Ar Jona Meka filmu par Vorholu atklāts mākslas festivāls „Cēsis”

Ar Jona Meka filmu par Vorholu atklāts mākslas festivāls „Cēsis”
Rīga 2014 . Jons Meks
12-07-2014 A+ A-
Piektdien, 11. jūlija, vakarā pārpildītajā Vidzemes koncertzālē ar unikālu notikumu – pasaulslavenā lietuviešu izcelsmes amerikāņu avangarda kino režisora Jona Meka dokumentālās filmas „Endija Vorhola dzīves ainas: draudzības un krustpunkti” demonstrāciju – sākās mākslas festivāls „Cēsis 2014”. Pasākumā bija klāt arī pats 91 gadu vecais kino metrs, par kuru kinozinātnieks Viktors Freibergs teic, – bez šā cilvēka dokumentālā kino vēsture nav iedomājama.

Jona Meka dokumentālajā filmā „Endija Vorhola dzīves ainas: draudzības un krustpunkti” (1982) dokumentēta popārta karaļa Endija Vorhola ikdiena, mākslas radīšanas process un vide, kas viņu iedvesmoja.

„Piekrītu, ka Jonu Meku varētu zināt un pazīt vien tie, kas viņa veikumu savulaik redzējuši kinofestivālā „Arsenāls,” saka kinozinātnieks, akcentējot, – viņam šķiet, ka Meka filmu veidošanas un radīšanas stils ir atšķirīgs no lielākās daļas kinodokumentālistu un spēlfilmu režisoru: „Meks materiālus filmē, vienkārši fiksējot notikumus, un īpaši tas attiecināms uz viņa filmu par Vorholu, turklāt šajā gadījumā filmas materiāli ir filmēti ļoti ilgu laika periodu, dažādās vietās un dažādos laikos.

Meku neinteresē hronoloģija; drīzāk tas viss būtu saucams par atmiņu uzplaiksnījumiem un izjūtām, kas saliktas kopā nelineārā veidā.

Man šķiet, ka tas Mekam ir ļoti būtiski – ne tikai filmā par Vorholu, bet arī citos darbos.”

Komentējot Meka filmu, Freibergs akcentē, – Meks tā laika gaisotni un noskaņas kultūras vidē, kurā viņš dzīvoja un kas lauza pieņemtās robežas, šajā filmā ir fiksējis ļoti skaidri un jūtami. „Mani tas sevišķi imponē, kā arī fakts, ka filmā par Vorholu Meks izmantojis „Velvet Underground” mūziku, turklāt filmu viņš sācis uzņemt tad, kad šī grupa pirmoreiz uzstājās. Arī šī mūzika bija kā sava veida protests, kā kaut kas provokatīvs, kas šobrīd liekas neiespējami, bet tolaik tā bija ja ne gluži pagrīdes mūzika, tad absolūti mainīja priekšstatu par to, kāda ir mūzika.” Tāpat V. Freibergs norāda – skatoties filmu, brīžiem rodas sajūta, ka „es vienkārši pagadījos tur klāt, paņēmu kameru un pafilmēju”. „Man liekas, Meks to darīja pilnīgi apzināti, un, ja mēs rakstītu dienasgrāmatu par kādu konkrētu laika posmu, tad, manuprāt, teksts būtu līdzīgs šai filmai, tāpēc viņš pats bieži savas filmas dēvē par sava veida dienasgrāmatu.

Un, protams, ļoti būtisks ir arī vizuālais aspekts – ka filmas uzņemtas ar 16 mm kameru un samontētas ļoti dinamiskā veidā, pārlecot no viena laika citā, un tad atgriežoties, kas redzams arī viņa personālizstādē Cēsu alus brūzī.”

Jāpiebilst, ka savas karjeras laikā Meks paguvis izveidot vairākus desmitus starptautisku atzinību guvušu filmu, viņš ir izdevis vairākas dzejas un ar kino teoriju saistītas grāmatas un sarakstījis neskaitāmas publikācijas, kā arī pievērsies mākslai, veidojot instalācijas un fotogrāfijas. Savos darbos Meks nereti uzsvēris savu lietuvieša izcelsmi un dažādos veidos vēstījis Rietumu sabiedrībai par Baltijas valstu likteni.

Cēsīs būs skatāma mākslinieka īpaši festivālam veidota retrospektīva fotogrāfiju, videodarbu un skaņu instalāciju izstāde, kuras uzmanības centrā būs Jona Meka mūža 91 notikums un tajos iesaistītie cilvēki. Līdztekus vairākas nedēļas nogales Vidzemes koncertzāles „Cēsis” kinoteātrī notiks Jona Meka filmu retrospekcija, kas būs pirmā reize, kad Latvijā tiks demonstrēti par pasaules klasiku kļuvušie avangarada kinodarbi turklāt oriģinālā filmas formātā.

Savukārt festivāla atklāšanas koncerta otrā daļa bija muzikāls notikums „Kinomūzika okeāna viļņos”, kurā populārais komponists un perkusionists Rihards Zaļupe kopā ar saviem domubiedriem atskaņoja paša komponēto mūziku Māra Martinsona filmai „Oki – okeāna vidū” īpaši festivāla atklāšanai tapušā aranžējumā.

Visa mākslas festivāla „Cēsis 2014” programma meklējama www.cesufestivals.lv.

 

0 komentāri

Komentāru nav