Skulptūras, kas atvieglo mugursomu

Skulptūras, kas atvieglo mugursomu
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Knute Vesters
Līdz 15. jūnijam Rīgā, leģendārajā Astras ielas darbnīcā, darbosies Ūmeo mākslinieks Knute Vesters (Knutte Wester) – tēlnieks un dokumentālists, kurš specializējies sociāli neērtās tēmās, neapejot dzīves pabērnus. Ar Rīgu saistītajā projektā – bāreņus, bērnu nama iemītniekus. Kā secinājām sarunas laikā, viņš spēj kaut nedaudz atvieglot šo bērnu jau uzkrāto nastu un tajā pašā laikā pabiksta komfortā ieslīgušo mākslas patērētāju.

Tu jau Latvijā biji pirms sešiem gadiem, kad veidoji projektu par bāreņiem. Tagad esi atgriezies, lai turpinātu šo tēmu. Runa ir par otro daļu, vai tas tomēr domāts citādāk?

Savā ziņā ir otrā daļa. Projekts, ko veidoju pirms sešiem gadiem, man kļuva ļoti nozīmīgs. Kopš laika esmu domājis par atgriešanos pie . Problēma gan bija tajā, ka pirms sešiem gadiem biju nodibinājis kontaktu tikai ar vienu no bērnu nama („Ziemeļi”) darbiniecēm, bet pēc manas atgriešanās Zviedrijā viņa no darba aizgāja. Tādējādi man vairs nebija kontaktu, tādēļ nevarēju izsekot, kas notiks ar tiem sešiem bērniem, ar kuriem toreiz kopā strādāju. Taču jutu, ka ir jāatgriežas. Tādēļ esmu šeit! Es nebraucu uz Rīgu ar konkrētu mērķi. Vēlējos saglabāt atvērtu prātu, lai gan bija skaidrs, ka runa būs par šo „otro daļu”. Es atgriezos tajā pašā bērnu namā. Primāri, lai noskaidrotu, kas noticis ar tiem sešiem bērniem. Pirms sešiem gadiem viņi bija septiņgadīgi, tagadjau tīņi. Cerēju atkal izveidot projektu tieši ar viņiem.

 

Vai izdevās ko noskaidrot, no jauna nodibināt kontaktu?

Ar diviem, kuri joprojām dzīvo bērnu namā. Pārējie ir adoptēti uz citām zemēm, un izskatās, ka ar viņiem būs grūti sazināties. Vienu no adoptētajām meitenēm atceros tikai es, jo bērnu nama darbinieki jau pilnībā nomainījušies. Viņas vārds ir Aļeša. Viņa tika adoptēta uz Itāliju jau tajā laika posmā, kad strādāju šeit pirmoreiz. Tieši tādēļ viņu atceros vislabāk, jo Aļešai vajadzēja doties uz Itāliju, bet viņa ļoti vēlējās piedalīties kopīgās skulptūras veidošanā. Tādēļ dienu pirms meitenes aizbraukšanas izveidojām viņas rokas kopiju, kas kļuva par skulptūras roku.

Tas tiešām ir aizkustinoši.

Tas arī bija. kļuva par skulptūru ar stāstu. Nedēļu vēlāk izveidoju skulptūru, kur bija attēlots bērns ar lielu mugursomu. Tas apzīmēja to, ka šis bērns atrodas tajā pārejas posmā, kurā vēl nav skaidrs, vai viņš tiešām kaut kur dosies. Smagā mugursoma ir metafora visām tām nepatikšanām, ko šis bērns jau piedzīvojis pirms nonācis bērnu namā. Stāsti ir dažādi, bet šis ir tas vienojošais elements.

