Karu pieminot. Režisors Viktors Jansons par akciju „Café Spleen”

Karu pieminot. Režisors Viktors Jansons par akciju „Café Spleen”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
„Tas nebūs spoži un grezni kā pie operas,” saka režisors Viktors Jansons, norādot uz vienkāršu zemessardzes telti, kas uzslieta Jāņa Akuratera muzeja dārzā. Viņam pat gribējies vēl raupjāk, lai panāktu karavīru meža būdiņas atmosfēru. „Tā būs intīma saruna, atmiņas par Pirmo pasaules karu,” teic režisors un ir pārliecināts, – zemapziņā kaut kas no tā ir palicis mūsos visos.

Viņa ikdiena šajās karstajās nedēļās rit muzeja telpās un tā dārzā, kur no 12. augusta mēneša garumā norisināsies „Rīga 2014” programmas notikums – akcija „Café Spleen jeb Augusts 1914”. Tas būs pasākumu cikls – koncerti, lekcijas, dzejas lasījumi, diskusijas un kinoseansi, kas no dažādiem skatpunktiem aplūkos glezniecības, mūzikas, dzejas un citu mākslas veidu klātbūtni Pirmajā pasaules karā un latviešu strēlnieku cīņās.

Tas, ka cikls notiek Jāņa Akuratera memoriālajā muzejā, nav nejaušība – pazīstamais dzejnieks ir bijis viens no tiem radošajiem cilvēkiem, kurš kā brīvprātīgais devās leģendārajā pulkveža Jukuma Vācieša 5. Zemgales pulka 1916. gada iesaukumā. Par šo laiku vēsta Jāņa Akuratera romāns „Ugunīgie ziedi”, no kura arī atvasināts šā pasākumu cikla nosaukums. „Café Spleen jeb Augusts 1914” tapis ciešā sadarbībā ar Jāņa Akuratera memoriālo muzeju un tā vadītāju Mairu Valteri, tomēr tas nav stāsts tikai par Jāni Akurateru, bet arī par viņa laikabiedriem – māksliniekiem, literātiem, mūziķiem strēlnieku rindās un atstāto mantojumu.

„Būtībā viss „Café Spleen” cikls ir veltījums vienai ārkārtīgi spilgtai vēsturiskai personībai – pulkvedim Jukumam Vācietim. Pret viņu vēl līdz šim brīdim mums ir diezgan atturīga attieksme. Tas, ka J. Vācietis aizgāja uz padomju Krieviju un kļuva par sarkanās armijas virspavēlnieku, rada zināmu distanci. Tomēr, manuprāt, pētot gan no vēsturiskā, gan literārā aspekta, tik un tā viņa 1916. gada iesaukums ir ģeniāls un nekad vairs neatkārtojams,” akcentē Viktors Jansons.

„Būdams izcils stratēģis, taktiķis un zinātājs militārajās jaudās, viņš saprata, ka karu var uzvarēt ar literatūru, mākslu un zinātni.

Ne Oskars Kalpaks, ne Frīdrihs Briedis nebija ar tādu jēgu un sapratni, ka māksla var savākt karavīru cīņai. Tāpēc Jukums Vācietis aicināja karavīru rindās radošus cilvēkus. Daudzi no viņiem tajā brīdī vēl nebija pilnas jaudas dzejnieki, mākslinieki. Lielākā daļa bija ļoti jauni. Bija arī nedaudz vecāki; kā Jānis Akuraters. Viņš jau dzīves skolu bija izgājis 1905. gada revolūcijas laikā, kas nesa viņam iznīcinošu sapratni par to, kas ir dzīve un nāve. Viņam trīs reizes bija ticis piespriests nāves sods, un trīs reizes viņš izglābās no tā. Pirmā pasaules kara sākumā Jānis Akuraters jau bija pieredzējis vīrietis, kuram neko vairs nevajadzēja – viņš bija palicis dzīvs, tikko precējies, jau bija piedzimusi meitiņa. Tomēr šis nobriedušais vīrs viens no pirmajiem atsaucās Jukuma Vācieša iesaukumam,” stāsta režisors.

Savā dienasgrāmatā 1916. gada 23. novembrī – īsi pēc iestāšanās strēlniekos – Jānis Akuraters raksta, ka viņam bijusi saruna ar latviešu virsniekiem par veicamajiem uzdevumiem, un viens no tiem – kara hronikas rakstīšana. Un latviešu pulku vēsture ir jāuzraksta tā, ka „katrs saimnieks vēlāk to var lasīt svētdienas rītā savai saimei priekšā kā dievvārdus.”

