Priekšmetu un lietu valodā

Priekšmetu un lietu valodā
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Ilona Brūvere
Gints Ozoliņš
16-05-2013 A+ A-
Visspilgtāk kultūras vēsturē laiku un notikumus raksturo priekšmeti un lietas, kas mums katram saistās ar kādu konkrētu dzīves posmu, apliecinot notikušo un veidojot īpašu stāstu par dzīves notikumiem. Mediju komunikācijas darbnīca, filmu studija „Kinolats” ar nodibinājuma „Rīga 2014” atbalstu gatavo ekspozīcijai priekšmetu liecības, kas raksturo vēsturi un kultūrvidi un kuras muzejam pieteikuši paši rīdzinieki.

Blakus izteiksmīgajai izstādes ekspozīcijai muzeja idejas autori gatavo dokumentālus videomateriālus un īpašu izdevumu „Liktenslietas Dienas Grāmatasizdevniecībā. Projekta kurators Gints Grūbe iecerējis rīdzinieku veidoto muzeja ekspozīciju nākamgad izvietot Brīvības ielas „Stūra mājas” 5. stāvā, namu Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā apmeklētājiem piedāvājot izstāžu centru. Muzeja galvenais mākslinieks ir Artis Rutks, „Liktens lietu muzejaidejas autore un vadītājakinorežisore un žurnāliste Ilona Brūvere.

radās „Liktens lietu muzejaideja?

Sākām domāt par to pirms gadiem trim, kad Gints Grūbe mūs uzaicināja piedalīties šajā projektā. Es vienmēr ļoti skeptiski vērtēju ideoloģiski pozicionētas liecības, uzticoties cilvēka individuālajai pieredzei un ļoti personīgiem dzīves notikumiem. Tos pārkrāsot dažādās politiskās krāsās ir grūti, un tie liecina par notikušo patiesāk un spilgtāk.

Gints domāja par to, atdzīvināt šo traģisku notikumu piesātināto VDK namu, un man šķita, ka dzīvību šajās sienās varēs iedvest liecības, kas apliecina dzīvi, nevis nāvi, tāpēc izlēmām uzrunāt rīdziniekus, lai pastāstītu Rīgas kultūras galvaspilsētas viesiem par liecībām, kas vēl saglabājušās par dzīves notikumiem nesenā pagātnē un liecina par mūsu ikdienu šodien. Priekšmeti taču ir tie, kas saglabā atmiņu stāstus, kas mainījuši mūsu dzīvi vai apliecinājuši mums savu uzticību vairākās paaudzēs, kļūstot par dzīvas vēstures sastāvdaļu. Mums katram mājās ir kāds priekšmets, kas mantots no vecātēva, vecmātes, no vecākiem, draugu dāvināts vai vienkārši bijis blakus izšķirošos dzīves brīžos. Un šis priekšmets var kļūt gan par traģisku, gan komisku atgadījumu liecinieku.

 

ir aizraujoša lietu pasaule, kas var pastāstīt par notikušo nevis formāli, bet nepastarpināti, uzburot atmiņā patiesus dzīves notikumus.

Kā notiek eksponātu atlase „Liktens lietu muzeja” ekspozīcijai?

Mēs pieņemam visus priekšmetu stāstus un priekšmetus, kas tiek pieteikti, jo tā nav Mediju komunikācijas darbnīcas vai mana ekspozīcija, bet gan pašu rīdzinieku veidots muzejs, kam palīdzam veidoties. Pierakstām stāstus, sagatavojam eksponātus izstādīšanai un palīdzam šos stāstus izstāstīt tā, lai tie ir saprotami un tiek fiksēti koncentrētā formā – piecos septiņos teikumos. Blakus priekšmetiem, kas liecina par ļoti personīgiem dzīves notikumiem, esam uzsākuši arī sadzīves priekšmetu apzināšanu, lai varētu iepazīstināt mūsdienu publiku ar izmantotajiem sadzīves priekšmetiem, kas mūsu ikdienā vairs nav sastopami; muzejā sadarbībā ar portālu „Kambars” gatavojam ekspozīcijai gan četrdesmit gadu vecu putekļsūcēju modeļus, gan piecdesmit gadu vecus radio, taksofonu, no kura kādreiz uz mājām no ielas stūra sazinājās padomju cilvēks vai zvanīja darba lietās, ja aizmirsa piezvanīt kādam no biroja pirms mobilo tālruņu ēras. Arī šie priekšmeti un lietas veido priekšstatu par tālaika sabiedrību un domāšanu, sniedzot ieskatu kultūras vēsturē, sadzīvē un dzīves uztverē.

Kultūras vēsture, priekšmetiskās liecības jūs interesē arī jūsu filmās?

Tā laikam iznāk. Lai gan visas manas filmas stāsta par cilvēku likteņiem, tur parādās priekšmeti, kas precizē tēla raksturojumu un noskaņu, sniedzot ieskatu konkrētā laikā.

