Nojaukt pieminekli. Saruna ar Ingu Bodnarjuku

Nojaukt pieminekli. Saruna ar Ingu Bodnarjuku
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Septembris tradicionāli Latvijā ir Dzejas dienu laiks, nupat kā viens no apjomīgā dzejas festivāla notikumiem atklāta kārtējā „Rīgas dzejas kartes” izstāde, kas savukārt ir daļa „Rīga 2014” programmas. Dzejas dienu laikā gaidāms vēl viens Eiropas kultūras galvaspilsētas gada projekts – starptautiskā dzejas programma „Kaimiņi trokšņo”. Paralēli tiem nule kā klajā laisti divi dzejnieku apvienības „Orbīta” izdotie dzejas krājumi, arī tos saista gan Dzejas dienas, gan „Rīga 2014” atbalstītā izdevējdarbība.

Krustām un vēlreiz krustām kā bize savīti visi šie notikumi – šo pīni stingri kopā tur Inga Bodnarjuka – meitene, kuras vadībā jau vismaz astoņus gadus top Dzejas dienu programma. To, ko gribējies paveikt, kad sākts strādāt ar Dzejas dienām, ir izdevies sasniegt. Viens no mērķiem – tradīcijām bagāto dzejas festivālu padarīt starptautiskāku – šogad piepildīts ar uzviju. Programmas „Kaimiņi trokšņo” pamatideja – pulcēt literātus no dažādām pasaules konfliktu zonām – no valstīm, kurās notiek bruņoti konflikti, kultūru un vērtību sadursmes vai vietām, kur līdzi velkas neatrisinātas vēsturiskas nesaprašanās. Tas izdevies daļēji, tomēr galvenais ieguvums – ārvalstu dzejnieki Rīgā uzturēsies ilgāku laika periodu, tiksies ar vietējiem literātiem, studentiem, lasītājiem, vadīs meistarklases un piedalīsies arī radošajās darbnīcās.

Inga vada arī Rīgas krievvalodīgo dzejnieku apvienības „Orbīta” projektus un popularizē Latvijas literatūru dažādos starptautiskos pasākumos. Rīgā viņa mīl vērot kuģus no Andrejsalas mola un netraucētas pastaigas Miera ielas Lielajos kapos. Iespējams, prasme redzēt skaistumu Rīgas dažādībā, ir iemesls, kāpēc viņa ar lielu entuziasmu stāsta par projektu „Rīgas dzejas karte”, kura kārtējā izstāde ar darbiem par dažādām Rīgas apkaimēm un vietām šobrīd aplūkojama Tabakas fabrikā. Savukārt Raiņa pieminekli, kas majestātisks un neaizskarams stāv Esplanādē, viņa gribētu nojaukt. Ne jau fiziski, protams, bet padarīt dižo tautas dzejnieku cilvēciskāku, pieejamāku, ne tik stīvu un saltu kā mūžīgu granīta bluķi.

Kā šogad iesākušās Dzejas dienas? Vai var jau tagad izdarīt kādus secinājumus par notikumiem un publiku?

Man pašai ir dīvaini vērtēt. Ir sajūta, ka šogad festivāls iesācies lielāk, skaļāk un apjomīgāk. Pirmkārt, jau, veidojot programmu, sapratu, ka tā ir vismaz divas reizes lielāka nekā iepriekšējos gadus. Lai gan ik gadu tā bija augusi, tomēr šobrīd ir sasniegts maksimums. Pirms deviņiem gadiem, kad sāku strādāt ar Dzejas dienām, tas, ko man ļoti gribējās izdarīt, šobrīd ir sasniegts. Otrkārt, man šķiet, ka cilvēkos ir šā festivāla pacēluma sajūta.

