Šudži Kogi: cilvēki nav ekonomiski dzīvnieki

Šudži Kogi: cilvēki nav ekonomiski dzīvnieki
07-02-2013 A+ A-
Uzsvars tikai uz peļņu globāla mēroga biznesā japāņiem ir sāpīgi atspēlējies. Biznesa loģikai vien ir savi ierobežojumi, ja nav saprotama biznesa partneru kultūra un vērtību pasaule, saka Japānas lielāko kompāniju uzturētās bezpeļņas organizācijas EU–Japan Fest ģenerāldirektors Šudži Kogi. Rīgā viņš viesojās darba vizītē pie nodibinājuma Rīga 2014, lai kopīgi gatavotos Rīgas kā ES kultūras galvaspilsētas pasākumiem.

Kāpēc tādiem Japānas biznesa gigantiem kā Hitachi, Panasonic, Toyota un citiem interesē Eiropas kultūras galvaspilsētas, šai gadījumā – Rīga tās statusā 2014. gadā?

1990. gadu sākumā Japānas uzņēmumiem bija pamatīgi konflikti Eiropā, kas radīja milzu problēmas tirdzniecībai. Pamatā tie bija emocionāli konflikti un problēmas, ne kaut kādu ar biznesu šaurā nozīmē saistītu jautājumu dēļ.

Japāņi ir pētījuši Eiropas dažādās kultūras kopš 19. gadsimta beigām. Eiropas mūzika, glezniecība un citas kultūras izpausmes japāņiem bija pazīstamas, un mūsdienās tās jau ir mūsu pašu dzīves sastāvdaļa.

Jā, J.S. Bahs Japānā ir cieņā. Tiesa, amerikāņu džezs un beisbols arī, bet tie tik un tā ir Rietumi.

Tieši tā – klasiskā mūzika vairs nav nekāda Eiropas mūzika, tā ir globāla mūzika. Mēs Mocartu neuzskatām par Austrijas tradicionālās mūzikas autoru, un Vīnes Valsts operas diriģents un mūzikas direktors gadiem ilgi bija japānis – Seidži Ozava. Un ne jau kāda cita iemesla kā viņa talanta dēļ. Tomēr 1990. gadu sākumā eiropieši ļoti maz ko zināja par Japānu, un ikdienas dzīves līmenī nojausma par Japānas kultūru bija zema.

Tad kas izraisīja tirdzniecības problēmas?

Eiropas industriju žēlošanās, ka japāņi nepērk viņu preces, kamēr japāņu preces «ielaužas» Eiropas tirgū un to «iznīcina». Biznesa patiesība jau bija vienkārša – Japānas ražotāji tolaik bija konkurētspējīgāki par eiropiešiem autobūvē, elektroierīcēs, datoros un citās jomās, bet tad iedarbojās vairs ne biznesa loģika.

Cilvēki Eiropā par Japānu zināja tikai pēc Toyota un Sony, bet neko par kultūru. Un tas izrādījās destruktīvi biznesa kategorijās. Jo pat ja kāds ir bagāts, bet nav saprotama viņa kultūra, viņa uzskatu un vērtību pasaule, tad tas kļūst aizdomīgi – ko viņš te ar to savu naudu grib? Tā radās aizspriedumi un 90. gadu konflikti. Eiropieši mūs sauca par ekonomiskiem dzīvniekiem, viņu acīs mēs nebijām gluži cilvēki.

Un tad nāca lūgums Japānai piedalīties ar savu programmu 1993. gada Eiropas galvaspilsētā Antverpenē.

Tad iniciatīva nāca no Eiropas?

Jā, jo tas bija Eiropas Savienības tirgus apvienošanas gads, un viņi veidoja ne vien tieši Eiropas, bet visas pasaules kultūras programmas – kur tik vien Eiropas tirgiem bija kāda darīšana. Kopš tā laika Eiropas kultūras galvaspilsētas ideja mainījās – uz globālo pusi, un Eiropa līdz ar to atvērās daudzām kultūrām.

Diemžēl 1993. gadā Japānas valdība nespēja šo pirmo projektu atbalstīt, kad saņēma aicinājumu no Beļģijas ārlietu ministra, jo mums nav tāda kultūras ministra.

Japānā ir diezgan atšķirīga pārvaldes sistēma, bet kurš tad jums atbild par kultūru?

Izglītības ministrija. Kultūru atbalsta arī Ražošanas ministrija, un Iekšlietu ministrija – lokālās programmas. Dalīta atbildība. Tā nu 1993. gadā izveidojās diplomātiska problēma – mūsu Ārlietu ministrija šādu aicinājumu nevarēja pieņemt valsts atšķirīgās pārvaldības dēļ. Tad daudzi mūsu uzņēmēji, kultūras ļaudis un arī Eiropas vēstnieki Japānā bija satraukušies, ka Japāna nevarēs piedalīties ar savu programmu.