Tā bija īpaša stratēģija savā karapulkā iekļaut dzejniekus, māksliniekus, mūziķus, neliekot tiem kaujās būt pirmajās kareivju rindās, bet nosūtot pildīt sanitāra, korespondenta, kara hronista pienākumus, liekot šiem izsmalcinātajiem, jūtīgajiem, estētisko pārdzīvojumu alkstošajiem redzēt kara nežēlību, līķu kaudzes, nāvi un karavīru drosmi un tādā situācijā runāt patriotiskā mākslas valodā, kas iedvesmotu latviešu strēlniekus. Tas bija ceļš uz savu Latvijas valsti.

„J. Akurateram līdzās nostājas Kārlis Skalbe, Edvarts Virza, gleznotāji Voldemārs Tone, Jēkabs Kazāks, arī mūziķi, komponisti. Tāds bija arī diriģents Aleksandrs Valle, kas, 5. Zemgales pulkā dienējot, nodibināja 60 vīru lielu pūtēju orķestri. Bet viņi bija arī kaprači, sanitāri, kas asiņainām rokām pārsēja un nesa uz nestuvēm ievainotos, apglabāja kritušos. Viņi sajuta nāvi tuvplānā,” stāsta Viktors Jansons.

„Ko šajā situācijā darīja šie mākslinieki, dzejnieki, mūziķi ar Jāni Akurateru priekšgalā? Pēc kaujas tika atrasts kāds mazs šķūnītis, pirtiņa vai varbūt klētiņa, kur šie cilvēki pulcējās, uzvārīja tēju, dziedāja, varbūt pat kāds mākslinieks uzzīmēja bildi, kāds lasīja dzeju. Ar mākslas palīdzību viņi paši sevi savāca. Nosaukumu „Café Spleen” Jānis Akuraters norakstīja, kad vēl pirms kara sākuma pabija Parīzē. Viņam iepatikās šis vārds – splīns. Tur radās tas, ko saucam par latviešu mākslas un literatūras klasiku. Tā ir galvenā pamatideja šai mazajai telpai.”

„Visi šie fakti man šķiet unikāli. Tas ir ģeniāls Jukuma Vācieša gājiens, ko viņš paturpinās arī vēlāk. Viņam vienmēr līdzi sekoja mākslinieku grupa – vai tas būtu Petrogradā, Maskavā vai Kazaņā.”

„Café Spleen jeb Augusts 1914” atklāšana būs 12. augustā, kad virs zemessardzes būvētās telts tiks pacelts piepūšamais cepelīns un mēneša garumā norisināsies dažādi šo vēsturisko faktu iedvesmoti pasākumi. Kā saka režisors un cikla idejas autors, tiem vajadzēs kā no bezdibeņa dzīlēm celt augšā karavīrus, lai pavēstītu, ka viņu gars ir dzīvs. Atklāšanas koncertā dziedās Marija Naumova. „Viņa šajā raupjajā karavīru teltī ienesīs Parīzes šarmu; dziedās arī kaut ko no strēlnieku dziesmām un krievu romances, lai ieskicētu to laiku un situāciju,” skaidro Viktors Jansons.

Pasākumu ciklu „Jānis Akuraters divos laikmeta nogriežņos” veidos divas akcijas. Pirmā – „Maģiskais teātris – ieeja tikai jukušiem. Akuraters vai Hese?” būs veltīta dzejnieka Jāņa Akuratera personības un mākslinieka tapšanas laikam, kas sakrita ar 1905. gada revolūciju, kad tauta sacēlās pret cara režīmu un vācu muižnieku virskundzību un patvaļu.

Lai izprastu mākslinieka personības tapšanu, akcijas veidotāji izmantos Hermaņa Heses romānu/eseju „Stepes vilks”. Var teikt, ka Jānis Akuraters, kurš 1904.–1905. gadā vairākus savus tekstus bija publicējis ar pseidonīmu Vilks, un Heses Harijs Hallers ir kā divi spoguļi, kas nolikti viens pret otru. Akcijā „Maģiskais teātris – ieeja tikai jukušiem. Akuraters vai Hese?” režisora Viktora Jansona lasījumā un komentāros skanēs Jāņa Akuratera dzeja paralēlēs ar Hermaņa Heses „Stepes vilku”, kā arī Jura Kulakova īpaši akcijai komponētas dziesmas ar Jāņa Akuratera vārdiem.

