Dzintarkrasta zemes stīga. Top izstāde „Dzintara laikmets”

Dzintarkrasta zemes stīga. Top izstāde „Dzintara laikmets”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Dzintara brošas un gleznas, dzintara mozaīkas un krelles, „Dzintara” parfīms, Dzintaru koncertzāle, tautas deju kolektīvs „Dzintariņš”, kausētais siers „Dzintars” un kaimiņš vārdā Dzintars – tā zeltainais, akmeņainais sveķa gabaliņš spēlējas mūsu Dzintarkrasta zemes ļaužu apziņā, dizainā un ikdienā. „Mēs to mīlam un nīstam reizē, saucam par banālu, tomēr ļoti lepojamies, – esam dzintaram cieši piesaistīti,” izrādot izstādes „Dzintara laikmets” ekspozīcijas tapšanu, teic tās kuratore Inese Baranovska. Starpdisciplinārā izstāde, kas ir daļa „Rīga 2014” programmas tematiskās līnijas „Dzintara ādere”, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērs 20. septembrī.

„Dzintara laikmeta” veidotāji pētījumam nodevušies ar aizrautību un joprojām turpina atklāt jaunas dzintara kaleidoskopa šķautnes. Izstādes kuratore smejas: „Esam antropologi – amatieri, kas veido mākslas izstādi.” Brīdī, kad tiekamies, muzeja galvenajā zālē sarunas skaļumu reizēm nomāc urbju un citu darbarīku agresīvā darbošanās. Izstādes iekārtojuma scenogrāfiju veidojis mākslinieks Kristians Brekte. Tās ir lielas, melnas konstrukcijas, kas lakoniski un tieši izceļ dzintara aristokrātisko un daudzveidīgo dabu, vai tas būtu dzintara mozaīkā likts Ļeņina profils, vai tautiskā romantisma apdvests, dzintariem inkrustēts alus kauss un kokā griezta tautumeita ar dzintara krūtīm.

Viens no izstādes vadmotīviem un iedvesmas avotiem ir mākslinieka Edgara Iltnera glezna „Dzintara meklētāji”. „Tas ir hrestomātisks darbs latviešu mākslā, kas tapis 1959. gadā – laikā, kad Iltners vēl bija jauns mākslinieks. Gleznu atpazīst ikviens, kurš studējis Latvijas mākslas vēsturi. Edgars Iltners pats ir no Liepājas, tātad šie dzintara meklētāji nav gleznoti tāpat vien,” Inese Baranovska rāda mākslas darbu, kas gluži kā dzintara gabals ceļojis pa dažādām izstādēm.

Turpat līdzās – šīs gleznas skice. Ekspozīcijai pievienosies arī paša mākslinieka rakstītā arhīva grāmata, kurā pierakstīts, kādās izstādēs šī glezna un citi viņa darbi ir pabijuši. Pateicoties šim projektam, daudz jauna atklājies arī par pašu Edgaru Iltneru. Īpaša vieta būs ierādīta arī mākslinieka kolekcijas dzintara gabalam, kas palicis mantojumā gleznotāja meitai Ievai Iltnerei. Šīs iespaidīgās relikvijas vēsture nav zināma, tieši tāpat kā nav zināms, kurā Baltijas jūras krastā tas atrasts.

Savukārt Ieva Iltnere īpaši šai izstādei radījusi darbu „Dzintara istaba”. „Glezna ir veltījums tētim, tā asociējas ar viņas bērnību. Gleznā ir redzams arī Edgara Iltnera darbs „Dzintara meklētāji”. Gleznā ir it kā mūsdienas, it kā nekurienes laiks, it kā 1960. gadu stilistika, savukārt tajā redzamais kamīns atsauc atmiņā Edgara Iltnera Ģertrūdes ielas darbnīcas lielo kamīnu. Tā ir fantāziju un atmiņu pasaule,” stāsta Inese Baranovska.

Vēl viens izstādes vadmotīvs ir dzintars kā suvenīrs. Tie ir dažādu laiku lietišķās un dekoratīvās mākslas darinājumi – dzintariem rotāti kausi, svečturi un lādītes, kas kalpojuši kā reprezentatīvas dāvanas. Šos objektus, kas atrodami Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina muzeja krājumā, savām rokām darinājuši patiešām izcili meistari un sava amata pratēji. Kāds varbūt teiks – ne pārāk laba gaume, tomēr tie ir pamatīgi un krietni darbi, sava laikmeta liecinieki.

„Skatāmies uz tiem nevis ar ironiju, bet labsirdīgu humoriņu,” izstādes kuratore piepaceļ dzintariem rotātu Padomju Savienības ģerboni.

