Alvja Hermaņa „Tautas ienaidnieks”. Vērtē skatītāji

Alvja Hermaņa „Tautas ienaidnieks”. Vērtē skatītāji
Gints Mālderis . skats no izrādes „Tautas ienaidnieks”
14-05-2013 A+ A-
Otrdien, 14. maijā, Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvo otrais Alvja Hermaņa iestudējums šajā sezonā Latvijā – izrāde „Tautas ienaidnieks” – pēc norvēģu meistara Heinrika Ibsena tāda paša nosaukuma darba motīviem.

Tas ir intriģējošs stāsts, kas no 19. gadsimta beigām pārcelts uz mūsdienu biroju ikdienu – ar vīna pēcpusdienām, žults spļaušanu ar smaidu uz lūpām, suši un take-away kafijām, izceļot aktuālos jautājumusvai demokrātiskais sabiedrības modelis der mūsu sabiedrībai un vai vairākumam var būt taisnība? Īsi pēc izrādes ģenerālmēģinājumiem šos jautājumus uzdevām žurnālistei Ievai Albertei, komponistam Jēkabam Nīmanim un jaunajam režisoram Jānim Znotiņam.

„Izrādi vajadzētu vairāk publiskot. Šobrīd ir skatāma pārāk mazai auditorijai. Smalki un trāpīgi izveidots. vecos laikosviesizrādes pa lauku kultūras namiem nestrādātuvajag medijus. Izrādi nepieciešams rādīt ziņās, vienkārši ziņās. Cilvēki skatās nu, kas notiek politikā? Un televīzijas iestudējumu noskatās šo,” lakonisks ir Jēkabs Nīmanis.

Vai cilvēki sapratīs, nolasīs? Jēkabs Nīmanis uzskata, ka iestudējumā nav ko nesaprast, viss ir „pa tiešo”. „Visi jau zina, ka ir. Tāds sociālais teātris. Nav nekādi baigiejoki, tik vien, cik cilvēciski aktieriem sanāk, bet nevienā brīdī tie nav jāuztver izklaide. Patiesība ir ļoti, ļoti nopietna. Arvien ilgāk izrādi skatoties, vienkārši skumji paliek,” pirmos iespaidus atklāj komponists.

Uz izrādē uzdoto jautājumuvai vairākumam ir taisnība Nīmanis teic, ka, viņaprāt, tas ir atkarīgs no tā, kāds ir vairākumscik izglītots un cik ietekmēts. Tas nav jautājums, vai būtībā vairākumam ir taisnība, bet – vai vairākumam tieši šajā sabiedrība ir taisnība. „Pats esmu bieži saskāries ar situācijām, kad vairākumam pilnīgi noteikti nav taisnība,” atzīst Jēkabs Nīmanis.

 

„Ļoti mūsdienīgi, nevaru noticēt, ka tas ir Ibsens, kopumā man patika,” pēc izrādes ģenerālmēģinājuma iespaidos dalās izdevuma „IR” žurnāliste Ieva Alberte, „Jaunā Rīgas teātra aktieri nebija redzēti uzvalkos un šlipsēs. Kā klasesbiedri, saposušies uz vidusskolas izlaidumu. No tā svinīguma vien jau bija labi.

Tomēr man radās iespaids, ka viņi nevar „panest” šos uzvalkus, un tāpēc nespēj ticami attēlot biroja darbiniekus. Es zinu, ka daudzi teātra mīļotāji man nepiekritīs un teiks, ka ne jau tas bija izrādē galvenais un nav teātrī jāmeklē realitāte, bet tā šaurā līnija, lai es noticētu visam pa īstam, tomēr netika šķērsota. Tomēr esmu pārliecināta, ka šā iestudējuma ideju neviena cita teātra aktieri nespētu „iznest” labāk.”

Identificēties ar iestudējumā attēlotajiem žurnālistiem [Varis Pinķis un Ivars Krasts] bijis grūti:

„Mēs ikdienā nestaigājam lietišķos uzvalkos un savus no žurnāla izgrieztos rakstus neturam redakcijā pie sienas. Tas uzreiz dūrās acīs. Bet bija arī nianses, kas bija precīzi, kā no ikdienas, piemēram, mēdz būt šāda veida piezīmes kā „Tu par manu fabriku slikti uzrakstīji”, kādas izsaka aktiera Ģirta Krūmiņa atveidotais fabrikas īpašnieks.”

