Kino mielasts. Rīgas SKF direktore Sonora Broka

Kino mielasts. Rīgas SKF direktore Sonora Broka
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Decembri – Eiropas kultūras galvaspilsētas gada pēdējo mēnesi – sagaidīsim kino zīmē. Rīgā tiks pasniegta Eiropas Kinoakadēmijas balva un notiks dažādi ar to saistīti pasākumi, ar nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps” tiks apbalvoti labākie Latvijas kinodarbi, bet no 2. līdz 12. decembrim norisināsies pirmais Rīgas Starptautiskais kino festivāls. Piedāvājot plašu un daudzveidīgu programmu, bagātīgu kino mielastu gan skatītājiem, gan kino profesionāļiem. Par izaicinājumiem, mērķiem un svaigo gaisu, kas ieplūst Latvijas kino, stāsta Sonora Broka, Rīgas Starptautiskā kino festivāla direktore.

Runājot par gada nogalē gaidāmajiem notikumiem, bieži tiek akcentēts, ka tik nozīmīgs kino pasākumu kopums Latvijā ir pirmo reizi. Kādi ir šo kino svētku tālejošie mērķi, un kādi varētu būt nākotnes ieguvumi pēc Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonijas un Rīgas Starptautiskā kino festivāla.

Šis gads ir īpašs ar kino starptautisko dimensiju. Arī pirms Rīgas Starptautiskā kino festivāla ir šeit bijuši labi kinofestivāli, tomēr pēdējos gadus bija iestājusies pauze. Vienmēr ir ļoti grūti uzsākt kaut ko jaunu, pieteikt sevi un pierādīt, ka esi nopietns spēlētājs, bet šogad apstākļu sakritība dod iespēju spēcīgam atspērienam. Var teikt, ka Eiropas Kinoakadēmijas balvas saule mūs apspīdēs – uz Rīgu brauks ap 90 starptautiskās preses pārstāvju. Jau šobrīd man raksta dažādi ārvalstu žurnālisti, kuri vēlas apmeklēt arī Rīgas Starptautisko kino festivālu, ne tikai EFA notikumus. Šis atspēriena punkts dos iespēju tālāk strādāt vieglāk. Mēs jau būsim pateikuši pasaulei, kas esam, par mums jau zinās iespējamie sadarbības partneri – starptautiski festivāli, filmu institūti.

Tāpēc noteikti var teikt, ka viens no lielākajiem ieguvumiem būs starptautiskā uzmanība, kas vēlāk vainagosies plašā kontaktu lokā.

Nākamgad jau būsim brīvāki no šogad piesaistītā Eiropas kino konteksta, varēsim vairāk piesaistīt pasaules filmas. Dažādot retrospektīvas programmas, veidot īpašas tematiskās skates.

Arī turpmāk nacionālais kinofestivāls „Lielais Kristaps” ies roku rokā ar Rīgas Starptautisko kino festivālu un notiks katru gadu?

Jā, par to mums ir liels prieks. Kā pierāda pieteikto filmu skaits, nav tā, ka Latvijas kinoindustrija būtu apsīkusi. Drīzāk jautājums ir par to, kā mūsu kinoindustrija sarunājas ar Latvijas skatītāju. Tādēļ „Lielā Kristapa” norises katru gadu dod iespēju šo savstarpējo sarunu uzturēt daudz intensīvāku.

Vai Latvijas kinoindustrija, runājot „Lielā Kristapa” kontekstā, ir tam gatava, lai būtu latviešu filmu skate katru gadu?

Esmu par to domājusi, tiesa gan ne „Lielā Kristapa”, bet Rīgas Starptautiskā kino festivāla sakarā. Diezgan bieži, stāstot par festivālu, sastopos ar jautājumiem, kā mēs plānojam uz tik lielu kino notikumu dabūt skatītāju, kā piepildīt kinoteātru zāles. Tomēr šis mehānisms darbojas atšķirīgi, nekā mums gribētos domāt.

Nevis skatītāji liek rasties jaunam, lielam festivālam, bet šāds pasākums dod iespēju pulcēt lielu skaitu publikas.

Šāds notikums veicina skatītāju vēlmi iet uz kino. Īpaša loma tajā ir arī bērnu un jauniešu programmai, jo mēs rādīsim arī filmas pat pašiem mazākajiem, kuri ir spējīgi nosēdēt kinoteātra krēslā. Tādējādi jaunā paaudze augs ar izpratni, kāds ir kino, kas atšķiras no Holivudas stāstniecības principiem; kāds ir kino, kas liek domāt un pārspriest kopā ar mammu, kas īsti filmā ir redzēts. Dabiskā veidā uzaug skatītājs bez noraidošas attieksmes pret kino, kurš nav iepakots zelta papīriņā. Kā piemēru varu minēt Gēteborgas filmu festivālu, kas notiek nelielā ostas pilsētā, bet ir reģiona lielākais kino notikums. Tajā ik gadu pulcējas gan liels skaits kino veidotāju, gan skatītāju. Arī pašiem pilsētas un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem šis notikums ir svētki. Ģimenes iet uz filmām, pēc seansiem apmeklē restorānus, pārrunā kino baudījumu...

