Eiropas Savienības spožums un posts. Recenzija

Eiropas Savienības spožums un posts. Recenzija
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Līvija Dūmiņa, speciāli Rīga 2014
24-10-2014 A+ A-
Līvijas Dūmiņas recenzija divām teātra projekta „Šengenas spožums un posts” izrādēm – „Spožums un posts” un „Eiro Vīzija”.

Kopš 1. oktobra sadarbībā ar „Rīga 2014” Latvijas Nacionālajā teātrī notiek starptautisks projekts „Šengenas spožums un posts”. Kuratora Valtera Sīļa vadībā tapuši jau trīs no četriem jaundarbiem, kuru virsuzdevums ir Šengenas zonas izpēte.

Projekta novatoriskais aspekts Nacionālā teātra kontekstā ir tradīciju laušana pozitīvā nozīmē, proti, gan spēles telpu izmantojumā, gan izrādes formā, kas pieprasa aktīvu skatītāju dalību. Vācu režisora Juliana Hecela performance „Noķert RABIT” notiek uz ielas un tikai desmit skatītājiem.

Savukārt Portugāles režisore Marsija Lansa strādājusi ar visai lielu aktieru ansambli: Lolitu Cauku, Daigu Gaismiņu, Martu Ančevsku, Katrīnu Albuži, Kasparu Aniņu, Arti Drozdovu, Kristapu Ķeseli, Voldemāru Šoriņu. Performance „Spožums un posts” būvēta no vairākām daļām un sākas ar ekskursiju pa teātra telpām, kurās skatītāji parasti netiek. Mums jāpieņem spēles noteikumi – it kā tie būtu Eiroparlamenta gaiteņi.

Pirms sākuma katrs saņem piespraudi ar lapsas, bebra vai ērgļa attēlu, tādējādi visi tiek sadalīti trīs komandās, un arī pirmās daļas – ekskursijas scenāriji, kā noprotams, ir atšķirīgi. Pēc ekskursijas „izgāšanās” (no lapsas pozīcijas tvertās detaļas neatklāšu) jau pazīstamajā Baltajā zālē aizvesto skatītāju dalības pakāpe kļūst augstāka, jo jāiesaistās komandu spēlēs/sacensībās, ko mums kā izklaidi režisē aktieri – Eiroparlamentam piederīgie. Šajā performancē – parodijā par Eiroparlamentu – ir smalki uzbūvēts „locekļu” attiecību tīklojums, kas pamazām attīstās, atklājot savu hierarhiju, lomas, iekšējās nesaskaņas utt. Kad baltajā teltī ar caurumiem, pa kuriem daļa skatītāju arī vērojuši iekšā notiekošo, esam uzklausījuši lielākoties absurda tekstus, tiekam izraidīti no tās, jo ārā sākas ballīte. Kaspara Aniņa antagonists–ideālists paliek teltī viens, sēžot kā tāds Rodēna Domātājs un turpinot klusītēm runāt, tā nostiprinot savu atšķirīgo pozīciju, kas neiekļaujas kopējā „uzstādījumā”, tāpēc ir izraidītais.

Tomēr saturiskais pamats, ko veido manipulācijas ar skatītājiem, vērstas uz pastāvīgu komforta zonas jaukšanu, ir pārlieku plāns. Proti, karalis nonāk tautas priekšā kails, bet tā jau sen redz viņu bez drēbēm.

Tēlaino dimensiju – pievienoto vērtību piešķir Emīla Dārziņa jauktais koris Artūra Ancāna vadībā, un tā plūšana cauri teltij, dziedošajiem koristiem spraucoties starp aktieriem centrā, cieši garām mums, ir gan skaists, gan iedarbīgs tēls. Ar dziesmu arī tiekam pavadīti, nokļūstot mainītās lomās – mēs kā straume, Raiņa „Lauzto priežu” pavadīti, „notekam” pa kāpnēm lejā foajē – pasaulē. Tā ironija, kas diezgan spēcīgi pusotru stundu valdījusi, pazūd. Izgaist, jo koris ieslēdz tās patriotisma pogas, pret kurām latvietis, sevišķi Dziesmu svētku laikā, ir ļoti jūtīgs.

