Izkristalizēt esenci. Saruna ar komponistu Kristu Auznieku

Izkristalizēt esenci. Saruna ar komponistu Kristu Auznieku
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Komponists Krists Auznieks
Una Griškeviča
„Man visu laiku kaut kas tiek dots, tādēļ jādomā, kā lai to atlīdzinu,” intervijā kultūras portālam „Rīga 2014” saka jaunais komponists Krists Auznieks, kurš teju tiks pie bakalaura grāda mūzikā Hāgas Karaliskajā Konservatorijā un turpmākos divus gadus studēs kompozīciju maģistrantūrā Jēlas Universitātē. Šonedēļ Krists atkal viesojas Rīgā, lai piektdien, 6. jūnijā, „Rīgas festivāla” ietvaros piedalītos savas kameroperas „Saules vējš” pasaules pirmatskaņojumā Spīķeru koncertzālē. Tiekoties kādā no Vecrīgas kafejnīcām, puisis oficiantei pasūta vienkāršu melnu kafiju, jo, kā saka pats, „man patīk tīras, gaišas un vienkāršas garšas”.

Vai tas, ko teicāt par garšām, attiecas arī uz mūziku?

Kaut kā tās lietas vienmēr tur nonāk; tās kristalizējas. Nezinu, vai tam ir sakars ar manu vārdu; iespējams, kaut kas no tā visa ir. Vismaz pēdējā laikā mūziku, ko rakstu, noteikti mēģinu reducēt, nekā padarīt kompleksāku: sāku ar kompleksu ideju un tad mēģinu malas nogriezt nost, kamēr izkristalizējas esence.

Varbūt to darāt arī tāpēc, ka esat mācījies pie komponista Filipa Glāsa?

(Smaida.) Precīzāk sakot, esmu apmeklējis viņa meistarklases. Manuprāt, tas nav tik liels notikums, lai gan vairāki cilvēki ir jautājuši, vai komponistiem ar lielajiem vārdiem – Glāsam, Magnusam Lindbergam un citiem – uz manu daiļradi ir bijusi liela ietekme. Patiesībā, nē.

Vienmēr esmu priecājies redzēt cilvēkus, kuri strādā tajā pašā laukā, kur es, un redzēt, ka viņi ir izdarījuši kaut ko patiesu.

Taču, runājot par šiem vārdiem, lielu lomu spēlē kaut kādas ekstramuzikālas lietas – piemēram, atpazīstamība –, kam patiesībā nekādas tiešas saiknes ar to, ko viņi dara, nemaz nav. Vienkārši viņiem dažkārt dzīvē ir paveicies vairāk. Bet ir komponisti, kuriem spēju ziņā, manuprāt, būtu jābūt daudz vairāk atpazīstamiem, bet par kuriem cilvēki pat nekad nav dzirdējuši.

Ja runājam par kristalizācijas procesu, noteikti jāpiemin mans pēdējo četru gadu skolotājs Hāgas Karaliskajā Konservatorijā Pīters Adrians. Nekad neesmu saticis cilvēku, kura vārdi tik ļoti saskan ar viņa darbiem! Viņam ir fantastiski raksti par jauno mūziku un par mūziku, kas meklē objektīvo patiesību. Pie viņa mācoties, esmu sapratis, ka šeit esmu tikai kā tāds starpposms starp kaut ko un to rezultātu, kas jāsasniedz. Man liekas, ka tas ir daudz svarīgāk nekā fakts, ka es, Krists Auznieks, esmu uzrakstījis operu. Protams, tas ir fantastiski, un par to esmu absolūti laimīgs, taču man daudz svarīgāks ir darbs, mūzika, ideja un tas, ko cilvēki no tā var saņemt, nevis, ka es tajā procesā beigu beigās esmu iesaistīts. (Smaida.)

Un tomēr nevar noliegt faktu, ka Rīgas festivālā notiek jūsu kameroperas pirmatskaņojums. Kādēļ tapa šādas formas darbs un kāpēc pirmatskaņojums notiek tieši Latvijā?

Sākumposms ir ekstramuzikāls jeb ārpusmuzikāls. Laikā, kad vēl darbojos džeza lauciņā, kas arī ir daļa no manas pagātnes -, strādāju ar vokālo grupu „Framest”, veidojot aranžijas. Džeza mūzikas ietekmes manā mūzikā ir jūtamas arī tagad, jo līdz galam jau nevar noslēpt to, no kurienes tu nāc. Tiesa, tās ietekmes nav tik klātesošas kā mūsdienu mūzikas idejas. Pamazām no džeza aizvirzījos aizvien tālāk, un laikā, kad „Framest” šo darbu kopā ar „Latvijas koncertiem” pasūtīja, mana estētika jau patiesībā bija ļoti atšķirīga. Šobrīd mana mūzika ir aizgājusi ļoti tālu no tā, ko grupa dara.

