Katra sala būtu pelnījusi filmu. Saruna ar Kasparu Gobu

Katra sala būtu pelnījusi filmu. Saruna ar Kasparu Gobu
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Fotogrāfs un režisors Kaspars Goba
Una Griškeviča
Sastapts dažas dienas pirms fotoizstādes „Rīgas salas” atklāšanas bijušās tekstilfabrikas „Boļševička” teritorijā Ganību dambī 30 (izstāde būs apskatāma no 14. līdz 27. septembrim septembra), fotogrāfs un režisors Kaspars Goba aicina pievienoties viņam nelielā izbraucienā ar kuģīti pa Daugavu – tā teikt, lai uz Rīgu un apskatāmajiem objektiem varētu pavērties no malas. „Ar šo projektu – izstādi un grāmatu, kas tapa kopā ar Gundegu Repši un dienasgaismu ieraudzīs novembrī –, esmu pielicis punktu Rīgas un rīdzinieku izpētei,” kādā brīdī intervijā viņš visai strikti teic.

Interese par Rīgas salām un apkaimēm Kasparam Gobam radusies laikā, kad strādāja Rīgā un viņa filmu studijas birojs atradās Ganību dambja un Lugažu ielas krustojumā. „Turpat blakus ir vecā Pētersala, un biju arī dzirdējis, ka Vējzaķsalu kādā brīdī vāks nost. Tādēļ, lai gan vairs nebiju aktīvajā fotogrāfijā, brīvajā laikā – pusdienlaikā un vakaros – gāju pastaigāties un bildēju mājas un cilvēkus bijušajās salās – bez kaut kādas īpašas domas; drīzāk – lai iemūžinātu kaut ko, kas pēc kāda laika vairs nebūs un ko pārskatāmā laikā vienkārši likvidēs. Skatījos Rīgas domes plānus, kuros paredzēts, ka visai drīz šīm vietām pāri tiks celts satiksmes pārvads, un sapratu, ka tas mazumiņš, kas no salām vēl palicis pāri, drīz vairs nebūs.”

Pēc kāda laika Kaspars zvanījis „Rīga 2014” tematiskās līnijas „Ceļu karte” kuratorei Gundegai Laiviņai, un sākotnējais projekts izaudzis lielāks, nekā sākumā bijis iecerēts: „Gundega teica, ka zvanīs rakstniecei Gundegai Repšei, kura vēloties rakstīt grāmatu par Rīgas salām, un vaicāja man, vai varu palīdzēt ar ilustrācijām. Tā tas dabiski sagāja kopā – viņas vēlme rakstīt par salām un mana vēlme to visu iemūžināt.”

Kaspars smej, ka viņam kā cēsiniekam Rīgas centrs nekad nav likusies vieta, kur varētu justies omulīgi, tādēļ, strādājot Rīgā, viņš allaž meklējis vietas, kur ir mazāks „spiediens” un mazāka trīšanās starp cilvēkiem: „Atceros, kā savulaik braukāju uz Kundziņsalu līdz pat salas galam, uz Vecdaugavu, Mangaļsalu, Bolderāju – vietām, kas vēl ir zaļas, kur sastopamas vecās zvejnieku mājas… Tagad, esot prom no Rīgas [Kaspars pārcēlies atpakaļ uz dzīvi Cēsīs – red.] un braucot uz šejieni tikai piebildēt salas, saprotu, ka tolaik tā bija tāda neapzināta vēlme būt laukos un ka tieši tādēļ izvēlējos salas.” Kaspars Goba atzīst, ka uz salām dzīvojošie cilvēki atšķiras no „lielās Rīgas” iemītniekiem. „Piemēram, Daugavgrīva un Bolderāja būtībā ir atsevišķas mazpilsētas, tās ir citādākas nekā „lielā” Rīga. Bet to atšķirību iespējams labāk sajust no tā, cik dziļi tu tajā visā ienirsti; jo dziļāk tu diferencē, jo lielākas atšķirības atrodi pat vienas ielas ietvaros.”

Stāstot par savu projektu, kam esot veltīti vairāki gadi, Kaspars Goba atgādina faktu, ka vēl pagājušā gadsimta sākumā Rīgā bija teju 100 salas, no kurām šobrīd par salām varam saukt apmēram desmit apkaimes.