Nu, ko padarīsi, ja 20. gadsimtā dzintars savus pirmos ziedu laikus piedzīvoja tieši pēc Otrā pasaules kara un 1950. gados, tā saucamajā Staļina baroka laikā. Ja sākotnējā izstādes ideja bijusi veidot visaptverošu pētījumu no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām, tad galarezultātā sanācis tā, ka tomēr no šā perioda sākumposma un pirmās brīvvalsts laika ir salīdzinoši maz dizaina priekšmetu. Par to, ka dzintars bijis aktuāls, liecina kāda Liepājas muzejā atrasta pastkartīte no 1920. gadiem – foto un grafikas darbs ar cilvēkiem, kas jūras krastā meklē dzintaru. Savukārt pēckara periodu pārstāv patiešām grezni priekšmeti, kur nekautrīgi dzintars izmantots arī kā valdošo varu akcentējošs elements. 20. gs. sešdesmitos un septiņdesmitos gadus iezīmē modernistiskākas tendences, savukārt pasaulē liels dzintara modes vilnis bijis deviņdesmito gadu sākumā, pēc Stīvena Spīlberga filmas „Juras laikmeta parks”, savukārt 21. gadsimtā atkal piedzīvojam dzintara renesansi – tā vērtība ir ārkārtīgi augsta. To iekāro gan arābi un ķīnieši, gan amerikāņi un krievi.

Tomēr izstādes vēstījums ir ne tikai par dzintaru mākslas darbos un lietišķajā mākslā. Tas ir piedzīvojums – spēle ar tā semantisko daudzslāņainību. Izstādi papildina Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiāli no dažādiem laikmetiem. Tie vēsta gan par dzintara ieguvi un apstrādi, gan uzņēmumiem, kuru produkti nes dzintara vārdu, gan reklāmas filmas par dzintaru kā Latvijai raksturīgu suvenīru.

„Jau tad, kad aizsākās Eiropas kultūras galvaspilsētas gads un Rīgas centrāltirgus Zivju paviljonā tika prezentēta programmas tematiskā līnija „Dzintara ādere”, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja meitenes aicināja cilvēkus uz līmlapiņām rakstīt, ko viņiem nozīmē vārds „dzintars”. Tur bija daudzas interesantas atbildes, daudzas arī stereotipiskas. Tās tiks integrētas arī izstādē. Dzintars kā maza saulīte, dzintars vecāsmātes rotu lādītē, vīramātes gredzenā, jūras asaras, arī dziedātājs Dzintars Čīča vai kāds labs draugs vārdā Dzintars,” stāsta Inese Baranovska.

„Parfimērija, pārtikas produkti, koncertzāles un pat laivu fabrika. Vesela sadaļa izstādē veltīta radioaparātiem ar nosaukumu „Dzintars”. VEF produkcija tika ražota gan Latvijai, gan visai Padomju Savienībai ar nosaukumu „Янтарь”, bet izrādās, ka mazā tirāžā un ar ļoti līdzīgu dizainu radioaparātus „Dzintars” ražoja arī Rīgas Radiorūpnīca. Te jāpateicas VEF un Rīgas Tehniskās universitātes muzejiem, jo, meklējot eksponātus, atklājās, ka arī pirms Otrā pasaules kara Latvijā ir ražoti radiouztvērēji ar šādu nosaukumu,” atklāj kuratore.

Ja jau radio, tad nevar iztikt bez populārām dziesmām – tam piemeklēta Ojāra Grīnberga dziedātā Raimonda Paula „Tik dzintars vien”. Savukārt parfimērija „Dzintars” ir viens no atpazīstamākajiem un vecākajiem Latvijas zīmoliem, kura stāstu arī papildinās arhīva videomateriāli. Savukārt mākslinieks Andris Vītoliņš veido asociatīvo instalāciju par tēmu dzintars kā smarža.

Izstādes veidošanā piedalījies arī fotogrāfs Māris Maskalāns, kurš radījis fotoportretu sēriju, kurā iemūžināti vīrieši vārdā Dzintars. Fotogrāfs brauca ekspedīcijās un ir safotografējis krietni vairāk, bet izstādei atlasīti 12 portreti klasiskajā melnbaltajā tehnikā. Vīri un viņu lietas – tā izstādē ir Dzintara gulta, Dzintara Bībele utt.

„Ir interesanti, kā radies šis latviešu personvārds. Tas nav ne Bībelē atrodams, nedz arī sens latviešu vārds. Tās ir nacionālā romantisma uzplūdu sekas 20. gs. trīsdesmitajos gados. Taču īpaši populāri likt zēniem vārdu Dzintars Latvijā bija 1960. un 1970. gados. Laikā, kad Māris Maskalāns devās ekspedīcijās, viņam jautāju, vai nevari atrast arī kādu vecāku vīru? Pārsvarā fotogrāfijās redzamie vīrieši ir vecumā ap 40 līdz 45 gadiem.”

Ekspozīcijas noslēgumā – dzintars mūsdienās, gan kā suvenīrs, gan kā augstvērtīgs materiāls. Tik vērtīgs, ka pastāv pat dzintara kontrabanda. Tas ir nopietns stāsts par dzintaru šodien. Īpaši izstādes apmeklētājiem tiks piedāvāts arī noskatīties režisora Aivara Freimaņa humoristisko un mazliet ironisko filmu „Dzintara latvietis” (1987).

Izstādē bez jau pieminētajiem māksliniekiem piedalās arī Sandra Krastiņa, Liene un Maija Mackus, īpašu pārsteigumu izstādei veido Ivars Drulle. Savukārt izstādes noslēgumā taps īpaša grāmata – vēl viens apliecinājums nepārraujamajai dzintara stīgai mūsu identitātē.

0 komentāri

Komentāru nav