Septiņi skati uz Rīgu. Filmas „Pāri ceļiem un upei” recenzija

Septiņi skati uz Rīgu. Filmas „Pāri ceļiem un upei” recenzija
Publicitātes foto . Kadrs no Ivara Selecka filmas par Ķīpsalu
Kristīne Matīsa, „Kino Raksti”
05-09-2014 A+ A-
3. septembrī „Splendid Palace” tika prezentēta „Rīga 2014” projekta „Force Majeure. Riga” dokumentālā filma „Pāri ceļiem un upei”, ko veidojuši septiņi Eiropas valstu režisori. Piedāvājam žurnāla „Kino Raksti” galvenās redaktores Kristīnes Matīsas redzējumu par šo darbu.

Vissvētīgākais darbs, ko jau ir paveikusi Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumu programma, – tā ierāda un atgādina, ka Rīga nav tikai pilsētas centrs ar banālajām, tūristu nomīdītajām takām pa Bastejkalnu, Esplanādi un Vecrīgas „obligāto maršrutu”. Daudzi un dažādi pasākumi atdzīvina kultūras norises pilsētas apkaimēs, mikrorajonos un priekšpilsētās, un nu ir pirmizrādīts viens notikums, kas šīs apkaimes arī iemūžina nākotnei. Septiņu Eiropas režisoru īsfilmu almanahs „Pāri ceļiem un upei” demonstrē aizraujoši dažādu Rīgu, kādu to saskatījuši dokumentālisti no Igaunijas, Lietuvas, Dānijas, Vācijas un citām valstīm, turklāt saskatīt tiem palīdzējuši vietējie sociālantropologi, kas šo „skatu no malas” padarījuši mērķtiecīgāku, ļaujot „ārpusniekiem” drošāk orientēties telpā un informācijā.

Simbolisks ir jau filmas pirmais kadrs – tā it kā ir klasiskā Rīgas panorāma, tomēr tajā pašā laikā nav vis.

Vecrīgas torņi tur ir, bet turpat blakus, „otrā svaru kausā” – kreisā krasta augstceltnes ar „Swedbank” buru priekšplānā. Rūpīgāk ieskatoties, top skaidrs, ka panorāma filmēta nevis pāri upei, kā tas sen gadus pierasts, bet – no upes vidus, varbūt no tās laivas, kurā drīz pēc tam lietuvieša Audrus Stoņa filmā vīri naktī krauj lašus kā melni silueti uz izgaismotās prezidenta pils un Vanšu tilta fona.

Tikpat neparasti ir citu īsfilmu rakursi – līdz pat kaķu acīm skatītai Rīgai dāņu režisora Jona Banga Karlsena filmā „Kaķi Rīgā”. Rainers Komerss filmā „Daugavas delta” apspēlē kontrastu starp industriālo ostas pasauli un gleznaini noplukušiem veco zvejnieku privātmāju pagalmiem; Betina Henkele filmā „Teātra iela 6” caur šā nama durvīm ienirst pagātnē pie savas baltvācu vecvecmāmiņas; Sergejs Lozņica melnbaltajā filmā „Vecā ebreju kapsēta” vēro Maskavas forštati gandrīz vai Lailas Pakalniņas nesteidzībā; asprātis Jāks Kilmi atradis savai joku mīlētāja dabai atbilstošu absurda pasauli Lucavsalā; Ivars Seleckis ar savu kopš Šķērsielas laikiem trenēto aci staigā pa Ķīpsalu.

Interesanti, ka kopējais iespaids no šīs dokumentālistu Rīgas ir – „pilsētnieciskuma” šeit ir tik maz, cik vien iespējams. Rīga nav urbāna metropole ar anonīmiem pilsētnieku pūļiem pārpildītās ielās, Rīga veidojas no mazām, brīžiem gluži laucinieciskām mikropasaulītēm, kur par katru kaķi un katru balodi kāds rūpējas. Un Rīgā var saullēktā iepeldēt Daugavā ar skatu uz prezidenta pili.

Tuvākie filmas demonstrēšanas seansi kinoteātrī „Splendid Palace” – 5. septembrī plkst. 20.00 un 6. septembrī plkst. 13.30.

 

0 komentāri

Komentāru nav