Cerot uz brīnumiem. Saruna ar horeogrāfu Agri Daņiļeviču

Cerot uz brīnumiem. Saruna ar horeogrāfu Agri Daņiļeviču
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Horeogrāfs Agris Daņiļevičs
Una Griškeviča
„Man pašlaik domas ir nevis pie viena, bet pieciem projektiem! Un visi ir saistīti ar „Rīga 2014” programmas pasākumiem...,” smejas horeogrāfs Agris Daņiļevičs, ar kura veidoto deju uzvedumu „Mūzika, deja, piedzīvojums!” Latvijas Nacionālajā operā sestdien, 21. jūnijā, noslēgsies „Rīgas festivāls”. „Varam gaidīt brīnuma piedzimšanu,” sola horeogrāfs, ķeroties pie stāsta par piektdienas koncertu un ik pa brīdim atbildot uz tālruņa zvaniem.

Sastapts deju skolā „Dzirnas”, pirms kārtējā mēģinājuma aiz zāles durvīm skan bērnu balsis, bet Agris tikmēr stāsta, ka viņa dalība šajā neparastajā projektā – deju uzvedumā, kur uz skatuves redzēsim nevis „Dzirnu” dejotājus, bet gan sociālo centru bērnus – sākusies ar „Latvijas Koncertu” direktora Guntara Ķirša uzaicinājumu. „Protams, varētu veidot jebkādu pasākumu, kur šie bērni tiek iesaistīti, taču deja izrādījās pieejamākais veids. Jau pašā sākumā bija skaidrs arī tas, ka pasākumā piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, un pavisam drīz noskaidrojās, ka pie diriģenta pults stāsies pazīstamais zviedru trompetists un diriģents Kristians Lindbergs un ka projektā iesaistīsies arī norvēģu režisore Sigrida Strema Reibo. Nu jau sasniegta finiša taisne, bet man sāk šķist, ka līdz pirmizrādei, kas ir jau parīt, kopā pie šā projekta būsim aizvadījuši divdesmit mēnešus, tātad vairāk nekā pusotru gadu,” viņš rezumē.

Cik viegli vai grūti gājis ar projekta īstenošanu? „Sākumā, protams, atsaucība no šo bērnu puses bija tāda...

Viņi mutuļoja, bet ar dejošanu ir tā – nav noslēpums, ka, jo labāk dejo, jo tas ir grūtāk, un, jo vairāk dejo, tas ir vēl grūtāk. Un uzveduma muzikālais materiāls – Bernsteina „Vestsaidas stāsts” un Ravēla „Bolero” – arī nav nekāds „popsis”.

Tādēļ tas galīgi nebija vienkārši,” Agris rezumē un uzreiz paslavē uzveduma dalībniekus, kuri šajā ilgajā procesā esot ļoti daudz ko paguvuši iemācīties – koncentrēties, mobilizēties, saklausīt mūziku. „Ja Ravēlā vēl iemācījāmies kaut ko saskaitīt, tad Lindberga skaņdarbs un citi jaundarbi ir pārsteigumu pilni – tur ir tempa maiņas, un neviena takts nav vienādā taktsmērā... Tāpēc dejot pie šādas mūzikas absolūti nav viegli!” Nenoliedzami horeogrāfiem tas bijis milzu izaicinājums – atrast to formu, kādā šie bērni mūziku varētu „apdzīvot”. „To darījām, meklējot citus pieturas punktus, nevis vienkārši skaitot – viens, divi, trīs, četri, pieci, bet arī mūzikā saklausot kaut kādus trokšņus, akcentus, klusumu, lai varētu pie kaut kā pieturēties. Tas bija ārkārtīgi sarežģīti!” To stāstot, Agris īpaši akcentē, ka vēlas saulītē celt savu komandu, kas viņam šajā projektā palīdzēja. „Negribu to visu uzskatīt par savu horeogrāfiju – tas ir komandas darbs! Visvairāk darba šeit ieguldījusi Jeļena Jekimova – mūsu „Dzirnu” deju skolotāja, kura ļoti daudz ko sacerējusi šai izrādei. Aktīvi piedalījās arī Kristaps Ceļmalnieks, Līga Kavaca, Kārlis Bošs – visi mūsu „Dzirnu” skolotāji, bijušie un esošie dejotāji. Šajā ļoti blīvajā laikā šādas lietas bija iespējamas, vienīgi piesaistot savu „Dzirnu” skolotāju komandu. Jo vienkārši visu nevarēju pagūt,” saka Agris un pasmejas, ka pretējā gadījumā „mūsu saruna notiktu trakomājā ar garākām piedurknēm”.