Izklausās, ka tu tēlniecībā darbojies stāstnieks.

var teikt. Kad biju mazs, mani vecāki daudz strādāja un es pavadīju laiku ar vecmammu. Viņa katru dienu stāstīja man stāstus. Tie bija par viņas bērnību un turpmāko dzīvi, kas nebija no vieglajām. Viņa piedzima ārlaulības bērns. Tas bija 1901. gadā, un tajā laikā cilvēki Zviedrijā nekautrējās to dēvēt par „m…as bērnu”. Viņas māte bija jauna meitene, kura iemīlējās vīrietī, kurš solīja viņu precēt, bet tomēr nenotika. Meitene palika stāvoklī, un viņš aizbēga. Būtībā viņa nonāca uz ielas un tika izstumta no sabiedrības. Tādējādi vecmammas stāsti nebija pasakas, bija skarba dzīves īstenība par viņas bērnību un jaunību. Pēcāk vecmamma visu savu dzīvi veltīja sociālajiem jautājumiem. es uzaugu ar pārliecību, ka šo pasauli tomēr varam padarīt par labāku vietu, kur dzīvot.

Tādējādi tu pašsaprotami kļuvi par „sociālo mākslinieku”. Šķiet loģiski.

, jo šie stāsti mani tiešām ietekmēja. Un es jau apmēram no astoņu gadu vecuma zināju, ka noteikti kļūšu par mākslinieku. nebija izvēle, tas bija kaut kas pašsaprotams.

 

tu 2007. gadā nonāci Rīgā un sāki darboties ar bērnu nama bērniem?

Tolaik bija vistīrākā sakritība. Viena zviedru kuratore tolaik darbojās ar projektu, kurā tika izvēlēti seši jauni mākslinieki savas karjeras sākumposmā, kurus sūtīja uz sešām dažādām pasaules pilsētām. Tas bija aklais randiņš māksliniekam ar pilsētu. Viņa man piezvanīja un vaicāja, vai vēlos uz diviem mēnešiem doties uz Rīgu?

Taču ne tieši uz bērnu namu? jau bija tava izvēle.

jau bija mana izvēle. Pirms tam es biju Dienvidāfrikā neilgi pēc aparteīda sabrukšanas, arī Albānijā uzreiz pēc turienes diktatūras režīma beigšanās. Kuratore zināja, ka man ir interese par sabiedrībām pēc lielām pārmaiņām. 2007. gadā gan bija pagājis diezgan ilgs laiks kopš padomju okupācijas beigām, tomēr Latvijā bija jūtama šī straujo pārmaiņu klātbūtne. Zviedrijā pārmaiņas notiek krietni lēnāk, tādēļ tas tāpat šķita interesanti. Pirms braukšanas uz Rīgu biju kļuvis par tēvu. Man bija gadu vecs dēls, kurš arī brauca līdzi. Tādēļ daudz domāju par to, ir būt vecākam.

Sagadīšanās pēc sieva Google ierakstīja „Rīga” un „bērns”, lai noskaidrotu, kā šeit būtu ierasties ar gadu vecu bērnu. Google piedāvāja bērnu namu mājaslapas, kur varēja pieteikties uz bērnu adopciju. Tā es nonācu līdz šim projektam!

Sanāk, ka vēl jāpateicas arī Google, kas jau izklausās amizanti!

Tā ir. Tēma šķita ļoti interesanta. Tas bija laiks, kad sabiedrība bija sākusi uzplaukt un cilvēki acīm redzami nevēlējās domāt par bāreņu problēmām, pasargāt sevi no tā. Viņi izvairījās par šādām tēmām runāt. Arī Zviedrijā cilvēki izvairījās runāt par dažām neērtām tēmām, kā, piemēram, par to, kā valsts attiecas pret politiskajiem bēgļiem. Tostarp pret bērniem, kuri uzauguši jau Zviedrijā un nesaprot, kāpēc viņus pēkšņi vēlas sūtīt kaut kur prom.

Tu par šo tēmu uzņēmi aizkustinošu dokumentālo filmu „Gzim Rewind” par kosoviešu zēnu Gzimu.

Jā, tas bija mans veltījums šai tēmai. Visām sabiedrībām ir šāda veida tēmas, tādēļ bērnu nama tēma šeit šķita viena no tādām.

Vai tu veidosi dokumentālo filmu arī Rīgā, vai tomēr galvenais tavs darbs šeit saistīts ar skulptūru veidošanu?

Primāri veidošu skulptūras. Varbūt nedaudz dokumentēšu šo procesu un iefilmēšu dažus stāstus, taču runa nav par atsevišķu filmu.