Mēģinājumā dzirdēju fragmentu no kameroperas, un man šķita, ka ieskanas arī kaut kas no latviešu tautasdziesmām.

Iespējams, bet tad man jārunā kontekstā ar tekstu un libretu. Kad man jautāja, ko vēlos kā libretistu, teicu, ka tā varētu būt Inga Ābele, jo manī rezonēja tā mīlestība, patiesums un kaut kādā ziņā arī caurspīdība un vienkāršība visā, ko Inga dara.

Pavisam nesen nonācu pie atziņas, ka cilvēks patiesībā ir kaut kas skaists, nevis neglīts.

Protams, mēs joprojām redzam visas tās trakās un briesmīgās lietas, kas notiek pasaulē (karš, globālā sasilšana), kad, paskatoties uz sabiedrību kopumā, gribas teikt, ka cilvēks ir vispretīgākais radījums, taču Inga Ābele vienmēr manī atgriež ticību cilvēkam.

Ka mēs tomēr, par spīti jūsu teiktajam, esam labi un gaiši?

Ka mēs potenciāli varam būt skaisti un gaiši. Kad ar Ingu pāris mēnešus sarakstījāmies e-pastā, vienubrīd viņa teica – kā būtu ar [operas] nosaukumu „Saules vējš”? Tā kā esmu mācījies Rīgas 1. ģimnāzijā, man interesē arī matemātika, fizika un īpaši šobrīd – kvantu mehānika. Teicu Ingai – jā, „Saules vējš” izklausās fantastiski, jo tas ir ar kvantu fiziku saistīts fenomens, kad uz Saules izvirst daļiņas. Kad uz Saules notiek izvirdums, ļoti neliels daudzums no šīm radioaktīvajām daļiņām atceļo uz Zemi, ietekmējot dzīvi šeit. Varbūt uz šo procesu varam attiecināt vārdu „liktenis” vai Ingas Ābeles lietoto vārdu „fātums”. (Klusuma pauze.) Inga jautāja, vai man nebūtu iebildumu, ja viņa strādātu kopā ar Edvīnu Raupu, jo viņai tas process – japāņu žanrs, kas saucas divdzeja, kad divi dzejnieki raksta vienu darbu –, bija paticis. Tā viņa rakstīja vienu rindiņu, Edvīns rakstīja otru.

Pēc kāda pusgada librets bija gatavs, man to atsūtīja, un jau pēc pirmā mirkļa es tajā dziļi, dziļi iemīlējos.

Inga arī ņēma vērā lietas, ko viņai biju teicis par savām interesēm – piemēram, par to, ka vienmēr pieminu Raini, kuru man iemācīja mīlēt mūsu literatūras skolotāja. (Domā.) Tas bija viens pīlārs, uz ko Inga balstījās. Otrs ir dzejnieks Roberts Mūks, kurš pēc Otrā pasaules kara emigrēja no Latvijas uz Ņujorku. Man arī viņa idejas šķita interesantas – gan tāpēc, ka viņš bija latvietis emigrācijā, gan tāpēc, ka viņam ļoti tuvas ir Austrumu filozofijas, indiešu, hinduistu un budistu lietas, kas man arī kļuva ļoti nozīmīgas, kopš desmit gadu vecumā kopā ar Rīgas Doma zēnu kori aizbraucām koncertceļojumā uz Japānu. Taču vienlaikus darbs bija ļoti latvisks, un es arī Ingai teicu, ka latvisko vārdu „saule”, „Dievs”, „mīlestība” spēks ir daudz lielāks nekā jebkurā citā valodā, ko es varu iedomāties. (Smaida.) Gribēju, lai Rīga – 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta – kļūst pieejama pasaulei, lai tas nekļūst par lokālu notikumu, tādēļ gribēju saprast, kas ir tās lietas, ko varu muzikāli transformēt jebkurā kultūrā, kā teksta spēku varu pārnest un pārtulkot internacionālā valodā, kāda mūzika arī ir; kā varu ļoti daudz necitēt tautasdziesmas tiešā nozīmē, bet censties iegūt to sajūtu.

Operas libreta pamatā ir reāls stāsts?