Kino, tāpat kā tēlotājmāksla, vienmēr ir izmantojis tēlu sistēmai priekšmetus, veidojot jaunu poēziju, kas sniedz konkrēta priekšmeta kontekstu kultūrvides raksturojumam.

 

Priekšmetu pasaulei piemīt īpaša burvība minimālisma laikmetā, kad priekšmetisko liecību kļūst aizvien mazāk. Tāpēc varbūt man šie priekšmetu stāsti šķiet tik saistoši, jo būtībā atklāj daudz vairāk par notikušo, par mums un mūsu dzīvi nekā vēstures grāmatas, kas, pirmkārt, pakļautas konkrētai ideoloģijai. Man patīk klausīties un meklēt šos stāstus dzīvē, uz ekrāna vai grāmatās. Un tā laikam ir aizraušanās, kas nāk no manas profesionālās nodarbošanās – kultūras žurnālistikas, TV un kino režijas, kur katram vārdam, priekšmetam un lietai kadrā ir milzīga nozīme. Daudzas svarīgas un ļoti personiskas liecības par laiku un notikumiem palikušas kultūrvēsturē nepamanītas, lai gan tieši šīs individuālās liecības vienmēr piesaista visplašākās publikas uzmanību visā pasaulē. Tās sniedz iespēju ikvienam veidot savu ikdienas poēziju, kas apliecina dzīves svinēšanu zīmēs, kuras mums atstājusi cilvēciskā pieredze.


Vai ir kādi stāsti, kas pieteikti LLM ekspozīcijai un paliek atmiņā īpaši?

Tādu ir daudz, un tie ir tik dažādi. Pašreiz esam savākuši pie trīssimt stāstiem. Un ceram, ka cilvēku atsaucība neapsīks arī vasaras mēnešos. Mūsu kolekcijā ir Ēvalda Valtera velosipēds, ar ko viņš vēl trīsdesmitajos gados apceļojis Latviju, Andris Silenieks muzejam uzticējis Latvijas karogu, kuru vecāki paglābuši, dodoties bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā un kuru viņš padomju laikā valsts svētkos izkāris istabā, lai neviens nezina. Dzejniece Liāna Langa muzeja ekspozīcijai pieteikusi pavēsti ar uzaicinājumu ierasties „Stūra mājā”, un turpat blakus izziņu par atbrīvošanu no darba pēc VDK raksturojuma. Mūsu kolekcijā ir Aleksandra Čaka pēdējā vēstule, Antas Klints saldumu trauks, Dairas Āboliņas kāzu bļoda. Kāzu kleita, kas nekad netika uzvilkta, baznīcas grāmatas izraksts, kas izglāba dzīvi, gliemežvāks, kas puisim lika vilties sievietēs septītajā klasē, auskars, kas jaunam filozofam palīdzēja atrast sievu, gredzens, kas atrasts būvlaukumā un meklē saimnieci, aktiera Andra Buļa mētelis, kas apliecina viņa otro piedzimšanu pēc smagas autokatastrofas, kad automašīna „sasista lupatās”. Filmu mākslinieces Ievas Romānovas radioaparāts, kas piedalījies piecās Rīgas Kinostudijas filmās un vienmēr – gadus piecdesmit – stāvējis istabas stūrī. Aritmometrs, kas glabāts kā dārgākā mātes dāvana. Mīlestības vēstules, fotogrāfijas kā konkrētu notikumu aculiecinieki, grāmatas, trauki, laivas, akordeoni, klavieres, viena automašīna un gāzētā ūdens aparāts… Visi šie priekšmeti stāsta par konkrētiem notikumiem no mūsu dzīves.
 
Kur glabājas šīs lietas, kad tās tiks izstādītas, un vai īpašnieki tās pēc kultūras galvaspilsētas svētku notikumiem saņems atpakaļ?

Eksponāta īpašnieks saņem no mums sertifikātu, kas apliecina pieņemšanas un nodošanas faktu. Muzejs Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā darbosies tikai trīs mēnešus, pēc tam visus eksponātus varēs saņemt atpakaļ. Pašreiz esam iekārtojuši nelielu noliktavu Rīgas centrā, bet drīzumā priekšmeti aizceļos uz „Stūra māju”, lai tos varētu sagatavot izvietošanai. Mākslinieks Artis Rutks izstrādājis skices, kas ietver piecpadsmit divdesmit izstāžu telpas, iekārtošana prasīs diezgan ilgu laika posmu, tāpēc priekšmeti jāapzina un jāapkopo vēl šogad.

Vai jūs nebiedē „Stūra mājas” traģisko notikumu vēsture, tās melnā aura?

