Kultūras deva mikrorajonam. Sākas „Urbānie pilsētstāsti”

Kultūras deva mikrorajonam. Sākas „Urbānie pilsētstāsti”
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Projekta „Urbānie pilsētstāsti” veidotājas Kristīne Želve un Ieva Stūre
„Cilvēki ļoti vēlas kaut ko darīt, gatavi iesaistīties. Ļoti svarīgi, ka tieši tie, kuriem ir vismazākais sakars ar kultūru, ir visaktīvākie un darboties griboši. Jūtams, ka viņiem šī kultūras deva ir vajadzīga,” par pieredzi, veidojot projektu „Urbānie pilsētstāsti” trīs Rīgas apkaimēs, stāsta Kristīne Želve, žurnāliste un kinorežisore. Sarunā piedalās arī projekta producente Ieva Stūre. „Urbāno pilsētstāstu” pirmā daļa Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra dārzā, Sarkandaugavā, sāksies jau 14. augustā.

Izvēlētās vietas – Sarkandaugava, Zolitūde un Miera ielas Lielo kapu rajons, kur „Urbānie pilsētstāsti” tiks realizēti, – ir atšķirīgas: dažādi ir to iedzīvotāji un viņu dzīves temps. No ikdienišķi steidzīga daudzdzīvokļu namu mikrorajona temperamenta līdz apcerīgi meditatīvajai Lielo kapu noskaņai. Par to, ka visas šīs trīs Rīgas vietas no mākslinieka prasa zināmu smalkjūtību, projekta veidotāji no biedrības „Domuzīme”, ko pārstāv arī Kristīne Želve, ir piedomājuši. Tomēr katra no tām nākusi savā laikā un ar savu stāstu, nevis mērķtiecīgi meklējot vidi, kas varētu būt saistīta ar skumjiem vai pat traģiskiem notikumiem. Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra dārza ideja ir ar garu priekšvēsturi, kur liela nozīme bijusi gan pašas slimnīcas amatpersonu ieinteresētībai. Savukārt Zolitūdes mikrorajons izvēlēts vēl pirms pagājušā gada novembrī notikušās traģēdijas.

„Urbāno pilsētstāstu” sākums meklējams pirms diviem gadiem, kad laikmetīgās mākslas foruma „Baltā nakts” laikā Purvciemā – stāvlaukumā pie „Mēbeļu nama” – tika veidota īpaša kultūras programma. Tur vietējo iedzīvotāju atsaucība bijusi tik liela, ka radusies doma paplašināt projektu citos Rīgas mikrorajonos.

„Eiropas kultūras galvaspilsētas gads bija laba iespēja paveikt vairāk. Sākumā bijām iecerējušas „Urbānos pilsētstāstus” veidot septiņos rajonos. Tomēr kapacitāte ir tik, cik ir, un šogad projekts tiek īstenots trijās Rīgas apkaimēs,” stāsta Kristīne Želve, pieminot, ka sarakstā bijis arī Grīziņkalns, Mežciems, bijusī fabrikas „Aurora” teritorija pie Māras dīķa un citas vietas.

„Vispirms skatījāmies pēc rajoniem, kas uzrunā mūs pašas. Sarkandaugavā interesēja Aleksandra augstumi, tā ir noslēpumaina vieta ar interesantu kultūras vēsturi
[aizsardzības skansts, ko 18. gadsimta sākumā lika uzbērt grāfs Aleksandrs Menšikovs, bet pēc simts gadiem Rīgai atdāvināja cars Aleksandrs I, tagadējais Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra parks – red.]. Savukārt Zolitūdē, līdzīgi kā Purvciemā, nav ne kinoteātra, ne kultūras nama, tāds riktīgs mikrorajons,” stāsta projekta veidotāja.

Dārza atdzimšana. „Urbāno pilsētstāstu” atklāšana Sarkandaugavā

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs un tā dārzs ir kultūrvēstures, pretrunīgu faktu un jūtīgu tēmu blīva vide, kas maz pētīta. Tas ir ne tikai unikālu vēsturisku ēku komplekss un ārstniecības iestāde, bet arī vieta, kas nesaraujami saistīta ar kultūras un mākslas procesiem un personībām. Turklāt šogad slimnīcai ir 190 gadu jubileja.

