Putekļi smilšu pulkstenī. Arno Jundzes grāmatas recenzija

Putekļi smilšu pulkstenī. Arno Jundzes grāmatas recenzija
Grāmatas vāks
Artis Svece, speciāli Rīga 2014
26-08-2014 A+ A-
„Vīrietis ir apjucis. Kaut gan tas nav īstais vārds, lai izskaidrotu to sarežģīto apziņas signālu plūsmu, kuru viņš stūrgalvīgi cenšas neievērot vai pat noliegt” – šie vārdi varētu kalpot par Arno Jundzes romāna „Putekļi smilšu pulkstenī” moto. Ne tādā ziņā, ka tie burtiski izteiktu grāmatas būtību, bet tādā, ka tās varoņi lielākoties ir apjukuši vīrieši, kuru apziņas plūsmu autors ievēro, apraksta un nodod tālāk lasītājiem. Viens no šiem vīriešiem droši vien ir arī pats autors.

Lai gan grāmata nav autobiogrāfiska, tajā atklājas autora biogrāfija, pieredze un pasaules uztvere, kas ir pašsaprotami. Bet šajā pieredzē ietilpst arī konkrētā teksta rakstīšana, kuras aizkulises Arno Jundze nedaudz atklāj intervijās presei. Grāmata tapusi pamazām, desmit vai pat vairāk gadu garumā, autors pa šo laiku ir mainījies, mainījusies viņa izpratne par rakstību, un šķiet, ka tas viss ir atstājis pēdas tekstā.

Lai gan „Putekļi smilšu pulkstenī” ir pieteikts kā romāns, es to tomēr par romānu nesauktu. Bet skaidrs, ka mums priekšā nav nolikts arī stāstu krājums. Tas ir teksts. Autors diezgan brīvi klīst laikā un telpā, grāmatai ir vairāki varoņi ar saviem dzīvesstāstiem, kurus grāmatas sižets saista minimāli vai nesaista nemaz. Autors kombinē žanrus – varam te atrast noveli, detektīvu, dzīvesstāstus un vērojumus, kā arī pavisam negaidīti ieskanas mistiski motīvi.

Protams, mūsdienu romānam nav jābūt ar „sākumu, vidu un beigām” un mūsdienu dzīve patiešām ir fragmentāra, tomēr daudzveidība šajā tekstā ir tik liela, ka apzīmējums „romāns”, manuprāt, nav lietderīgs, jo drīzāk maldina, nekā sagatavo lasītāju.

Lai gan, manuprāt, autors ar daudzveidību šoreiz ir mazliet pārspīlējis, tas nenozīmē, ka teksts neturas kopā. Kopā turēšanai ir izmantotas vairākas saistvielas, turklāt visai veikli. Grāmata sākas teju vai tradicionāli, tiek pieteikts stāsta varonis, aprakstīta viņa dzimšana un augšana, bet jau nākamajā nodaļā secīgais stāsts tiek nojaukts, mums tiek piedāvāts cits vai varbūt tas pats varonis, bet katrā ziņā stāstā ir pārrāvums, un lasītājam nav doti rīki, ar ko to aizpildīt. Bet arī tās, protams, nav beigas – pārrāvumi seko cits citam… Un tad kaut kādā mirklī saproti, ka tie sāk aizpildīties. Neparasti ir tas, ka galu galā daudzie atšķirīgie pavedieni netiek cieši kopā savērpti, un tomēr nav sajūtas, ka kaut kas ir palicis nepabeigts.

Šā paņēmiena būtību labi demonstrē vēl viena saistviela, kas izmantota tekstā. Lielākajā daļā grāmatas nodaļas beidzas ar īsziņu tekstiem un sarunu fragmentiem, kuri nav pakārtoti nodaļu saturam. Arī savstarpēji tie šķiet saistīti tikai daļēji. Un tikai ar laiku kopā ar vienu no varoņiem lasītājam izdodas salikt (negribu teikt, kā – jālasa grāmata) visu pa plauktiņiem: „Noslēpumainā sarakste viņu ir pārņēmusi pilnībā – pat tik stipri, ka sargs sācis grupēt materiālus pa kaudzītēm, veidojot noteiktu sistēmu. Vakaros viņš klāj to uz galda kā savādu pasjansu, kurā ir gan telefonsarunu atšifrējumi, gan elektroniskā pasta sarakste, gan mobilā tālruņa īsziņu izdrukas.” Turklāt nav vajadzības pārlasīt šīs it kā nejaušās piezīmes un pārbaudīt, vai visu saturs tagad ir izskaidrots, jo vienkārši ir saprotams, kas ir kas.

Visbeidzot, grāmatas saistviela ir tās noskaņa. Par spīti žanru sajaukumam, tā ir rakstīta vienā toņkārtā. Analizējot Rietumu sabiedrību, dažkārt tiek lietots apzīmējums „X paaudze”, pie kuras pieder cilvēki, kas nāk pēc pēckara baby boomers paaudzes un dzimuši starp 1960. un 1980. gadu. Apzīmējumu padara populāru Duglasa Kouplenda (arī daudzbalsīgais) romāns ar tādu pašu nosaukumu. „Putekļi smilšu pulkstenī” medijos ir pieteikti kā „romāns vīriešiem par vīriešiem”. Tas patiešām vēsta lielākoties par „x paaudzes” paaudzes vīriešiem. Vienīgi uz viņiem neattiecas rietumnieku sociologu dotie raksturojumi, jo šos vīriešus ir skāris lāsts – viņi ir auguši padomju režīmā.

Arno Jundzes darba noskaņa, manuprāt, ir atpazīstama no literatūras vēstures – „x paaudzi” viņš apraksta kā „zudušo paaudzi”.

0 komentāri

Komentāru nav