„Protams, iestudējuma ideja un sižets ir ļoti ievelkoši un intriģējoši. Līdz pēdējam brīdim nesapratu, kurš, ko un kāpēc? Lai gan, kā žurnāliste, jau pašā sākumā apšaubīju galvenā varoņa godīgos nodomus. Jāapšauba ir jebkas, arī demokrātiskais sabiedrības modelis.”

Redzēju, ka skatītāju zālē sēdošais Alvis Hermanis [iestudējumā ir brīdis, kad Viļa Daudziņa atveidotais galvenais varonis Tomass Stokmanis lūdz pacelt roku tiem, kuri uzskata, ka demokrātiskais sabiedrības modelis ir nederīgs un vairākums nespēj pieņemt pareizus lēmumus – red.] paceļ roku pret demokrātisko modeli. Es esmu par – joprojām uzskatu, ka sabiedrības vairākuma viedoklis ir vērā ņemamākais.”

Izrādei šobrīd tiek paredzēts īss mūžs, jo tā pielāgota īpašai, līdz šim neapgūtai teātra telpai. Tā norisinās bijušajā žurnāla Rīgas Laiks” redakcijā, kas atrodas virs Jaunā Rīgas teātra Mazās zāles, un gaidāmās teātra rekonstrukcijas laikā tiks pārcelta uz citu telpu, lai jau kļūtu pat pavisam citu iestudējumu. Ieva Alberte piekrīt, ka šim spēles laukumam ir ārkārtīgi liela nozīme, ne tikai biroja telpu dēļ: „Šī ir tuvumā skatāma izrāde. Klātbūtnes sajūta ir ļoti svarīga, kas noteikti pazustu, ja izrāde tiktu spēlēta uz lielākas skatuves.”

 

Jaunais režisors Jānis Znotiņš atzīst: „Kaut kas tāds bija ļoti vajadzīgs. Latvijā politiskā teātra līdz šim vispār nav bijis. Tāpēc tieši labi, ka šāda izrāde nonāk pie skatītājiem īsi pirms pašvaldību vēlēšanām.”

„Demokrātija ir matemātiska sistēma, kas kādam ir izdevīga. Tikai paļauties uz matemātiku, skaidrs, ka nevar. Vai vairākumam ir taisnība? Protams, emocionāli atbildotnav! Šī izrāde ir tikai apliecinājums tam, ka mēs esam strupceļā. Domas ziņā visa sabiedrība ir milzīgā strupceļā,” pauž Znotiņš.

„Nevar jau izbēgt no , ka cilvēki „nāk uz teātri” un līdz galam nenotic, jo „tas taču ir tikai teātris”. Tāpēc izrādē ir šī publiskā saruna starp skatītāju un aktieri. katrā reizē var būt citādāka, un var arī nenotikt. Arī tas kaut ko liecinās par publiku. Es skatos jau otro šīs lugas iestudējumu [Valmieras teātrī Fēliksa Deiča režijā izrāde ar nosaukumu „Dr. Stokmanis” pirmizrādi piedzīvoja 2010. gada novembrī – red.], un vienmēr pie šā gājiena skatītājs „tiek ieslēgts”. Viņš vairs nav tikai skatītājs, kas aiziet noskatās un neko nepadomā,” uzskata jaunais režisors.

Uz jautājumu, vai politikā ir iespējami „labie”, viņš atbild kategoriski noliedzoši. „Tas ir milzīgākais absurds, ka cilvēks pat tad, ja viņš ir labs, iesaistoties politikā, automātiski kļūst slikts. Politika nekad nav laba. ir mana pārliecība.”

Viņaprāt, ir radīta tāda sistēma, kas nefunkcionē, un pat ja, cilvēks ir labs, cīnās un mēģina kaut ko darīt, viņam ir ļoti maz iespēju kaut ko panākt, esot šajā varas struktūrā, ko apliecina arī izrādes iznākums.

Izrādē piedalās JRT aktieri: Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts, Kristīne Krūze, Gatis Gāga un Varis Piņķis. Tuvākās izrādes pēc pirmizrādes – 15., 16., 17. un 18. maijā.

0 komentāri

Komentāru nav