Projekta atklāšana notiks 14. augustā. Ekspozīcija „Dārzs” būs sākums slimnīcas dārza un parka atdzimšanai. Stāsta Ieva Stūre: „Dārza idejai Sarkandaugavā ir sena vēsture. Sastapām slimnīcas sabiedrisko attiecību vadītāju Silvu Bendrāti, kura bija un ir ļoti ieinteresēta pārkāpt aizspriedumu robežu starp sabiedrību un slimnīcu. Ideja par dārzu radusies jau pirms projekta „Urbānie pilsētstāsti”. Tās mērķis – pārvērst slimnīcas parku par atpūtas un dziedināšanas vietu, nevis ieslodzījumu, kā tas nereti tiek domāts. Tas ir liels un laikietilpīgs projekts, kas top kopā ar ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni. „Urbānie pilsētstāsti” to tikai aizsāks.”  

Laikā no 14. līdz 17. augustam būs atvērts slimnīcas 5. korpuss, kas ir vēsturiska ēka un slimnīcas vajadzībām šobrīd netiek izmantota. Tur ekspozīcijas „Dārzs” apmeklētāji varēs iepazīties gan ar nama un slimnīcas vēsturisko vidi, gan ar īpaši sagatavo tematisko izstādi.

„Dārzā” apmeklētāji basām kājām varēs izstaigāt sajūtu taku, kamēr tukšo palātu četrās sienās ziedēs efejas, smaržos lavandas, plauks bērzu birzs.

Vinsentam van Gogam, Zeldai Ficdžeraldai, Pēterim Krastiņam veltītajās istabās varēs aizdomāties par plūstošo robežu starp talantu un slimību, bet citās – par prātu un neprātu, par reālo pasauli un paralēlo.

„Kā arī to akcentēja Silva Bendrāte, slimnīcas dārzs ir visu laiku atvērts, tā nav slēgta teritorija. Tur ikviens var pastaigāties, pasēdēt pie dīķīša. Tomēr cilvēki to nedara, iespējams, baidās. Taču tagad tur būs izstāde, apskatei tiks atvērts vēsturiskais slimnīcas korpuss, kas šobrīd netiek izmantots. Tam vajadzētu aizspriedumus mazināt.”

„Sākotnēji bijām plānojušas īstenot tikai dārza ideju, bet pamazām nāca klāt citu mākslinieku priekšlikumi, un tapa darbi, kas smalki apspēlē vietu un tur valdošo noskaņu,” stāsta Kristīne Želve.

„Tā saistība tiešām ir smalka, tikai kā tāda neredzama saite,” papildina Ieva Stūre. „Tas nav sociālais projekts. Mākslinieki runā dažādos veidos. Vai nu tas ir darbs par kādu personību, kas šajā slimnīcā pabijusi, vai tās ir pārdomas par saikni starp mākslu un medicīnisko diagnozi – šizofrēnija. Tā ir bijusi ļoti daudziem radošiem cilvēkiem pasaulē. Vairāki mākslinieki polemizē ar sevi par šo tēmu, dažādi tiek apspēlēts jautājums – kas esam mēs, kas ir viņi, kas ir normāls, kas – ārpus normas. Un šī robeža ir ļoti mainīga.”

Viens no darbiem ir arī pašas Kristīnes Želves videodarbs – Rūdolfa Blaumaņa novele „Purva bridējs”, ko savās interpretācijās atstāsta dažādi cilvēki. Viena no stāstniecēm – Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ārste – narkoloģe. Viņa atklāj savas sajūtas par pazīstamo Kristīnes un Edgara stāstu un izsaka savu ārsta viedokli.

„Noveli pārstāsta piecas dažādas sievietes ar dažādu dzīves pieredzi, dažādu profesiju pārstāves. Šajā darbā spilgti parādās tas, cik atšķirīgi interpretēts literārs darbs, iespējams pat ne tā, kā rakstnieks sākumā ir domājis. „Purva bridējs” ir arhetipisks darbs, kura sižetu zina ikviens, pat ja noveli nav lasījis. Viena no varonēm – ārste narkoloģe, kura ikdienā strādā ar atkarīgajiem, saka, ka ikdienā redz gan Edgarus, gan Kristīnes. Viņa atzīst, ka Blaumanis arī ļoti precīzi aprakstījis alkoholisma klīnisko diagnozi, nebūdams ārsts,” stāsta darba autore.