Šogad, mazliet riskējot, Dzejas dienas sākām ar Raiņa lasījumiem. Rainis – tas vienmēr ir kritiskais punkts, jo vienmēr ir viena publikas daļa, kas to atbalsta, un otra, kas neatbalsta. Vieniem riebjas, otri dievina, un visu laiku spītīgi tur akmens piemineklī uz pjedestāla. No tā pieminekļa ir jātiek vaļā. Ne fiziski [smejas – red.], bet no sajūtas, ka Rainis ir kaut kas svēts, neaizskarams. Tas laikam visvairāk traumējis skolu programmās, tostarp arī mani pašu.

Tad jau karuseļi pie Raiņa pieminekļa pirms pāris gadiem nebija skandāla vērti?

[Smejas – red.] ... iespējams, ka tas arī bija pagrieziena punkts – nolikt kaut ko pilnīgi neiederīgu pie Raiņa kājām. Man gan pašai arī karuseļi šķita drusku par traku, bet varbūt tas kaut ko iekustināja. Gribas Raini padarīt par cilvēku. Ar šādu domu gandrīz vienlaicīgi ir parādījušās vairākas iniciatīvas. „Satori.lv” „Audiodušas” kampaņā Rainis parādījās ar stereoaustiņām, krekliņi ar Raini, arī reģionos bija veidoti Dzejas dienu plakāti ar Raiņa tēlu ne gluži akmens pieminekļa veidolā.

Dzejas dienu tēls mazliet sasaucas ar šo – monumentālo, svēto un neaizskaramo pieminekļa sajūtu. Kā pēdējo gadu jauninājumu dēļ mainījusies publika un tās attieksme Dzejas dienās?

Publika noteikti ir kļuvusi citādāka. Auditorijā ir daudz vairāk jauniešu, ir arī skolēni. Vislielākais prieks ir, ka viņus uz pasākumiem vairs neatdzen literatūras skolotāja, bet viņi atnāk paši. Vēl vakar man bija saruna par dažiem kritiskiem komentāriem par šā gada Dzejas dienu programmu, un kāda jauna studente oponēja, sakot, ka viss ir kārtībā un pat skolu jaunatnes vidū Dzejas dienas ir tiek uzskatītas par stilīgām. Nevar, protams, aizmirst klasikas cienītājus un gados vecāko auditoriju, un mēs arī cenšamies to ņemt vērā Dzejas dienu programmā, bet ir arī ļoti jādomā, ko darīt ar skolēniem un jauniešiem, jo viņi ir nākamie lasītāji.

Ārvalstu dzejnieku lasījumu vienmēr kaut nedaudz, bet ir bijuši Dzejas dienu programmā. Kas šogad būs atšķirīgs „Kaimiņi trokšņo” projektā, kas iekļauts „Rīga 2014” programmā?

Par projektu „Kaimiņi trokšņo” man ir īpašs prieks. Tas ir izdevies, turklāt veiksmīgi saslēgts kopā ar Dzejas dienām. Iepriekšējie trīs gadi ir devuši atspērienu, izveidot viesu programmu daudz plašāku, nekā tas ir bijis līdz šim. Ir izdevies savest kopā ārzemju dzejniekus ar latviešiem. Tas ir smieklīgi, bet līdz šim vietējie un ārvalstu viesu lasījumi – tās ir bijušas divas pilnīgi atšķirīgas Dzejas dienu daļas. Šogad interese ir daudz lielāka. Iespējams, izskaidrojums ir tajā, kādus viesus aicina un kādas dzejas formas tie pārstāv. Tās var būs arī performances, ko šobrīd mēģinām ievilināt latviešu literatūrā. Tie ir dažādi rakstoši dzejnieki, kuri, iespējams, pat neraksta savā dzimtajā valodā. Piemēram, japānis raksta angliski, maķedonietis –krieviski. Tas padara šo viesu programmu krāsaināku un publikai interesantāku.

Ir noticis tas, ko man jau iepriekš ļoti gribējies Dzejas dienās iedzīvināt – ka dzejnieki atbrauc ne tikai lasīt savus darbus uz vienu pasākumu, bet uzturas Latvijā ilgāk. Šoreiz viņi piedalīsies diskusijās, notiks meistarklases, būs pasākumi gan publikai, gan pašiem dzejniekiem. Tas Dzejas dienās būs absolūts jaunums. Vēlos šos ārvalstu viesus iesaistīt visur.

