Bāreņu pavēlnieka dēls. Adama Džonsona grāmatas recenzija

Bāreņu pavēlnieka dēls. Adama Džonsona grāmatas recenzija
Grāmatas vāks
Artis Svece, speciāli Rīga 2014
23-07-2014 A+ A-
Reiz kādā daudznacionālā kompānijā mani iepazīstināja ar studentu no Korejas. „Kuras Korejas?” jautāju. Viņš apvainojās. Vai tad nevarot redzēt, ka viņš ir no Dienvidkorejas? Tā kā tolaik par Korejām zināju tikai to, ka tādas ir divas, mans jautājums patiešām bija naivs. Tomēr tas, manuprāt, nebija arī pilnīgi muļķīgs, jo diez vai ir vērts sagaidīt no katra, kas cēlies no Ziemeļkorejas, atbilstību visām mūsu vīzijām un klišejām par šo valsti. Nāk prātā nesenā „mediju pīle” par pašreizējo ziemeļnieku līderi Kimu Čenunu, kas savu tēvoci esot izbarojis 120 suņiem (kurš gan tos suņus saskaitīja?). Rietumnieku priekšstatos šī valsts ir tik eksotiska, ka Honkongas dzeltenās preses sadomātais stāsts likās pietiekami ticams, lai to pārdrukātu, neprasot nekādus pierādījumus. Cita lieta, ka izdomātā šausmu stāsta pamatā ir ikdienišķa brutalitāte, kuru cilvēks no malas diez vai var saprast.

Adama Džonsona romāna „Bāreņu pavēlnieka dēls” darbība norit Ziemeļkorejā. Kaut kādā ziņā var teikt, ka romāns stāsta par to, kā tas ir – dzīvot Ziemeļkorejā, vienīgi Džonsona teksts ir būvēts tā, ka žanrisko piederību un mērķi nav viegli noteikt. Romāns iesākas kā gana reālistisks un teju vai atmaskojošs vēstījums par ziemeļkorejieša Paka Čundo dzīvi. Vēstījums nav primitīvs, tā nav Holivudas versija par šo valsti, tas ir pilns ar detaļām, kas rada dokumentāla stāsta sajūtu. Tomēr jo tālāk lasām, jo skaidrāks kļūst tas, ka šis nav dokumentāls romāns, bet fikcija, kas galu galā pārvēršas fantāzijā. Savā ziņā viss romāns stāsta par murgainu un sirreālu pasauli, kurā patiesais un izfantazētais nav nošķirami, un varbūt pat ir iespējams romānā otro daļu interpretēt kā spīdzināšanas un bada nomocītā varoņa sapni, tomēr šajā fantāzijā kaut kas no stāstījuma sākotnējā spēka ir zudis. 

Paks Čundo ir bārenis, kurš nav bārenis. Viņu audzina tēvs, bāreņu nama uzraugs, „bāreņu saimnieks”, kurš nedrīkst atzīt, ka ir Čundo tēvs. Māte ir piespiedu kārtā aizvesta uz Phenjanu, Ziemeļkorejas galvaspilsētu, lai tur droši vien izklaidētu kādu no partijas nomenklatūras pārstāvjiem. Tie bāreņi, kas nenomirst badā, agrāk vai vēlāk nonāk armijā. Čundo tiek mācīts par kareivi cīņām pazemes tuneļos uz abu Koreju robežas. Pamazām viņš uzkalpojas. Čundo izpelnās iespēju piedalīties slepenās operācijās Japānā, komandas uzdevums ir nolaupīt un atvest uz Ziemeļkoreju japāņus, kurus korejieši izmanto kā japāņu valodas skolotājus. Tomēr Čundo neizdodas izvairīties no aresta un nokļūšanas koncentrācijas nometnē. Brīnumainā kārtā viņš no tās izglābjas, uzdoties par ietekmīgo partijas līderi Ga, kura sievu, kinoaktrisi Sanu Munu, Čundo jau izsenis ir iemīlējis, lai gan redzējis tikai vienu viņas filmu.

Teksts ir dinamisks un nelaiž lasītāju vaļā. Čundo dzīve veido romāna sižetu, bet kopējā sižetiskā līnija nav vienīgais, kas piesaista, turklāt Džonsons, manuprāt, to galu galā sasaista un noslēdz diezgan mākslīgi.

Romāns pārsteidz vairāk ar eksotisko un šausminošo pasauli, ko autors uzbur. Tajā ir arī daudz motīvu, kas atkārtojas un pamazām bagātinās, atklājot to, ko autors stāsta līdzās sižetam. Viens no šādiem motīviem ir ilgas pēc cilvēka cienīgas dzīves, ko katrs no romāna varoņiem meklē pa savam. Šeit jāmin arī Čundo apmātība ar Sanu Munu, kas ir romāna otrās daļas galvenā tēma.

Man interesanti likās, kā Džonsons atklāj dīvainās attiecības starp ideoloģiskiem maldiem un meliem. Aprakstītie cilvēki lielākoties nav brīvības cīnītāji, kas apzinās komunistiskās ideoloģijas aplamību un tikai izliekas par režīmam paklausīgiem pilsoņiem. Drīzāk tie ir cilvēki, kuri nepārprotami ir savas sabiedrības produkti, bet kuros saglabājas arī veselais saprāts un liek cīnīties par izdzīvošanu.

Viņi nesaprot pasauli, kas atrodas viņpus valsts robežām (tie, kas dzīvojuši padomju laikos, varēs atpazīt mulsumu, pirmo reizi klātienē sastopoties ar Rietumu civilizāciju), un viņi daļēji tic tam, kas no rīta līdz vakaram tiek galvā borēts.

Tomēr romānā atklājas, ka viņi visi – visos līmeņos – apzinās, ka sabiedrība, kurā dzīvo, balstās uz meliem: viņi melo, zina, ka citi melo, un galu galā apzinās, ka citi zini, ka melo.

Atklāti runājot, man nešķita, ka šis romāns ir dziļš tādā nozīmē, ka tas atklātu kaut ko būtisku vai jaunu par cilvēku un dzīvi vispār vai tieši totalitārā sabiedrībā (un tāpēc netur līdzi Džordža Orvela „1984”, ar kuru tas dažkārt tiek salīdzināts). Tomēr tas ir bagātīgs stāsts, kas ievelk sevī un rosina pārdomas. Ne velti 2013. gadā Džonsons par „Bāreņu pavēlnieka dēlu” saņēma Pulicera prēmiju daiļliteratūrā.

0 komentāri

Komentāru nav