Ekspozīciju „Dārzs” papildinās arī slimnīcas sabiedrisko attiecību speciālistes Silvas Bendrātes vadītās ekskursijas pa slimnīcas vēsturiskajām ēkām un parku. Ekskursijas notiks katru dienu no 14. līdz 17. augustam plkst. 15.00.

Zolitūde, parādi sevi!

Zolitūdes apkaimē „Urbāno pilsētstāstu” kultūras programma tiks realizēta 21. augustā. Interesentiem un vietējiem jāmeklē Ruses ielas 14. nama iekšpagalms, kur dažādas aktivitātes risināsies no plkst. 18.00.

Programma veidojusies, apspēlējot rajona nosaukumu „Solitude/Vientulība”. Mākslas darbu modeļi, iedvesmotāji un dalībnieki – paši Zolitūdes iedzīvotāji. Darbības vieta – daudzstāvu māju amfiteātrī, uz betona bloku dabiski radītas skatuves.

Šī „Urbāno pilsētstāstu” daļa atšķirsies ar to, ka tajā piedalās ļoti daudz vietējo iedzīvotāju.

„Zolitūdē kopā ar Aiju Blay strādā japāņu fotogrāfe Ajaka Jamamoto (Ayaka Yamamoto). Visi viņu fotoprojekta modeļi ir zolitūdieši, turklāt nav īpaši piemeklēti fotosesijai, bet satikti un uzrunāti pastaigas laikā. Japāņu mākslinieces darbu koncepts ir pusaudzes urbānā vidē, jaunas sievietes pieaugšana mikrorajonā. Viņa šādus darbus jau ir fotografējusi gan Japānā, gan dažādās Krievijas pilsētās. Zolitūde šim mērķim ir lieliska vieta. Un tas, kā viņa redz šo rajonu, mums pašiem būs pārsteigums. Aija Blay savukārt fotografē daudzus cilvēkus ar suņiem – tikai cilvēks un viņa vienīgais draugs, tā akcentējot rajona nosaukumu Solitude – vientulība,” vienu no Zolitūdes kultūras programmas daļām, izstādi „Zolitūdes pastaigas” ieskicē Kristīne Želve.

Savukārt horeogrāfes Sintija Siliņa un Agnese Bordjukova veido performanci, bet arī šajā laikmetīgās dejas priekšnesumā darbosies tikai paši zolitūdieši. Horeogrāfes cilvēkus uzrunājušas, izmantojot sociālos tīklus, izlīmējušas skrejlapiņas, aicinot pieteikties ar jebkādu pieredzi.

„Pieteicās diezgan daudz cilvēku, lielākā daļa krievu tautības, kas ir iepriecinoši, bet nav pārsteidzoši. Cilvēki ļoti vēlas kaut ko darīt un iesaistīties. Ļaudis priecājas, ka viņu rajonā beidzot kaut kas notiek. Kāda beigās būs šī performance, mums visiem būs liels pārsteigums.

Šis projekts ir laba iespēja pamēģināt, eksperimentēt, nevis iestudēt gatavu uzvedumu, bet ļaut cilvēkiem pašiem izpausties.”

„Vēl būs vietējais dzejas slams, kurā uzstāsies Zolitūdes dzejnieki. Tiks rādīta arī kino programma, kurā iekļauta Ivara Selecka dokumentālā filma „Zolitūde”, kā arī arhīva materiāli – kinožurnāli par to, kā tapa šis rajons, kā to cēla vjetnamiešu viesstrādnieki, viens no kinožurnāliem ir par Imantas pārbrauktuvi, kā arī ir vēl viens ļoti interesants agrīno 1990. gadu materiāls ar stāstu par bezpajumtnieku. Tas it kā ir tik nesen, bet pilnīgi cita pasaule,” par gaidāmo programmu stāsta Kristīne Želve.

