus, lai mēs kopīgi varētu tikt uz pasākumiem [smejas – red.].

Tad noteikti ir arī pietiekami liela pieredze, lai varētu dot padomus sīpolu audzēšanā.

Signe Pucena: Jā, es varētu sīpolus audzēt, kāpostus, mārrutkus un arī zemenes [smejas – red.].

Patlaban izstāžu zālē „Arsenāls” ir aplūkojama izstāde „LAUKI”, kurā atsevišķi darbi modelē nākotnes scenārijus izdzīvošanai šai pasaulē. Piemēram, tiek piedāvātas idejas, kā cilvēks varētu pārtikt no koku mizām, vai tiks ražots jogurts ar cilvēka ķermeņa enzīmu. Savukārt jūs vācat uzkrātās zināšanas un pieredzi par tradicionālo dārzkopību, kas šodien ir pašsaprotama, bet pēc pāris paaudzēm jau var būt aizmirsta. Kas varētu būt nākotnes izdzīvošanas atslēga – pieredze un tradīcijas, vai inovatīvi zinātniski risinājumi, vai varbūt viss kopā?

Signe Pucena: Tā bieži notiek, ka mākslinieki pareģo nākotni, paši pat to nemaz neapzinoties. Ir idejas, kas rodas vienkārši joka pēc. Vēlāk tās vai nu apzināti, vai neapzināti tiek pārņemtas kaut kur zinātniskos institūtos..., tāda pieredze jau ir bijusi. Bet kāda būs nākotne? Tas atkarīgs no tā, kādu paši to veidosim. Var būt gan viens, gan otrs variants. Tuvākā nākotnē noteikti glābiņš būs mazdārziņš uz mājas fasādes, bet iespējams kaut kad vēlāk...

Ieva Vītola: Man ir pretējs viedoklis. Uzskatu, ka labāk tradīcijas laikus apzināt, praktizēt dārzkopību un likt lietā iegūto pieredzi. Pasaulē iedzīvotāju skaits pieaug, bet Latvijā tādā ziņā ir pateicīga, jo šeit lauki ir brīvi un aizaug. Tur varēs savas zināšanas likt lietā, un vismaz sev iztiku izaudzēt, ja sāksies kāda milzīga krīze.

Atgādinām, ka projekts „Brīvības dārzs” iekļauts „Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā „Izdzīvošanas komplekts”. Vertikālais pilsētas dārzs ar automātisko apūdeņošanas sistēmu aplūkojams Vidzemes tirgū pie Gaļas paviljona visu vasaru, bet tā raža tiks vākta septembra sākumā, ikgadējā laikmetīgās mākslas foruma „Baltā nakts” laikā.

0 komentāri

Komentāru nav