Pašas Beļģijas vēstnieks Tokijā bija jau 10 gadus, viņš bija japāņu tradicionālā teātra speciālists, tekoši runāja japāniski un aizvien bija noraizējies, cik maz Eiropas kolēģi saprot Japānu. Tā arī tika radīta mūsu nevalstiskā organizācija EU–Japan Fest, kas kopš tā laika atbalsta Eiropas kultūras galvaspilsētu programmas.

Šai sakarā esam arī Rīgā, bet Rīgas pārstāvji brauc uz Japānu. Mēs paši neiesakām kādu noteiktu programmu, bet tikai nodrošinām dialogu starp Japānas un šai gadījumā Latvijas māksliniekiem.

Parafrāzējot hipijus, taisiet mākslu, ne karu.

Apmēram. Sevišķi mūsdienu globalizētajā pasaulē ietekmes ir ļoti daudzveidīgas, un māksliniekam mūsu ieskatā nav tautības, un attiecīgi mākslai nav robežu. Protams, mūsu pašu personīgo kultūras fonu un identitāti ir jārespektē, tomēr idejas ir kopīgas, un tajās ir jādalās. Īpaši mūsdienās, kad politiķiem ir aizvien mazāka ietekme uz sabiedrībā notiekošo. Ekonomika, bizness pasaulē ir ietekmīgāks par tradicionālo politiku – varas poli ir mainījušies. Bet ir jābūt līdzsvaram, jo mēs tomēr esam cilvēciskas būtnes, un šeit jo svarīgāka ir kultūras loma.

Mūsdienās to sauc arī par maigo varu.

Dažkārt tā gan ir tiešām bīstama. Publiskā diplomātija – izklausās jau ļoti jauki, bet nereti tā ir vienkārši propaganda zem cita vārda.

Atvainojiet, bet ar ko jūs šai ziņā esat atšķirīgs?

Mēs strādājām tikai mākslinieku dialogam, kurā vērtība un mērķis ir māksla un tās apmaiņa. Valdību klātbūtne šādos projektos parasti nozīmē arī kādas citas idejas, proti, kā izmantot mākslu par ieroci viņu pašu mērķiem. Tā ir liela atšķirība, un es esmu ļoti laimīgs, ka esam spējuši pastāvēt kā nevalstiska organizācija. Protams, dažkārt mēs sadarbojamies ar mūsu vēstniecībām, bet citreiz tās pat nav ieinteresētas, jo kultūra pašas pēc vien viņiem nešķiet gana varena. Bet vara ir tas, ko šie cilvēki saprot. Mums, māksliniekiem, savukārt tā nešķiet nozīmīga.

Man patīk, ka jūs sakāt «mums, māksliniekiem».

Nē, es jau neesmu mākslinieks. Bet es esmu cieši ar viņiem to interesēs, tāpēc reizēm identificējos. Esmu mākslinieku pastūmējs vajadzīgajā virzienā, lai kultūras apmaiņa notiktu. Jo viņi jau nav diplomāti, viņiem tas parasti nepatīk. Tāpēc vajadzīgs iedrošinājums. Piemēram, Rīgā izrādījās, ka mākslinieki gribētu, lai 2014. gada jūlijā pasaules koru olimpiādēs atklāšanā šeit piedalītos slavenie Japānas bundzinieki. Paši jau viņi nepieteiktos, bet es varu šādu tikšanos un sadarbību sarunāt un sarīkot.

Mans uzskats gan ir, ka kultūras programmas vien cilvēkus nevieno. Pamatā ir jābūt pašu cilvēku attiecībām un ieinteresētībai. Tāpēc ir jāļauj māksliniekiem pašiem noteikt, kas ir svarīgs un kā tas notiks. Pati programma jau ir tikai budžets un organizācija, bet tas cilvēkus nevieno. Bet tas ir sarežģīti.

Nē, nē, es tieši gribēju jautāt par budžetu. Kā tiek segti šie jūsu pasākumi Eiropā?

Mūsu organizācijā katru gadu mainās priekšsēdētājs, kas ir atbildīgs par līdzekļu vākšanu, un viņa pienākums ir sameklēt arī nākamo priekšsēdi. Tā 2012. gadā EU–Japan Fest priekšsēdētājs bija no Hitachi, un uz šo gadu viņš sev par sekotāju uzraudzījās Mitsubishi Corp.

Kad 90. gados sākām, kultūrā pie valsts atbalsta radušie eiropieši bija nobažījušies: kāpēc gan Japānas biznesa kompānijas kaut ko tādu atbalsta?

Tas ir labs jautājums.

Jā, kāds ir viņu atbalsta patiesais nolūks? Bet patiesībā īstermiņā nekāda tāda nolūka nav. Jā, tās ir viņu investīcijas, bet – ilgtermiņa attiecībās sabiedrības vārdā.