Arī lietuviešu režisora Vida Bareiķa „Eiro Vīzija” ar aktieriem Zani Dombrovsku, Sanitu Pušpuri, Raimondu Celmu, Kristianu Kareļinu, Kārli Krūmiņu un Jāni Vimbu veidota kā parodija. Kā liecina nosaukums, tā ir parodija par Eirovīzijas dziesmu konkursu, taču papildināta ar būtisku uzdevumu – līdzās muzikālajam priekšnesumam prezentēt kādu savā valstī sasāpējušu politisko jautājumu. Piemēram, Beļģijas pārstāvis savā dziesmā iezīmē flāmu un franču valodā runājošo konfliktu, kas norāda uz sašķelto valsti. Vācijas Šniclers-Kotleters apdzied Vācijas un Izraēlas attiecības, bet Baltijas trio uzsver kopības izjūtu. Dziesmas ir atšķirīgā lipīguma līmenī, kā noprotams, oriģināldarbi (par muzikālo noformējumu atbildīgā Jurga Šedukīte), izņemot Serbijas plaģiātu – Fredija Merkūrija un Monseratas Kabaljē hitu „Barcelona”. Priekšnesumi, kā jau Eirovīzijā, arī ir dažādā kvalitātē, cits vairāk, cits mazāk asprātīgs. Dažiem pietrūka numura dramaturģijas, attīstības, un arguments „tāpat, kā Eirovīzijā” nestrādā, jo tajā brīdī statiska kļūst izrāde. Mans favorīts bija „beļģis” Kārlis Krūmiņš.

Publikas dalība ir ļoti būtiska. No skatītāju atsaucības, atraktivitātes, humora izjūtas tieši atkarīga izrāde, jo viss notiek kā īstajā Eirovīzijā – ar balsošanu, „valstu” (skatītāju sēdvietas iezīmētas ar karodziņiem, tā noklājot visas dalībvalstis) zvanīšanu rīkotājvalstij, tātad, Latvijai, balsu atklāšanu, skaitīšanu. Starp priekšnesumiem ir dažas pauzes, kad publikai ir jāiesaistās darbībā. Piemēram, sociālpolitiskā līnija tiek paspilgtināta, kad skatītājiem jāvienojas, kurai valstij pieteikt karu, tādējādi izmetot no konkurences, vai – sametot naudiņu grieķiem, kuriem jostu savilkšana bijusi tik sāpīga, ka nav naudas atpakaļceļam. Ja skatītāji iejūtas, kā tas notika pirmizrādē, tad ir jautri.

Tieši Nacionālā teātra sienas, kur dzimusi Žurka Kornēlija, vedināja saskatīt līdzības ar skatītāju iecienīto šovu, jo politikas īpatsvars „Eiro Vīzijā” nav mazs. Oriģinālais ir saturs, kas aptver pasaules aktualitātes, un kontrasts, ko šī parodija rada. Ar ko nodarbojamies, kādam ziepju burbulim tiek tērēta nauda, kamēr īstenībā ir samilzušas lielas problēmas.

Abi iestudējumi ir piedzīvojums gan aktieriem, gan skatītājiem, jo daudziem – neierasta pieredze. Teātrim tā noteikti nāk par labu, jo var piesaistīt jaunu auditoriju, un „Eiro Vīzijai” ir potenciāls kļūt par pieprasītu izrādi.

Projekta „Šengenas spožums un posts” beidzamā pirmizrāde būs 29. oktobrī plkst. 19.00, kad Islandes apvienības „Kviss búmm bang” vadībā tiks dibināta „Republika”. „Eiro Vīzija” vēl būs skatāma 31. oktobrī, 5. un 22. novembrī plkst. 18.30, bet „Spožums un posts” – 1. novembrī plkst. 16.00.

0 komentāri

Komentāru nav