Nē, tas ir ļoti abstrakti. Opera ir stundu gara, un tai ir četras daļas, katra apmēram piecpadsmit minūtes. Ļoti daudz darbojos ar matemātiskiem lielumiem, man ir svarīgi, kā garumi viens pret otru attiecas, tāpēc speciāli sadalīju. (Smejas.) Katra daļa rakstīta savā valodas stilā. Pirmā daļa ir modernāka dzeja; otra daļa ir deviņas rindiņas – tātad gandrīz vai Šekspīra sonets. Trešā daļa ir trīs dialogi – gribas teikt, ka sarunvalodā, bet, protams, šie dzejnieki nenolaižas līdz sliktai valodai. Tie varētu būt divi ļoti skaistas valodas īpašnieki, kas sarunājas viens ar otru; tas varētu būt filozofijas diskurss. Un ceturtā daļa ir gandrīz vai haika – tikai piecas rindiņas, kur visa esence ir izteikta pāris vārdos.

Acīmredzot tas nozīmē, ka arī mūzika katrā operas daļā būs atšķirīga.

Protams, nevaru pilnībā tikt no sevis vaļā, lai kā arī to bieži vien gribētu. (Smaida.) Tas ir tāpat, kā, satiekoties ar cilvēkiem, es varu mēģināt noslēpties aiz saulesbrillēm un kapuces, taču ir kustības un lietas, kas paliek man raksturīgas. Tāpat ir mūzikā: ja es sāku no cita virziena, ir lietas, kas vienmēr būs manas, un es tur neko nevaru darīt. (Smejas.) Muzikāli – jā, operas daļas noteikti ir atšķirīgas, bet turas pie motīva, kas visu laiku parādās ļoti dažādos kontekstos, tā ka kaut kādā ziņā tā ir minimālistu vai postminimālistu kameropera. Mūziku ietekmējuši arī dažādi citi virzieni, kuriem studējot tu izej cauri un tad būvē uz tās bagāžas savu mūziku. Protams, minimālisms vairāk kā ideja, nevis kā estētika.

Varbūt ir doma šo operu parādīt arī ārpus Latvijas?

Sākotnēji tāda doma bija, bet, patiesību sakot, šobrīd par to neko vairāk nezinu, jo Latvijā uzturos tik maz… Ceru, ka „Saules vējš” kādreiz kaut kur nonāks, taču tas vairs nav no manis atkarīgs. Esmu savu ieguldījumu devis, cik vien esmu varējis. 

Tālāk tas ir menedžmenta jautājums, tas ir jautājums, kā operu uzņems publika, par to, vai šīs idejas beigu beigās kādu uzrunās. To nekad nevar zināt.

Man šķiet – tas ir skaisti, un man ir prieks skatīties uz to darbu, ko esmu nolicis uz galda. Varbūt tas ir pārāk skaļi teikts, ka šis darbs ir kā tavs bērns; tu skaties, kā viņš uzaug, kā tu viņu palaid pasaulē. Un neko nevari darīt, ja nu vienīgi pateikt – nu, varbūt šādi nevajadzēja, bet varbūt vairs nevari ielikt rāmīšos. Man tāda pati sajūta ir šobrīd. (Smaida.)

Papētīju, cik ar saviem darbiem esat pazīstams Latvijas klausītājiem. Atradu, ka esat rakstījis vienu darbu Latvijas Radio korim, un tagad – šo operu…

Protams, rakstot jauno mūziku, atpazīstamība ir tāds subjektīvs jēdziens. Manuprāt, populārajā mūzikā interese ļoti bieži slēpjas tikai un vienīgi aiz publicitātes, tēla veidošanas, kur muzikāli bieži vien nav substances; ir tikai ilūzija par substanci. Jaunajā mūzikā, šķiet, ir tieši otrādi. Ja atnāk atpazīstamība, protams, ir jauki, jo tavi darbi var vairāk izskanēt, šī mūzika kļūst vairāk pieejama cilvēkiem.

Tajā pašā laikā, es šai mūzikai ļoti uzticos – ja tai būs lemts kādu uzrunāt, tā uzrunās. Ja nē, es tur neko nevaru darīt. Negribu kaut ko mainīt savā rakstībā tikai, lai mana mūzika kļūtu atpazīstama.

Esmu vēl jauns, un tikai šogad Hāgas Karaliskajā mūzikas akadēmijā saņemšu bakalaura grādu. Tur man šajos četros gados ir bijuši kādi trīsdesmit pirmatskaņojumi. Tas ir bijis ražīgs laiks, taču bijis saistīts ar skolu, kas dod iespēju darbus rakstīt un atskaņot. (Klusē.) Teiksim tā, šajos četros gados esmu sevi spiedis rakstīt daudz, bet, ja ir iespēja rakstīt lēnāk un mazāk, man tas process noteikti patīk daudz labāk.