Otra akcija ciklā „Jānis Akuraters divos laikmeta nogriežņos”, kuras nosaukums ir „Café Spleen. Jukums Vācietis un latviešu dzejnieki Pirmā pasaules kara mistērijā”, turpinās mākslinieka personības analīzes tēmu vēstures krustcelēs. Tajā skanēs gan Jāņa Akuratera stāsts „Café Spleen”, gan īpaši akcijai komponētās Jura Kulakova dziesmas ar Jāņa Akuratera, Kārļa Skalbes u. c. autoru vārdiem par strēlnieku tēmu. Tās dziedās Miervaldis Jenčs un Ieva Akuratere.

Otru akciju ciklu „Cafe Spleen jeb Augusts 1914” ietvaros veidos izrāde/dialogs „Šillera „Laupītāji” trīs atklāsmēs”. Par izrādes/dialoga izveides pamudinājumu režisors Viktors Jansons vēsta: „Pētot Pirmā pasaules kara laika fotogrāfijas, kas fiksējušas strēlnieku pašu iestudētās izrādes, uzmanību piesaistīja bilde ar aktieriem, kas spēlējuši Šillera „Laupītājus”. Kādēļ Šillera „Laupītāji”? Kara laikā, kad ik dienas ir līķu kaudzes, nežēlība, brutalitāte, kad latviešu strēlnieki tiek izdzīti vācu lielgabalu priekšā nāvei, kādēļ tad Šillera „Laupītāji”? Vai tas nav absurdi? Un vēl – Šillera „Laupītāji” taču ir arī pirmā zināmā latviešu iestudētā izrāde. Kas šajā lugā ir tik suģestējošs? Šis jautājums nedeva mieru un bija pamudinājums, lai ķertos pie lugas pārlasīšanas – vai varbūt izlasīšanas… Jāatzīst, ka neko tik emocionāli satriecošu man nebija nācies pēdējā laikā lasīt…”

Izrāde/dialogs top sadarbībā ar Viktora Jansona bijušo studentu – scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu.

„Mēs ar Reini Šillera „Laupītājus” esam ilgi analizējuši. Jaunajam scenogrāfam un režisoram ir ļoti interesanti spriedumi, kā viņš to saista ar to, kas šobrīd notiek Ukrainā. Pēdējā tikšanās reizē Reinis teica – ja es būtu karavīrs Jukuma Vācieša iesaukumā, izgājis Ziemassvētku kauju elli un būtu kara laikā redzējis šo izrādi, es neietu tālāk, dezertētu. Par šādu atbildi biju apjucis un nezināju, kā reaģēt, varbūt dusmoties,” stāsta Viktors Jansons.

Tēmai „Mūzika kara laukā” būs veltīts Andreja Selicka radītais jaundarbs „Pulkvedis Jukums Vācietis. Dziesma”. Skanēs arī komponista veidotas apdares un aranžējumi strēlnieku dziesmām, tautasdziesmām, strēlnieku pulku komponistu radītajam un mūziķu izpildītajam repertuāram. Šo strēlnieku muzikālo sarunu izpildīs solisti Ieva Parša, Māris Jēkabsons, Andrejs Selickis un instrumentālistu grupa.

22. augustā notiks literārs vakars, kad kopā ar literatūras zinātnieci Dr. philol. Maiju Burimu un apmeklētājiem tiks lasīts un komentēts Jāņa Akuratera romāns „Ugunīgie ziedi” – viens no pirmajiem romāniem latviešu literatūrā, kas vēsta par latviešu strēlnieku cīņām Pirmā pasaules kara laikā.

Rīgas svētku laikā – 16. augustā – pasākumā „Tilti un pārigājēji” būs iespēja redzēt oriģinālos kinodokumentus par laika posmu no 1910. līdz 1919. gadam. Kino vēsturniece Inga Pērkone iepazīstinās ar kino situāciju Pirmā pasaules kara laikā un 1921. gadā uzņemto, bet līdz mūsdienām nesaglabāto latviešu spēlfilmu „Laiku viesulī”, kuras scenārija autors bija Jānis Akuraters. Būs iespēja arī redzēt Jura Podnieka dokumentālo filmu „Strēlnieku zvaigznājs” (1982) un režisora Aleksandra Rusteiķa spēlfilmu „Lāčplēsis” (1930).