Vienai tur ieiet un atrasties man noteikti nebūtu patīkami, bet kopā ir drošāk. Uzbūves darbos sadarbosimies ar Amatniecības vidusskolu, citos stāvos savām izstādēm gatavosies Rīgas Lietišķās mākslas un dizaina muzejs, Rīgas Kuģniecības muzejs, Rīgas Mākslas telpa un Okupācijas muzejs, kas nama pirmajā stāvā un pagrabā sniegs informatīvu ekskursu drūmajā „Stūra mājas” vēsturē. Man jau šķiet, ka būtu labi, ja turpat mēs varētu ierīkot īstu padomju laika bufeti, lai cilvēki nejustos kā šausmu filmā, bet sāktu sarunāties – tie, kas to laiku atceras, ar tiem, kas par to nezina neko, vai ir tikai lasījuši vēstures grāmatās. Tie, kas interesējas par vēsturi, ar tiem, kas interesējas par dzīvi. Lai ir tā, ka dzīvojam, nevis ceļam pieminekļus iznīcībai. Nezinu, vai tas tā būs, bet iestādīt tur iekšpagalmā puķes kaut vai uz vienu vasaru man gribētos.
 
„Liktens lietu muzejs” nav jūsu vienīgais Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts, jūsu pārziņā vēl ir arī modes teātris „Dāmu paradīze” un pilnmetrāžas dokumentālā spēle „Tapieris” par tango karali Oskaru Stroku. Kā spējat to visu apvienot ar mediju komunikācijas speciālista pienākumiem Kultūras iestāžu apvienībā?

Tā tas vienmēr sanāk, ka darba ir vai nu ļoti daudz, vai nav nemaz. Pašreiz strādāju nepārtraukti, bez brīvdienām un brīviem vakariem. Zinu, ka pēc gada viss beigsies un atliks laika arī sev, mājai un tuviem cilvēkiem. Pašreiz šā laika, protams, nav, viss, ko varu ieplānot, ir dažas stundas miegam. „Tapierim” ir sācies montāžas un skaņošanas periods, vēl tuvākajā laikā plānojam piefilmējumus, nepieciešama arī precīza kino arhīva atlase. Man ir brīnišķīgi kolēģi „Liktens lietu muzejā”, kas apzina priekšmetus, lietas un stāstus. Man tos atliek tikai apkopot un uzfilmēt. „Dāmu paradīzei” scenāriji jau pabeigti gada sākumā un tikko esmu noslēgusi līgumus ar deviņiem modes māksliniekiem, ir uzsākts darbs pie kostīmiem ekrāna filmēšanai, kas ilgs visu rudeni, bet gada beigās sāksies skatuves mēģinājumi ar aktieru ansambli. „Dāmu paradīze” ir desmit izrādes par modes vēsturi Eiropā 1900 –2000, kuras izspēlēsim piecos vasaras vakaros. Esmu savā komandā aicinājusi scenogrāfi Ievu Kauliņu, skaņu režisoru Ģirtu Bišu, horeogrāfu Albertu Kivlenieku. Modes un tērpu māksliniekus Žaneti Auziņu, Daci Krieviņu-Bahmani, Indru Salcēviču, Rūtu Kuplo, Ievu Veitu, Elitu Patmalnieci, Robertu Krauzi, Natāliju Jansoni un Sabīni Grozu.

Kāpēc jūsu uzmanību Rīgas Eiropas galvaspilsētas projektu kontekstā ir piesaistījusi mode?

Mode mani interesē kā komunikācijas forma sabiedrībā. Un, tā kā Latvijā par Eiropas modes vēsturi informācija, kas vienmēr cieši saistīta ar politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem pasaulē, gadu desmitiem nav bijusi pieejama, domāju, ka izzinošas un viegli uztveramas izrādes par šiem notikumiem un personālijām būs krāšņs, tajā pašā laikā demokrātisks un izklaidējošs svētku notikums plašai publikai. Tā kā vienmēr paralēli esmu strādājusi režijā un žurnālistikā, tad abas šis profesijas man aizvien ļoti palīdz apkopot materiālus un piedāvāt konkrētu vīziju skatuvei un ekrānam par dažādām tēmām. Ilggadējā darba pieredze Rietumeiropā ļauj man šo tēmu apskatīt ne tikai kā nelielas sabiedrības daļas vai konkrētas interešu grupas fenomenu, kas pakļauts modes tirgus untumiem, bet gan kā sabiedrības domāšanas veida spoguli.

Ko no „Liktens lietu muzeja” varēsim ieraudzīt „Muzeju naktī” Esplanādē?

Tā būs iespēja ikvienam pieteikt un nodot sev svarīgus priekšmetus un lietas „Liktens lietu muzeja” ekspozīcijai, lai nākamgad pavasarī, nākot uz Brīvības ielas Eiropas kultūras galvaspilsētas izstāžu centra atklāšanu, jūs varētu atnākt ne tikai kā viesis, bet sajust, ka esam ko paveikuši kopā – ar savām priekšmetu liecībām, kas stāsta par dzīvi, stājoties pretī iznīcībai, ko sevī nes „Stūra mājas” vēsture. Šo tikšanos ar pagātnes notikumiem saprotu kā manifestācija pret vienaldzību priekšmetu valodā.

       

0 komentāri

Komentāru nav