„Patiešām ir svarīgi, ka tieši vietējais iedzīvotājs ir galvenais varonis, ka viņš pats sevi redz nofotografētu vai dzird atstāstītu. Tā ir arī viena no galvenajām projekta idejām, un, šķiet, tā ir izdevusies.”

„Kad „Urbāno pilsētstāstu” projektus sākām, Rīgas apkaimēs vēl nebija tādu iniciatīvas grupu, kas paši dara un organizē. Vienīgā, ko zināju, bija Bolderājas grupa, kas darbojas jau vismaz 20 gadus. Sarkandaugavas aktīvisti šajos pāris gados ir sarosījušies. Viņiem ir forši projekti, un ir pareizi, ka iniciatīva nāk no viņiem pašiem. Tas arī būtībā ir bijis sākotnējais šā projekta mērķis. Jauki būtu, ja arī pēc šā gada „Urbānajiem pilsētstāstiem”, piemēram, Zolitūdē, paliktu iniciatīvas grupa, kas paši rada dažādus pasākumus,” teic Kristīne Želve.

Lielo kapu miera dzīve

Trešā „Urbāno pilsētstāstu” daļa norisināsies Miera ielas Lielajos kapos, kas savai pamatfunkcijai vairs netiek izmantoti jau kopš Otrā pasaules kara laika, un mūsdienās tie jau ir kļuvuši par savdabīgu parku, kur pa celiņiem starp atlikušajiem pieminekļiem un kapenēm cilvēki pastaigājas, sporto un piesēž uz kāda soliņa.

Tur „Urbānie pilsētstāsti” piestās 28. augustā. No plkst. 19.00 plānota fotogrāfes Māras Pētersones Lielo kapu apkaimes iedzīvotāju fotoportretu izstāde „Lielo kapu stāsti”. Tie ir cilvēki, kas dzīvo ap šiem kapiem un kuru ikdiena ir vairāk vai mazāk ar tiem saistīta. Vai viņi tur pastaigājas ar bērniem, vai ar suņiem, vai skrien. Izstādē par galvenajiem varoņiem kļuvuši: gan kāds kungs, kas ikdienā tur izved pastaigā kaķi, gan kāda māte un meita, kas regulāri dodas pastaigā uz Lielajiem kapiem un allaž pasēž pie Andreja Pumpura kapa. Fotodarbā „Trīs māsas” iemūžinātas arī trīs Jaunā Rīgas teātra aktrises, kuras dzīvo kapiem piegulošajā Indrānu ielā.

Projekta norises dienā no plkst. 20.00 laukumiņā pie Baronu dzimtas kapavietas būs kinoinstalācija „Tālā gaisma” ar fragmentiem no Aivara Freimaņa filmas „Dzīvīte” un Andra Slapiņa dokumentālās filmas „Krišjānis Barons”. Videomāksliniece – Zane Raudiņa. Savukārt Kristīnes Želves darbā „Atstāstījums” Ieva Birnbauma stāsta Kārļa Skalbes pasaku „Bendes meitiņa”.

„Urbāno pilsētstāstu” noslēgumā no plkst. 22.00 līdz pusnaktij – „Nakts ērģeļmūzikas koncerts” Lielo kapu baznīcā, spēlē ērģelnieks Māris Bietags.

„Ap Lielajiem kapiem ir īpaša aura. Tas ir rajons ar skaistu arhitektūru, lai arī tā nav galīgi nopucēta.” Kristīne Želve šo apkaimi sauc par savu un nevar iedomāties citu vietu, kur Rīgā varētu dzīvot: „Tur daba dzīvo savu dzīvu, vasaras naktīs sienāži sisina, rītos dzied putniņi. Lai gan tie ir kapi un var diskutēt par to, vai tas ir labi, vai slikti, bet tur robeža ir pārkāpta un rit sava sociālā dzīve. Cilvēki sporto, pastaigājas ar suņiem, pārīši mīlinās, vienu laiku tur pulcējās goti. Lielie kapi ir arī iecienīta vieta fotogrāfiem. Tas ir pilnīgi cits pilsētas temps. Un tajā ir savs skaistums.”

Projekts „Urbānie pilsētstāsti” iekļauts „Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā „Ceļu karte”.

0 komentāri

Komentāru nav