6. septembrī laikmetīgās mākslas foruma „Baltā nakts” pasākumu laikā notiks Literārās akadēmijas Jāņa Rokpeļņa Dzejas meistardarbnīcas jauno autoru lasījumi „Nakts. Nenoteikts mirdzums”. Šodienas jaunie un topošie dzejnieki jaunradītos dzejoļos runās gan par Pirmā pasaules kara skatījumu no vēstures distances, gan par kara tēmas aktualitāti mūsdienu kontekstos. Būs arī jauno mākslinieku veidota gaismas instalāciju izstāde un Vitālija Vinogradova sagatavotā videoreportāža par dzejas pasākumiem.

Akcijas laikā Jāņa Akuratera muzejā būs apskatāmas arī trīs izstādes, kuru atklāšana notiks 14. augustā.

Stikla mākslinieku Ingunas Auderes (Latvija) un Maikla Rodžersa (Michael Rogers, ASV) kopīgi veidotā izstāde „Mēness un Naglas. Degt” būs kā vizuāla metafora neiznīcināmajam cilvēkā brīdī, kad dvēsele, sapņu un īstenības skarta, tiecas pēc patvēruma.

Savukārt J. Akuratera mājas Gaišajā salonā atvērtajā izstādē „Dzejnieks/strēlnieks/mākslinieks – portrets” būs apskatāmi Konrāda Ubāna, Valdemāra Tones, Jēkaba Kazāka, Jāzepa Grosvalda u. c . mākslinieku veidotie strēlnieku, strēlnieku dzejnieku un strēlnieku mākslinieku portreti.

Paša režisora pienesums ciklam būs trešā izstāde – „Mans vectēvs, mans vecvectēvs strēlnieks – vecāsmātes pūra skapī”. „Tā būs mana vectēva, manas vecmātes brāļa priekšmetu un atmiņu kolāža, kas saglabājusies mantojumā. Tie ir dažādi dokumenti, iesaukuma lapiņas, zīmes no karalauka, medaļas. Izstāde tālāk nesīs sajūtu, cik cienīgs bija latviešu strēlnieks, vai tas bija kāds zemnieks, mākslinieks, mans vectēvs ar šāvienā norautiem pirkstiem vai vecāsmātes brālis ar ievainojumu vēderā. Viņi veidoja Latvijas valsti.”

„Iešu pie skatītājiem ar savu sapratni un stāstu par savu dzimtu, par vectēvu, kurš arī dienēja 5. Zemgales pulkā un tika smagi ievainots. Ir jārunā par šo traģēdiju, kur aizgāja bojā miljoniem Eiropas iedzīvotāju, ar mākslas palīdzību.”

Kā akcentē Viktors Jansons, tā būs brīvdabas izstāde, tāpēc tās norise atkarīga no vairākiem faktoriem. „Varbūt tā būs viena reize, varbūt trīs, kad izlikšu ekspozīciju ar privātajiem priekšmetiem.”

Akcija „Cafe Spleen jeb Augusts 1914” noslēgsies 12. septembrī ar pasākumu „Nāves lauks un… Pirmā pasaules kara apoteoze”.

2014 ir zīmīgs skaitlis, tam ir liela semantiska nozīme. Un man pašam tas ir svarīgs. Lai gan daudzviet tiek akcentēta pravietiskā sakritība ar 1914. gada augustu un Pirmā pasaules kara sākumu, vēlos teikt, ka militārie saspīlējumi pasaulē notiek visu laiku. Kara pūžņi dažādās vietās pasaulē izraisās nepārtraukti. Bet man ir kāds cits vēstījums. Vēl jaunībā, studējot Pēterburgā jeb toreiz Ļeņingradā, pirmo reizi izlasīju Aleksandra Solžeņicina „Август четырнадцатого” („Četrpadsmitā augusts”). Tajā ir viena epizode – 1914. gada augustā, kad sākās šī Eiropas kara mistērija, jaunajiem cilvēkiem radās attieksme, ka viņi ir tēvijas sargi, un milzīgs entuziasms. Ir septembra sākums, sēž Pēterburgas krodziņā studenti, dzer alu un ik pa brīdim uzsauc: „Mēs par tēviju, par sistēmu, par ķeizaru!” Un atkal un atkal, un alus puto. Pie blakus galdiņa nomaļus sēž profesors, klusē, klusē, līdz neiztur un studentiem saka: „Kungi, mani kungi! Par kādu sistēmu jūs dzerat? Jūs esat tik jauni, tik nevainīgi, un jums ir jāaizsargā tikai viena sistēma – tā ir jūsu dvēseles un sirds sistēma!”

0 komentāri

Komentāru nav