Vai šis uzskatāms arī par Ūmeo kā nākamā gada Eiropas kultūras galvaspilsētas projektu, vai arī tas varētu par tādu kļūt?

Drīzāk tas varētu par tādu kļūt, jo rakstīju organizētājiem, ka vēlos atkal braukt uz šejieni, bet, kā jau minēju, ar atvērtu prātu, bez konkrēta projekta padomā. Es varu plānot, ko varētu šeit izdarīt, bet nevaru jau iepriekš pateikt, ko tieši, jo tas saistīts ar bērniem, kurus varu arī nesatikt. Viņi mani atbalstīja, taču sakot, ka tas ir ārpus ierastā, jo vēl tiešām nav skaidrs, kas beigu beigās sanāks. Pamazām gan skaidrība rodas, un izskatās, ka runa ir par diviem projektiem. Protams, savstarpēji saistītiem. Pirmais saistīts ar bērniem, ar kuriem jau darbojos šeit pirms sešiem gadiem, bet otrs – ar septiņgadīgiem bērniem, kuri bērnu namā dzīvo tagad.

Kādēļ tieši septiņgadīgi? Tam ir kāds konkrēts izskaidrojums? Viņi ir atvērtāki?

Pirms sešiem gadiem tā bija sagadīšanās. Es nonācu bērnu namā, un man bija jāizvēlas pieci līdz septiņi bērni, lai varētu ar viņiem cieši sastrādāties skulptūras veidošanā. Man vajadzēja ar viņiem iepazīties, zināt viņu vārdus un dzīvesstāstu. Lielāka grupa jau būtu kas līdzīgs futbola komandai. Kaut ko vajadzēja izdomāt, un es teicu, ka vēlētos strādāt ar septiņgadīgiem bērniem. Tā arī notika. Ar vecākiem bērniem it kā ir vieglāk, jo viņi spēj labāk koncentrēties un saprast, ko tieši tu vēlies, taču jaunāki bērni ir krietni atvērtāki. To redzu arī savu bērnu sakarā, kad viņi zīmē.

To jau teikuši daudzi domātāji un rakstnieki, ka pieaugušie aizmirst, ko nozīmē brīnīties, kamēr bērniem pasaule tiešām izskatās pārsteigumiem bagāta.

Jā, mēs esam pazaudējuši to fantāzijas maģiju. Atceros, ka mans dēls pirms gadiem trim, kad viņam bija četri gadi, pastaigas laikā pa mežu pēkšņi apstājās un nopietni jautāja – tēt, ja nu aiz stūra mūs gaida dinozaurs?!

Lielisks jautājums, uz ko pieaugušajiem ir gatava atbilde – dinozauri jau sen ir miruši!

Tieši tā! Bet, ja nu tas dinozaurs tur tomēr ir? Tādēļ arī šoreiz esmu nolēmis strādāt ar septiņgadīgiem bērniem. Mēs veidosim kopijas no katra rokas, kājas vai sejas, un tad veidošu kopīgu skulptūru. Tas būs īsts kopdarbs. Pagājušajā nedēļā jau izveidojām sejas. Piedalīties vēlējās visi, tādēļ pieļauju, ka skulptūras varētu būt vairākas, jo neredzu iemesla kādam atteikt.

Tādējādi pats vari saglabāt atvērtu prātu un reizē atvieglot šo bērnu mugursomas smagumu.

Tas ir labi teikts. Noteikti, ka īpaši vieglāka tā nekļūs, bet kaut nedaudz noteikti.

 

Un ko iesāksi kopā ar vismaz diviem iepriekšējās reizes līdzdarboņiem, kuriem nu jau ir 13 gadu?

Ar viņiem man ir plāns izveidot vairākas līmes svilpītes-putniņus. Pēc tam vēlēšos sadarboties ar kādu latviešu komponistu, kurš varētu sarakstīt skaņdarbu šiem instrumentiem. Katrs no bērniem izveidos vienu šādu putniņu. To vietā, kas jau adoptēti, svilpītes izgatavos viņu draugi, kuri joprojām dzīvo bērnu namā, bet Aļešai putniņu jau šodien sāku veidot pats.

0 komentāri

Komentāru nav