Par izrādes dalībniekiem deju skolotājs teic: „Mēs šiem bērniem nevaicājām, bet ļoti iespējams, ka daļa no viņiem zināja gan Bernsteinu, gan Ravēlu. Nevajag jau domāt, ka šie bērni ir pilnīgi no pažobeles. Viņi ir tādi, kādi ir, un tas kontrasts ar to, ko darījām pašā sākumā, kādi bija mēģinājumi, kāda bija cīņa par to, lai iegūtu viņu uzmanību, spēju koncentrēties, sadarboties...” Procesa laikā bērni ļoti labi iepazīti, taču nevienam uzveduma veidotājam nevienu brīdi prātā nav nācis līst viņu privātajā dzīvē, vaicājot: kas, kāpēc un kā?

„Mēs vienkārši gribējām, lai bērni, atnākdami uz šejieni, dzīvo to dzīvi, ko dzīvojam „Dzirnās”, ar cerību – varbūt viņiem tas iepatīkas.”

Vai šā pusotra gada laikā, strādājot pie projekta, Agris atradis kādu zvaigzni, kuru gribētu redzēt dejojam „Dzirnās”, viņš smaidot atteic, – nevajagot domāt, ka „Dzirnas” ir zvaigžņu kolektīvs. „Ja kāds bērns pēc šā projekta vēlēsies turpināt dejot „Dzirnās”, ļoti iespējams, ka tas tā arī būs. Protams, tad vai nu cenu politika būs ārkārtīgi piezemēta, vai vienkārši viņi varēs dejot par brīvu. Pieļauju, – kāds no projekta dalībniekiem pēc tam vēlēsies šeit būt un turpināt dejot.”

Viņš ar gandarījumu atzīst, – pa visiem esot izdevies šos bērnus „saindēt” ar dejošanu, lai gan – projekta dalībnieki, visticamāk, pašreiz vēl īsti neapjauš, cik milzīga bedre un tukšuma sajūta būs tad, kad viss būs beidzies. „Tai sajūtai, ka tajā vietā kaut kas ir vajadzīgs, būtu jāparādās. Tāpēc ceru, ka priekšnesuma prieks, skatuves aura un atmosfēra darīs savu. Manuprāt, kaut kam šo cilvēku vērtības skalā ir jāmainās, un ir jau mainījies. Bet tieši tas brīdis, kad viņi nonāks tiešā saskarsmē ar LNSO, diriģentu, režisori, scenogrāfu, ar skatītājiem un reālo Nacionālās operas skatuvi – tas varētu būt milzīgs piedzīvojums katram!” To sakot, Agris Daņiļevičs atgādina, – ne velti uz projekta dalībnieku krekliņiem ir rakstīts „Mūzika, deja, piedzīvojums!” – sauklis, kas ir arī šā projekta lozungs. „Šie trīs vārdi precīzi raksturo to, ko darām!”

Tas, ka izrādi varēs noskatīties tikai vienreiz, pēc Agra domām, ir pat labi. „Viņiem pašiem tagad šķiet, ka vajag vēl, bet šādi ir labāk – šī vienīgā izrāde bērniem dāvās prieku un enerģijas apmaiņu, bet ceru, ka neradīs sāta sajūtu. Vajag, lai „āķis būtu lūpā” – tā, lai drusku pietrūkst!” uzskata Agris Daņiļevičs, piebilstot, – drīzāk šādi bērni ir spējīgi koncentrēties uz vienu spēcīgu, emocionālu un dejisku reizi.