Vārdu sakot, ka tas notiek tad, kad atlido mūza.

To mūzu man vajag sākumprocesā. (Smejas.) Pēc tam vienkārši vajag skatīties atkal un atkal uz to pašu lietu, atstājot to galvā uz kādu laiku, lai nākamajā dienā ar to atkal un atkal strādātu. Ja ir iespējams šāds process, tad darbi nāk ārā daudz tīrāki, nekā tad, kad ir samērā maz laika. Protams, tā šajos četros gados bija laba pieredze, jo tas mani sagatavoja īstajai pasaulei. Kad aiziet lietas, kas tagad sāk notikt, protams, ne vienmēr ir laika visu izdarīt tieši tā, kā vēlies; bieži vien ir jāsaka – ok, man termiņš ir pēc nedēļas un ir reālas iespējas, ko es varu izdarīt. Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka tas būs sliktāks darbs; vienkārši tu nevari darbu visu laiku pulēt un pulēt, lai gan - katrs mākslinieks būtībā ir perfekcionists.

Saņemsiet Hāgā bakalaura grādu. Vai pēc tam savu komponista nākotni saistīsiet ar Latviju vai ar Eiropu?

Augustā pārcelšos uz Ameriku, jo iestājos Jēlas universitātē, kur septembrī sākšu maģistra studijas kompozīcijā. Dabūju šiem diviem gadiem pilnu stipendiju, tā ka man ir beidzot ir fantastiska iespēja šos divus gadus pie kaut kā strādāt par visiem simt procentiem. Jo līdz šim vienmēr bija jāstrādā visādi citādi darbi, lai atmaksātu studiju maksu. Tā bija fantastiska pieredze, jo, kad ierados Hāgā, sāku strādāt virtuvē kā trauku mazgātājs, bet pirms divām nedēļām karjeru beidzu kā šefpavārs. (Smejas.) Protams, jautājums ir par to, kur tu ieguldi enerģiju.

Bet tagad šos divus gadus man reāli ir dota telpa, lai es strādātu pie tā, kam patiešām ticu un ko mīlu.

Protams, būtu nepareizi to saukt par minimālismu, lai gan saknē tas nāk no šā mūzikas stila; taču tālāk katrs ar to izdara kaut ko savu un tik dažādu.

Jēlā viens no maniem skolotājiem būs Deivids Langs (David Lang) – Pulicera prēmijas ieguvējs un pērnā gada labākā amerikāņu komponista balvas ieguvējs; viņam, šķiet ir astoņas „Grammy” balvas. Tās gan atkal ir ārišķīgās lietas, kas nebija iemesls, kāpēc vēlējos mācīties tieši pie viņa. Šis fakts par „Grammy” drīzāk atver klausītājus – viņš kļūst pazemīgāks šo lielo vārdu priekšā. (Domā.) Ja man jautāsit, kas būs pēc Jēlas… To ir ļoti grūti pateikt. Protams, man Latvijā arī pēc kameroperas pirmizrādes turpināsies projekti, bet pagaidām par to neko daudz nevaru stāstīt. Bet, jā – man vienmēr turpināsies sadarbība ar Latviju, noteikti turpināsies sadarbība ar Nīderlandi. Gribu ticēt idejai par pasaules pilsoni un par vienu pasauli – kā „The Beatles” dziesmas „Imagine” tekstā, kur ir gandrīz vai hipiju idejas, bet tādā varbūt vairs ne tik naivā līmenī. Vismaz šobrīd tam ļoti ticu, lai gan tas varbūt ir tāds jaunības maksimālisms.

Ka var dzīvot un strādāt jebkur, paliekot latvietim?

Nezinu, ko nozīmē būt latvietim – tas ir milzīgs jautājums. Nezinu, vai tas mani definē kaut kā vairāk nekā, piemēram, būt komponistam. Manuprāt, šobrīd dzīvē, domāšanā un tajā, ko daru, noteikti vairāk ir „Krists komponists”, nevis „Krists latvietis”. Jo varbūt komponistiem visā pasaulē ir daudz vairāk kopīga nekā visiem latviešiem. Taču no savām saknēm, protams, nekur nevaru aizbēgt, kā jau teicu iepriekš. 

0 komentāri

Komentāru nav