Protams, līdzšinējie kinofestivāli Rīgā ir pierādījuši, ka šādi kino svētki cilvēkiem patīk un ir vajadzīgi. Tomēr tieši par latviešu kino runājot – vai mums gada laikā top tik daudz filmu, lai varētu tās vētīt un apbalvot katru gadu?

Festivāla programmas ietvaros šogad izrādīsim 98 latviešu filmas. Kurš spēj desmit dienu laikā aiziet un noskatīties 98 filmas? Tagad būs iespēja katru gadu skatīties latviešu filmas vienuviet un saprast, kas gada laikā latviešu kino ir noticis. Tas arī pašiem filmu veidotājiem ir pateicīgāks formāts, jo tad viņu veikumam tiek pievērsta lielāka uzmanība. Manuprāt, latviešu filmas no tā tikai iegūs. Turklāt „Lielais Kristaps” lokālā mērogā ir ievērojams apbalvojums, kas pierāda, ka esi novērtēts no kolēģu un skatītāju puses.

Ārvalstu eksperti „Lielā Kristapa” žūrijā šodien ir, pateicoties Eiropas Kinoakadēmijas balvai. Šāda veida vērtēšana no malas tiks saglabāta arī turpmākajos festivāla gados?

Festivāla žūrijā būs jau ilglaicīgi mūsu partneri un kolēģi no mūsu sadarbības institūcijām. Tas ir labs instruments, kā Latvijas kino pavērt vēl vienas durvis uz starptautisko apriti, citiem kino festivāliem, iespējams, pat izplatīšanu. Savulaik kino forumā „Arsenāls” bija Baltijas filmu konkurss, uz kuru īpaši tika aicināti starptautisku kinofestivālu programmu veidotāji. Tā šiem cilvēkiem bija unikāla iespēja gūt patiesi pilnasinīgu ainu par to, kas šeit notiek, kādas ir tendences, kādas ir kino personības. Būtu grēks to neizmantot.

2011. gadā Tallina bija Eiropas kultūras galvaspilsēta un arī tur tika rīkota Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonija. Ko jūs kā Rīgas Starptautiskā kinofestivāla rīkotāji esat mācījušies no viņu pieredzes?

Tallinā jau šajā laikā parasti notiek „Black Nights” filmu festivāls un igauņiem nenācās rīkot jaunu festivālu. Tomēr atziņa, kas mums jāpatur prātā, – protams, ir liels gods, ja valsti apmeklē tik daudz starptautisko viesu, bet, pirmkārt, tas ir liels notikums tieši vietējam skatītājam. Ir jādomā par svētku sajūtu filmu veidotājiem un arī tiem, kuri šīs filmas iet skatīties. Tas nav tikai sarkanais paklājs atbraukušajiem viesiem, bet tie ir milzu svētki pašai pilsētai. Savukārt Lietuvas festivāla „Kino pavasaris” veidotāji gan pauduši nožēlu, ka savulaik, Viļņai esot Eiropas kultūras galvaspilsētai, nav izmantota iespēja, ko sniedz Eiropas Kinoakadēmijas balvas piesaiste.

Vai esat domājuši par sadarbību Baltijas valstu starpā nākotnē, varbūt pat vienota kinoindustrijas pasākuma veidošanu?

No vienas puses, tas šobrīd daļēji tiek darīts, jo Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiks izrādīta Baltijas filmu skate, no kurām viena – igauņu „Kertu” – ir atlasīta Eiropas Kinoakadēmijas balvai. Manuprāt, šāda sadarbība būtu veiksmīgs solis reģiona attīstībā, bet redzēsim, kā tas izvērtīsies. Tik mazām valstīm kā mums ir izteikts „viensētas princips”, katrs vienmēr rūpējies par savu saimniecību, un, nedod Dievs, kāds no malas norādīs, kas jādara. Līdzīgi sākotnēji bija arī ar Rīgas Starptautiskā kino festivāla ideju – kopīgam darbam apvienot vairākus Latvijas festivālus. Protams, ka katrs no šiem iecerētā projekta dalībniekiem bija pieradis cīnieties par savu vietu zem saules, un visai piesardzīgi tika uztverts ierosinājums palikt visus zem viena „lietussarga”. Laiks tomēr ir parādījis, ka ir iespējams atrast zelta vidusceļu, nenodarot pāri katra festivāla identitātei, bet panākot daudz lielāku redzamību.

Kā kopumā Latvijas kino izskatās Eiropas kino ainā? Kā atzīmēja vairāki Latvijas mediji, šogad Eiropas Kinoakadēmijas garajā sarakstā neparādās neviena latviešu filma.