„Nevajag to sašķaidīt neskaitāmos komponentos! Pašdarbībā nodejot sešus vai desmit koncertus – tas jau ir daudz, un tad enerģijas lādiņš un emocija sadalās, izplēn un pazūd. Šī viena izrāde būs koncentrāts un esence visam tam, ko darām.”

Agris arī piekrīt, ka šis ir arī sociāls projekts – viņaprāt, tas ir vissvarīgākais arguments. „Atceros to skaisto multiplikācijas filmu par lācīti, kurš par labajiem darbiem meta kulītē akmentiņus. Man liekas, ka visi, kas šeit iesaistīti, varēs iebērt pa saujiņai labo darbu maisiņā. Tas ir svētīgs darbs, kas tiek darīts!” Agris atkal pasmaida.

Tiesa, darbs pie šā projekta nav bijis viegls, un tas nekādā gadījumā nav viņa dzīves aicinājums; drīzāk Agrim kādreiz gribētos mūsu pašu Operā iestudēt izrādi ar profesionāliem baletdejotājiem. „Bet piekritu tādēļ, ka tas bija sava veida izaicinājums, iespēja gūt jaunu pieredzi, un mani tiešām interesēja, ko varēsim izdarīt, kāds būs visa mūsu darba rezultāts.” Deju skolotājam svarīgs šķiet vēl viens aspekts – strādājot ar „dzirniešiem”, viņam parasti ir vīzija, kā uzvedums varētu izskatīties; savukārt par šo projektu deju skolotājs saka, – vīzija esot, taču nespēj ieraudzīt, kā tas viss izskatīsies kopumā. „Nezinu, kas notiks ar šiem cilvēkiem uz skatuves, jo ar viņiem arī ikdienā notiek visādi brīnumi. Varbūt bērni visi sastings krampjos un nekustēsies – to jau nevar paredzēt.

Mēs varam tikai strādāt, strādāt, darīt un cerēt, ka beigās būs kaut kāda brīnuma deva.”

Šā iemesla dēļ uzvedumā klāt pielikti arī desmit atbilstoša vecuma „Dzirnu” dejotāji, kuriem nāksies tikt galā ar Didža Jaunzema veidoto scenogrāfiju. „Par 99 procentiem domāju, ka viss būs kārtībā, bet... atstāju kādu procentu, ka varētu būt visādi pārsteigumi, kādi nekad nevarētu būt profesionālajā mākslā. Redzēsim, bet uz šo izrādi nevajag nākt kā uz mākslas notikumu, kur dejotāji paši daudz improvizē un kur māksla rodas uz vietas.”

Tiklīdz būs aizvadīta deju uzveduma „Mūzika, deja, piedzīvojums!” pirmizrāde, Agris no Operas trauksies uz Mežaparku, kur 21. jūnija vakarā gaidāma deju lieluzveduma „Lec, saulīte!” pirmizrāde, jo savu roku pielicis arī šā projekta tapšanā: „Gribu redzēt, kas tur būs sanācis!” Pēc tam 9. un 10. jūlijā Agra veidotās horeogrāfijas būs redzamas Pasaules koru olimpiādes koncertos „Arēnā Rīga” (starp citu, šeit pēc ilgāka laika skatītāji varēs izbaudīt „Dzirnu” iestudējumu „Adiemus” ar Karla Dženkinsa mūziku!), un viņam uzticēts arī darbs ar Pasaules koru olimpiādes noslēguma koncerta dalībniekiem 13. jūlijā Mežaparka Lielajā estrādē. „Darba pilnas rokas!” rezumē Agris.

0 komentāri

Komentāru nav