Pieci dzejnieki no projekta „Kaimiņi trokšņo” ar diviem latviešu kolēģiem piedalīsies darbnīcā, kurā piecas dienas tiks strādāts pie latviešu dzejas atdzejojumiem svešvalodās, būs sarunas gan par dzeju, gan valodu vispār. Paralēli notiks arī lasījumi, viesošanās Latvijas Universitātē pie studentiem. Šīs tikšanās būs arī pamats diskusijai par to, kas notiek dzejā.

Tomēr tie nav vienkārši ārvalstu viesi, valstis un tautības, ko pārstāv šie literāti, nav nejauši izvēlēti.

Kad radās šī „Kaimiņi trokšņo” ideja, bija 2011. gads. Tas vēl bija krīzes laiks. Mēs daudz domājām par dažādiem redzamiem vai tikai nojaušamiem politiskajiem konfliktiem, par vēsturiskām domstarpībām valstu starpā, kas visu laiku velkas līdzi. Protams, ka viens dzejas projekts nevar atrisināt politisku vai vēsturisku konfliktu, tomēr tas sagatavo augsni, kuru var rakt un kas ir arī ļoti interesanta.

Lielākais sapnis bija projektā „Kaimiņi trokšņo” savest kopā dzejniekus no Izraēlas un Palestīnas un no Armēnijas un Azerbaidžānas. Svarīgi, ka atteikumi bija tieši šo valstu savstarpējo konfliktu dēļ. Tā bija laba pieredze. Sākumā bija doma, – varbūt slēpt uzaicinājuma iemeslu no dzejniekiem un ļaut viņiem satikties tikai šeit. Tomēr sapratām, ka tas nebūs pārāk korekti.

Kā ar šobrīd satraucošo Ukrainas un Krievijas situāciju?

Jā, esam iesaistījuši arī Ukrainu. Bija aicināts arī Krievijas pārstāvis, bet, nepaskaidrojot iemeslu, viņš ļoti pēkšņi atteica. Visticamāk, gan nevis tāpēc, ka projektā piedalās ukrainis, bet tāpēc, ka viņa pamatdarbs ir valsts institūcijā… Saprotiet paši, Latvija, dzejas festivāls….

Politisko notikumu kontekstā interese par Ukrainas pārstāvi Ostapu Slivinski ir ārkārtīgi liela. No vienas puses, man ir bail, ka tā vairāk ir par politiku un aizēno dzeju un valodu. Šis cilvēks pats ir bijis Maidanā. Tas laiks, kad tur notika protesti, bija tik dīvains. Katru dienu domā – kaut tikai nekas nenotiktu, kaut tikai nekas nenotiktu! Būt kontaktā ar šo dzīvo cilvēku, zināt, ka viņš ir tur. Ja viņš ilgāk neatbild uz e-pastiem, tad, protams, ir satraukums, kas ar viņu noticis. Grūti saprast, cik tālu drīkst pieļaut šos politiskos jautājumus un kurā brīdī ir jāpiebremzē.

Tu strādā arī ar Rīgas krievu dzejnieku apvienību „Orbīta”. Kā viņi jūtas šajā vietā un laikā?