Jūs izklausāties gluži vai kā pacifists – par kultūru, nevalstisko sfēru un bez varas. Bet jums ir augsti sasniegumi veselās divās cīņas mākslās, kas acīmredzot taču nozīmē zināmu karavīra domāšanu.

Cīņas mākslas bieži vien nav viegli saprast. Piemēram, karatē ir ļoti garīga metode, un aikido tāpat. Tomēr nereti tās uzskata gluži kā džudo. Esmu visai nelaimīgs par to, kas džudo ir kļuvis starptautiskajā sabiedrībā – par vienkāršu cīņu, par sporta veidu, bez kāda garīguma.

Bet karatē tā nav. Tā pamatdoma ir aizsardzība, ne uzbrukums. Karatē radās ļoti nabadzīgajā Okinavas salā, kuras iedzīvotājiem nebija nekādu ieroču, un karatē bija vienīgais aizsardzības veids. Tas nebija uzbrukumam un varas sagrābšanai, viņi bija zemnieki. Diemžēl mūsdienās arī karatē dažviet Eiropā un Amerikā ir degradējies līdz kautiņam un sportam, bet tāda nav sākotnējā doma.

Lūk, tāpēc arī mans ieskats, ka tehnika vien neko nenozīmē, svarīgas ir cilvēku attiecības, cilvēku saiknes. Iedomājieties, es satiku lielisku bonsai mākslinieku Viļņā! Viņš vecākiem bija dzimis Sibīrijā, padomju izsūtījumā 50. gados. Viņš bija karavīrs un tika aizkomandēts uz Afganistānas karu, kur viņam klājās ļoti slikti. Viņš atgriezās mājās garīgs invalīds. Viņš vairs nespēja izrādīt emocijas – smaidīt, viņš nespēja arī parunāt.

Tad kāds draugs viņam uzdāvināja bonsai. Viņš sāka tam pievērst uzmanību, to kopt, iedziļināties bonsai mākslā, un pamazām atguva emociju spēju. Tagad viņam ir itin veiksmīgs privāts bizness, bet viņš laiku ir sadalījis vienlīdzīgi starp biznesu, ģimeni un bonsai. Viņa japāņu dārzs ir brīnišķīgs. Viņu sauc Ķestutis Ptakausks. Viņš Viļņā 2011. gadā sarīkoja Eiropas bonsai festivālu un 2015. gadā rīkos pasaules bonsai festivālu, arī Viļņā. Arī bonsai vairs nav japāņu, bet globāla māksla.

Esam iemainījuši pret Bahu.

Jā, arī bonsai ir ļoti garīga māksla. Mākslinieks mežā atrod koku, kam drīz būtu jāmirst, bet cilvēks ar savu mākslu tam dod jaunu dzīvi. Tā ir īpaša māksla arī tādā ziņā, ka rūpes par bonsai ir jāpārņem nākamajai paaudzei. Mums Japānā ir arī 800 gadus veci bonsai.

Diemžēl to popularitāte Japānā rūk, ieviešas pārpratums, ka tas ir vecu ļaužu vaļasprieks. Bet Eiropā ar to nodarbojas daudzi jauni cilvēki, arī filozofiskās ievirzes dēļ.

Pēctecības moments, ka bonsai savieno cilvēkus, paaudzes labi sasaucas ar to, ko jūs sakāt par savu darbu – ar mākslu savest cilvēkus kopā.

Domāt par nākamo paaudzi ir ļoti svarīgi. Jaunie gan vienmēr dara pa savam. Tāpēc mūsu organizācija vienkārši pastāv pie saviem principiem un investē arī jaunatnē. Varbūt rezultāti nebūs redzami uzreiz, bet pēc gadiem 10 vai 20 viņiem aizvien būs atmiņas par pieredzēto, un viņi varēs to likt lietā.

Tāpēc pēctecība ir otrs EU–Japan Fest uzdevums. Piemēram, 2007. gadā Rumānijas Sibiu bija kultūras galvaspilsēta, un mēs kopš tā laika katru gadu sūtām 20 savus jauniešus uz Sibiu gadskārtējo festivālu. Mudinām arī Sibiu vairāk piesaistīt Ķīnas un Korejas jauniešus. Tas varēsim cerēt, ka mums būs tiešām kopēja nākotne.

Jo konflikti ir bezjēdzīgi. Arī mūsu strīds ar ķīniešiem par Senkaku salām. Tas taču nekas nav – daži akmeņi. Skaidrs, ka Ķīnas valdības nostāju nosaka tautas attieksme. Bet tauta vien ir tikai kopuma daļa. Es esmu japānis, bet es esmu arī aziāts, un es esmu pasaules pilsonis.

Intervijas autors Didzis Meļķis. Publicēts laikrakstā „Dienas Bizness” 2013. gada 1. feburārī

0 komentāri

Komentāru nav