„Visas tērcītes un Daugavas sazarojumus, kas bija kā tādi asinsvadi, ostas darbības rezultātā vienkārši ir aizbērtas ciet; Daugava izveidota par tuneli, un maz kas ir palicis pāri. Taču ir vērts aizbraukt uz atlikušajām salām, meklēt vecās mājas un cilvēkus, kas vēl atceras kaut kādus stāstus par laiku, kas te notika, pirms salas kļuva par daļu lielās Rīgas. Tas ir ļoti interesanti, lai gan vietējo veco iedzīvotāju tur vairs nav pārāk daudz. Protams, man gribētos, lai mēs būtu dabūjuši vairāk un krāšņākus stāstus, bet nu ir tā, kā ir.

Un tā tendence nav iepriecinoša – salinieku kļūst mazāk, jo osta izplešas ar pamatīgu vērienu. Ja apskatāmies tās vietas, kur cilvēki vēl joprojām dzīvo pie Daugavas, – tādu ir ārkārtīgi maz, jo salas nav pārāk ērti apdzīvojamas.” 
Taču tie salinieki, ko Kasparam vēl izdevies sastapt, labprāt daudz ko stāstījuši, jo „cilvēkiem jau patīk, ja ar viņiem parunājas un patērzē”.

„Tu man jautāji, kādi bija neparastākie stāsti vai atklājumi, – o, to nu gan es vēl nezināju. Man tāds atklājums bija senāk, kad uzzināju, ka Katrīndambī, kur tagad ir lielais ceļš, Daugava nākusi ļoti tuvu klāt pilsētai, un ka upe šajā vietā aizbērta salīdzinoši nesen – pēc Otrā pasaules kara. Kāda tajā rajonā sastaptā kundze man stāstīja, ka, nākot no skolas mājās, viņa pie Andrejostas iemeta savu dienasgrāmatu ūdenī, jo bija saņēmusi divnieku. Kad viņa aizgājusi mājās, dienasgrāmata bija izpeldējusi krastā tieši pie viņas mājas, kur mamma to arī ieraudzīja…”

To stāstot, Kaspars piebilst, ka pašreizējā ostas teritorijā vietām saglabājušies dažādi artefakti, kas vēl ļauj nolasīt veco vēsturi… „Tiesa, kad Latvijas ekonomika atkopsies pilnībā un būs „gāzi grīdā 2”, droši vien nekas no tā vairs nepaliks pāri,” viņš spriež un akcentē, – noteikti varētu pastrīdēties par to, vai šīs salas tiek pienācīgi apsaimniekotas un izmantotas un ka šajā jautājumā noteikti kaut ko vēl varētu uzlabot. „Jūti spriedzi, kā šo cilvēku dzīves teritorija vienkārši tiek samazināta, kā no visām pusēm skan konteineri, ogļu pārkraušanas skaņas, kā nāk ogļu putekļi… Varbūt ir drusku žēl, ka visu mērām pārkrautajās tonnās vai konteineru skaitā.

Varbūt tajā pašā Kundziņsalā ir piedzimis kāds talantīgs puisis, kurš pēc Bioloģijas fakultātes pabeigšanas varētu aizbraukt studēt uz kādu no lielajām augstskolām, iegūt doktora grādu un Organiskās sintēzes institūtā izgudrot lieliskāko pretvēža preparātu. Taču viņš nekad to neizdarīs, jo naktīs slikti guļ, viņa tēvs un mamma arī naktīs slikti guļ, viņš ir stresā, un tādēļ astoņpadsmit gadu vecumā viņa dzīve pagriezīsies pilnīgi citādāk. Ja dzīves vide būtu patīkamāka un piemērotāka, varbūt viņa dzīves gaita būtu citādāka.”

Kaspars teic, ka daļa ekspedīcijas laikā savākto tekstu noteikti parādīsies arī viņa un Gundegas Repšes sarakstītajā grāmatā, akcentu liekot uz cilvēku stāstīto un pārdomām. „Šīs lietas nekad nav īsti izdiskutētas, un cilvēku viedoklis pie attīstības plāniem nekad nav īsti ņemts vērā. Uzskatāms piemērs ir Lucavsala,” teic Kaspars un atminas pavasarī piedzīvoto, kad viņš savās fotogrāfa gaitās Lucavsalā sastapis kādu ļoti patīkamu un inteliģentu kungu, kurš rādījis grāmatu par to, kā cara laikā Lucavsalā audzēti dažādi eksotiski augļi – arī persiki un aprikozes. „Bija šķirnes, kas šeit varēja izdzīvot, pateicoties Lucavsalas īpašajam un maigajam klimatam. Tas kungs gāja cauri grāmatā aprakstītajiem punktiem un teica, ka arī tagad te varētu audzēt to, to un to un ka Lucavsala būtībā varētu piebarot lielu daļu Rīgas, ja vien to prātīgi apsaimniekotu, ka tur varētu būt zaļie ekoloģiskie dārzi, jo salas augsne ir ļoti laba un Daugavas sanesas – ļoti auglīgas.” 