Es noteikti vēlētos piebilst, ka Eiropas Kinoakadēmijas balva nav vienīgā mēraukla, pēc kuras varam spriest par mūsu filmām. Šobrīd, ja paskatāmies uz Latvijas jaunajām filmām, – puse no iesniegtajām pilnmetrāžas spēlfilmām bija debijas darbi, kas ir fantastisks rādītājs. Un divas no šīm debijas filmām ir jau veikušas uzvaras gājienu pa ļoti lieliem, nozīmīgiem, starptautiskiem festivāliem. Joprojām panākumus gūst Andra Gaujas „Izlaiduma gads”, jau novērtēta ir nupat pirmizrādītā Jura Kursieša „Modris”. Starptautisku ievērību guvusi arī Aika Karapetjana „Cilvēki tur”. Domāju, ka ar jauno filmu „MOŽ” viņam veiksies vēl labāk. Tāpat jāpiemin Jāņa Norda „Mammu, es tevi mīlu!”, kas uz Latviju ir atvedusi daudz dažādu balvu.

Šobrīd esam liecinieki brīdim, kad Latvijas kino ir pieplūdis liels malks svaiga gaisa un par mums runā starptautiskajā kino informatīvajā telpā.

Šobrīd notiek īsfilmu festivāls „2Annas”, kur šo „svaigo gaisu” var sataustīt un redzēt. Kā mainās Latvijas kino rokraksts, un kādus secinājumus var izdarīt, skatoties jauno režisoru filmas?

Jā, Latvijas kino un jauno kinorežisoru rokraksts mainās, tieši tāpat kā maināmies mēs paši un visa sabiedrība. Kā teica mana festivāla kolēģe, Latvijas Kinoproducentu asociācijas vadītāja Aija Bērziņa, režisori šobrīd izvēlas vairāk stāstīt par sevi, par saviem laikabiedriem, par to, kas notiek mums apkārt. Tās nebūt nav piegludinātas situācijas.  Un droši vien tas arī ir uzrunājošais elements. Filmas nav atrautas no mūsu ikdienas dzīves, to stāsti kļūst arvien veiksmīgāki un spēj atrast ceļu pie skatītāja.

„Izlaiduma gads” ir labs piemērs, jo filma ir guvusi krasi pretējas atsauksmes, tas nozīmē, ka skatītājs nav atstāts remdens, reakcija ir izraisīta.

Saistībā ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Rīgā ieradīsies daudzi mediju pārstāvji un filmu industrijas pārstāvji. Kāda būtu latviešu filmu paka, kas nezinātājam obligāti jānoskatās vispirms, lai kaut ko zinātu par Latvijas kino?

Vispirms noteikti Signes Baumanes „Akmeņi manās kabatās”. ASV cilvēki stāvēja rindās, lai tiktu iekšā seansos un varētu šo filmu noskatīties. Latvijā par to ļoti daudz dzirdējām un lasījām medijos, tomēr apmeklējums nebūt nebija tik spožs. „Akmeņi manās kabatās” ir unikāls piemērs gan animācijas tehnikas ziņā, gan stāsta dēļ – cik ārkārtīgi personisku, pat traģisku stāstu ir iespējams izstāstīt ar animācijas līdzekļiem, turklāt vieglā, rotaļīgā formā. Tāpat filma „Modris”, kas nupat ir piedzīvojusi pirmizrādi, varētu būt viens no jaunās stāstniecības piemēriem. Filma, ko var nospraust kā ceļa stabiņu un skatīties, kā tad nākotnē kino Latvijā attīstīsies tālāk. Diametrāli pretēja ir Dāvja Sīmaņa „Escaping Riga”, kas ir savdabīgs starpžanru projekts – it kā dokumentālā filma, vienlaikus tajā no dokumenta ir ļoti maz.  Filma, kas bagāta ar atsaucēm uz vēsturiskajiem kino valodas paņēmieniem, apskaužami veiklā veidā integrē nozīmīgus kultūrvēstures faktus fikcionālā, augstākā mērā estetizētā vidē.

Noteikti iesaku arī Arvīda Krieva, kurš šogad atzīmēja 70 gadu jubileju, 1987. gada filmu „Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili”. Mēs esam iecerējuši arī īpašu šīs filmas seansu festivāla ietvaros. Protams, starptautisko mediju uzmanību varam vērst uz Ivaru Selecki un viņa dzīvesbiedri un kolēģi visos radošajos procesos Maiju Selecku, kuri šogad „Lielajā Kristapā” saņems balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kino, un vienu no viņu visplašāk zināmakajām filmām „Šķērsielu”, kas savulaik jau ir saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu.

Jau ziņots, ka Rīgas Starptautiskais kino festivāls šogad notiks no 2. līdz 12. decembrim. 12. decembra vakarā tiks pasniegta nacionālā kino balva Lielais Kristaps”, savukārt dienu vēlāk – Latvijas Nacionālajā operā notiks Eiropas Kinoakadēmijas pasniegšanas ceremonija. Vairāk par Rīgas Starptautisko kino festivālu lasiet www.rigaiff.lv.

 

0 komentāri

Komentāru nav