Es esmu latviešu un Latvijas krievu dzejas pasaulēm pa vidu un, protams, jūtu atšķirības. Sākot strādāt ar Dzejas dienām, kas ir izteikti latviska tradīcija, arī „Orbīta” mani „ievilka”. Kopš tā laika arī krievvalodīgā literatūra daudz vairāk sākusi parādīties Dzejas dienās. Protams, par to ir pārmetumi gandrīz katru gadu. Tomēr salīdzinājumā ar laiku, kad sāku strādāt ar Dzejas dienu projektu, Latvijas krievvalodīgo dzeja ir kļuvusi daudz pamanāmāka. Protams, tās ilgu laiku ir bijušas divas paralēlās pasaules. Kad studēju Kultūras akadēmijā, obligāti bija jāseko līdzi kultūras dzīvei Latvijā, jāiet uz pasākumiem, un es to patiešām arī rūpīgi darīju, bet par tādu „Orbītu” neko nezināju, tieši tāpat kā par krievvalodīgo kultūru Latvijā. Pakāpeniski situācija ir mainījusies. Latvieši un krievi joprojām ir divas dažādas auditorijas – tomēr „Orbītas” gadījumā tās arvien vairāk pārklājas. Latvieši nāk uz „Orbītas” izdoto bilingvālo dzejas krājumu atvēršanas pasākumiem un lasa šīs grāmatas.

No pēdējā laika notikumiem, šķiet, vissāpīgākais bija saistībā ar Latvijas Literatūras gada balvu, kuras organizatori vienkārši nezina, ko ar „Orbītas” izdotajiem dzejas krājumiem darīt. Tā ir Latvijas literatūra, kas pieteikta Latvijas Literatūras gada balvai, tomēr Latvijas krievvalodīgajiem autoriem tur vieta neatrodas. Es to centos uztvert neitrāli un saprotoši. „Orbītas” puiši gan sāpīgāk. Sacīja – pārsauciet „Latviešu literatūras gada balva”!

Ja vēl dzejas kvalitātes abās valodās varētu salīdzināt, tad grūti būtu iedomāties sabiedrības reakciju, ja kāds no šiem krājumiem patiešām balvu varētu arī saņemt. Manuprāt, tomēr krievvalodīgo dzejai būtu jāatrod vieta šajā pasākumā. Tomēr ir jādomā un jādiskutē, arī man nav konkrētas atbildes, kā to veiksmīgāk risināt. Esmu runājusi ar lietuviešiem, un tur ir tieši tāda pati situācija. Ir izcils autors, kurš raksta krievu valodā, viņam ir starptautiska atzinība, bet Lietuvā balvas viņam neviens nepiešķir.

Par atzinības trūkumu arī „Orbīta” sūdzēties nevar. Ir bijusi nominācija „Purvīša balvai”, pārstāvēta Latvija dažādos starptautiski nozīmīgos pasākumos un citi novērtējumi.

Esam par to savā starpā runājuši, cik labi vai slikti tas ir, ka „Orbītas” darbi saņem balvas un nominācijas dizaina un mākslas jomā, bet literatūrā nē. Bija joks, ka varbūt vienkārši ir jānodibina dizaina kantoris [smejas – red.]. Manuprāt, tas ir labi – ir pamats diskusijām. Daudz sliktāk būtu nekur nepiedalīties un neiesaistīties, un tad sūdzēties, ka kaut kas nav kārtībā.

Orbītas” gadījumā, iespējams, ne vienmēr tas ir valodas vai tautības jautājums. Runa ir arī par formu.

Tieši tā. Otras tādas starpdisciplināras dzejnieku apvienības Latvijas literatūrā nav. Bieži vien „Orbītas” puišu idejas ir tādas, ka man pašai ir grūti saprast, par ko es rakstu projektu. Tomēr, ieraugot rezultātu, bieži vien ir – wow, kaut kas pilnīgi jauns un neredzēts. Turklāt grūti „ieliekams” tikai pie literatūras vai tikai pie vizuālās mākslas.

Rīga 2014” programmas projekts „Rīgas dzejas karte” ir labs piemērs. Kāds teiks – kāda tur dzeja!

Teksti gan tur vienmēr arī ir – redzami vai neredzami, bet ir. [smejas – red.].