Tiesa, Kaspars Goba negribētu, ka viņa fotoizstādi un grāmatu sauc par pieminekli Rīgas salām - viņaprāt, tas būtu par skaļu teikts. „Jebkura fotogrāfija mainīgā vidē ir piemineklis. Piramīda vienas dzīves laikā nemainās; protams, ja vien neatnāk kāds, kas ar lielgabaliem šauj pa sfinksu. Bet jebkurai vietai, kas mainās straujāk, fotogrāfija ir pieminekļa elements.” Taču grāmatā bez tekstiem un fotogrāfijām būs dzirdamas arī diskā ierakstītas skaņas: „Manuprāt, tas Latvijā ir tāds nebijis projekts, jo mēs vienu gadu rakstījām Rīgas salu skaņas. Viena lieta ir iegūt vizuālu vai tekstuālu dokumentālu liecību; pavisam kas cits ir skaņa.”

Viņaprāt, pēc gadiem cilvēkiem būs interesanti klausīties un studēt to, kā skanējusi Rīga 2014. gadā: kā salām gājuši garām kuģi, kādas putnu sugas te mitinājušās un kuras pēc kāda laika te varētu nebūt, kādas skaņas izdevis viens vai otrs mehānisms...” Tāds visaptverošs un ļoti labs un skrupulozs Rīgas salu skaņu ieraksts. Viena lieta ir tas, ko tu redzi; otra lieta ir tas, ko tu dzirdi – kas slēpjas salu krūmos, aiz sētām vai vēl kaut kur.”

Rīgas salu skaņas būšot dzirdamas arī izstādē, kas būs apskatāma bijušajā tekstilfabrikā „Boļševička”, turklāt, kā teic Kaspars Goba, šīs vietas izvēle nav nejauša – fabrika atrodas agrākās Vējzaķsalas vietā pie nu jau aizbērtā Sarkandaugavas kanāla. „Skatoties 20. gadu kartes, redzi, ka agrāk šeit atradās pussala, tādēļ šī vieta, manuprāt, izstādei ir tematiski ļoti atbilstoša,” ir pārliecināts Kaspars Goba, kurš ar fotogrāfa Andreja Strokina palīdzību izstādei atlasījis divdesmit bildes, jo atklāti atzīst, ka izstāžu formāts viņam tomēr nešķietot pārāk saistošs. „Kad tu taisi koni – piecdesmit vai septiņdesmit minūšu garas filmas –, tad salikt kaut ko divdesmit fotokadros šķiet neiespējami; es vairāk to neprotu. Andrejam tas izdevās labāk. Savukārt grāmatā būs ap diviem simtiem bilžu.”

Vai Kaspars nav vēlējies veidot Rīgas salām veltītu filmu? „Drīzāk tas varētu būt seriāls,” viņš spriež un piebilst, ka nupat gājis talkā igauņu režisoram Jākam Kilmi, kurš projekta „Pāri ceļiem un upei” ietvaros veidoja filmu par Lucavsalu. „Man liekas, ka nevar veidot vienu filmu par visām salām. Ja gribi ienirt šajā tēmā, tad nevar vispārināt, jo katra sala ir kā mazpilsēta, kas būtu pelnījusi savu filmu.” Turklāt, to sakot, Kaspars atgādina sarunas sākumā teikto – ka ar šo projektu viņš pieliek punktu Rīgas un rīdzinieku izpētei. „Atnācu dzīvot uz Rīgu, strādāju „Rīgas Laikā”, vēlāk veidoju filmas, un tad mani interesēja cilvēku dzīve pilsētā. Vienā brīdī sapratu, ka to visu esmu izzinājis, tādēļ dzīvei pilsētā un Rīgas izzināšanai pieliku punktu, jo visu, ko vēlējos uzzināt, esmu uzzinājis,” ir pārliecināts Kaspars Goba.

Paldies Ainim Čaunānam un „Kanāla motorlaivu kompānijai” par palīdzību raksta tapšanā!

0 komentāri

Komentāru nav