Kad sākām šo „Rīgas dzejas kartes” projektu, sākumā nezinājām, kas tur sanāks. Interesanti, ka katrā posmā veidojies kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Katram jaunpienācējam ir savs skatījums uz pilsētu. Karti veido gan mūzika, gan dzeja, gan fotogrāfija, gan video, gan performances, gan akcijas pilsētvidē. Bieži vien atklājas tāda pilsēta, kādu nemaz neesi redzējis. Liels prieks, ka „Rīgas dzejas kartes” projektā iesaistījušies daudz latviešu mākslinieku. „Pavilkušies” uz ideju un paši piedāvājuši savas. No sākuma baidījāmies, ka šis atkal jau būs Rīgas krievu skatījums uz pilsētu [smejas – red.]. Šobrīd skatoties „Dzejas kartes” dalībnieku statistiku, pārsvarā tie ir latviešu mākslinieki, kas, starp citu, ļoti labprāt veido šādus starpdisciplinārus darbus.

Līdz gada beigām plānots vēl viens liels pasākums, un tad „Rīgas dzejas karte” būs gatava. Aktuālā izstāde, ko 8. septembrī atklāja Tabakas fabrikā būs pirmā, kas gandrīz tikai un vienīgi ir veltīta fotogrāfijai. Tur būs arī visu trīs pēdējo „Rīgas dzejas kartes” rezidentu darbi. Piemēram, krievu fotogrāfs Pjotrs Antonovs lielāko daļu no savas rezidences laika Rīgā noslimoja. Tāpēc viņš savos darbos ir koncentrējies uz lietām, fotografējot visu, kas ir viņam apkārt. Arī ārpus dzīvokļa viņš fiksējis kaut kādus priekšmetus, sīkumus, laika apstākļus. Būtībā kvartālu sev apkārt.

Lietuviešu autore Justīna Bakutīte (Justina Bakutyte) skatījās pilsētu kopumā. Braukāja apkārt ar manu velosipēdu un fiksēja fotogrāfijās dažādus grafiti un uzrakstus uz pilsētas sienām un sētām. Šādā veidā tapis maršruts – ceļvedis par Rīgu.

Savukārt vietējais autors Vladimirs Svetlovs, kurš arī fotografē, izstādes atklāšanā svinēs savas grāmatas trijās valodās atvēršanas svētkus. Tā ir dzeja krievu, latviešu un angļu valodā. Katram dzejolim grāmatā blakus ir viņa paša fotogrāfijas.

Tagad, kad „Rīgas dzejas karte” tuvojas noslēgumam, kāda tā vizuāli varētu izskatīties? Kas ir radošais Rīgas iedvesmas centrs, kas, iespējams, ir nobīdījies nost no fiziskā pilsētas centra?

Sākotnējā ideja bija rezidentiem piedāvāt konkrētas vietas, kur uzturēties un veidot darbus. Tomēr sapratām, ka tas nedarbojas. Viņi tik uz tā brauc citur. Nolēmām, ka jāļauj māksliniekiem pašiem izvēlēties vietas, kas viņus uzrunā. Ļoti reti tas bija Rīgas centrs. Interesanti, ka tās vietas, kas ieguva otru elpu „Rīga 2014” programmas laikā, bija arī tās, ko mākslinieki izvēlējās visvairāk. Galvenokārt Sarkandaugava un Bolderāja. Tika pievērsta uzmanība arī tādiem rajoniem kā Pļavnieki un Purvciems. Pilsētas centrs vairāk skatīts vēsturiskā griezumā – Aleksandra Čaka muzejs, viesnīcas „Latvija” celtniecība utt. Patīkams pārsteigums, ka līnijas, kas „Rīgas dzejas kartē” iezīmējušās, nav publikas jau iecienītie radošie kvartāli. Bija bažas, ka visi metīsies uz Kalnciema kvartālu vai Miera ielu – uz vietām, kas būtībā jau ir apdzīvotas, bet tā nebija. Rezidenti gan uz šīm vietām rāvās vakaros un sestdienās uz tirdziņu, bet radošo iedvesmu atrada dažādos citos pilsētas rajonos.

0 komentāri

Komentāru nav