Citi scenāriji. Laikmetīgās mākslas ikona ORLAN Rīgā

Citi scenāriji. Laikmetīgās mākslas ikona ORLAN Rīgā
Publicitātes foto . Saint ORLAN Reincarnation
Viņas vārds ir rakstāms tikai un vienīgi ar lielajiem burtiem, bet kopš 1971. gada viņa pati sevi iesvaidījusi svētās kārtā. Spilgtās franču mākslinieces, laikmetīgās mākslas ikonas ORLAN izstāde „Le Plan du film un citi scenāriji” Rīgā tiks atklāta 8. novembrī. Turklāt interesentiem vairākas reizes būs iespēja satikt pašu mākslinieci, piedaloties gan diskusijā, gan publiskajā lekcijā.

Izstāde būs aplūkojama Dizaina un dekoratīvās mākslas muzejā (DMDM) līdz 2015. gada 25. janvārim. Kā raksta kuratore Inese Baranovska: „Tās uzdevums ir atklāt vienu no laikmetīgās mākslas scēnas strīdīgākajām un izaicinošākajām personībām, kas pasludinājusi savu ķermeni par mākslas instrumentu un identificējas tikai un vienīgi ar pašradīto pseidonīmu ORLAN.”

„Mākslinieces daudzšķautņaino daiļradi (performance, akcijas, fotogrāfija, video, instalācijas, skulptūras, biotehnoloģiskie eksperimenti, literārie teksti u.c.) nav iespējams viennozīmīgi klasificēt un ierindot kādā konkrētā „-ismu” plauktiņā, viņas māksla veikli balansē starp klasiskajām tradīcijām un novatoriskiem izaicinājumiem, vēsturisko mantojumu un visjaunākajiem zinātnes sasniegumiem, intelektuālās mākslas augstumiem un popkultūru.”

Kā akcentē I. Baranovska, būdama laikmetīgās mākslas avangardā, ORLAN tomēr nekad nav „pārgriezusi nabas saiti” ar klasiskās mākslas mantojumu. Viņas daiļradē varam atrast neskaitāmas atsauces un paralēles ar antīko pasauli, viduslaiku, renesanses, baroka un visbeidzot – sirreālisma mākslas estētiku.

Tam līdzi izmantotas karnevāla rituālu nosacītības formas un vēl, protams, tik tuvais, bet aizvien līdz galam neapgūtais celuloīda fenomens – reālā un relatīvā kino pasaule.

Le Plan du Film un citi scenāriji” Rīgā

Kino ir viena no mākslinieces stihijām un pētniecības objektiem. Tādēļ likumsakarīgi, ka skatītājiem Latvijā tiek piedāvāts unikāls projekts „Le Plan du Film un citi scenāriji”.

Tas iesākts 20. gadsimta pēdējā desmitgadē, bet mākslinieces vadībā piedzīvos jaunas metamorfozes Rīgā, izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

„Māksliniece aizvien jaunrada savu „es”, šo jaunradi var pielīdzināt gan mūsdienu zinātnes mutācijām un biotehnoloģiju eksperimentiem, gan barokālām mistērijām. Krāšņajās, blīvi piepildītajās figurālajās kompozīcijās, ko pēc mākslinieces pašradītām kolāžām no viņas mākslas darbiem veidojis profesionāls kino plakātu gleznotājs retro kino plakātu stilā (tagad šis arods Eiropā ir zudis), notiek transformācija ar atpakaļgaitas efektu: no darbiem, kur vairāk izmantotas dažādas modernās tehnoloģijas, tiek izveidoti darbi tradicionālā glezniecības tehnikā: no jaunā uz veco,” par Rīgā skatāmo ekspozīciju raksta izstādes kuratore.

„ORLAN – visu darbu centrālais un galvenais personāžs – it kā levitē starp realitāti un izdomu, pagātni un tagadni, cēli pasludinot, ka visa dzīve ir kā filmas scenārijs vai filmas scenārijs ir kā dzīve.”

Rīgas izstādē ORLAN nosacītajā spēlē tiek iesaistīta tekstgrupa „Orbīta” – Latvijas krievu dzejnieku, fotogrāfu, mūziķu un multimediju mākslinieku apvienība, kas rada reklāmas tekstus neeksistējošām filmām, kā arī grafiskais dizainers Valters Verners. Šķietami tradicionālais un pašsaprotamais kino reklāmas kampaņas elements šeit pārtop mīklā, piedzīvo neskaitāmas sirreālistiski atbrīvotas pārvērtības – attīstās sava veida dihotomijas process, kurā tiek iesaistīt visi – kā māksliniece, tā tekstu autori un skatītāji.

Izstādei par godu Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) sadarbībā ar izdevniecību „Neputns” klajā laiž bagātīgi ilustrētu izdevumu latviešu, franču un angļu valodā (224 lpp.). Kataloga veidotāja – Inese Baranovska, kataloga dizains – Inga Ģībiete, iespiests Jelgavas tipogrāfijā.

Projekts norisināsies ne tikai muzejā. Festivāla „Staro Rīga” laikā Skārņu ielā pie Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja būs skatāma vērienīga multimediālā skaņas un gaismas instalācija ORLAN CITY, kas būs veltīta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notiekošajai izstādei. Šis projekts tiek īstenots sadarbībā ar „Pievilcīgās pilsētvides biedrību”.

Savukārt izstādi papildinās vairāki pasākumi ar pašas mākslinieces piedalīšanos: 6. novembrī plkst. 12.00 Preses konference DMDM, 6. novembrī plkst. 16.00 bezmaksas publiskā lekcija Latvijas Mākslas akadēmijā (Sinhronais tulkojums no franču valodas uz latviešu) un 8. novembrī plkst. 15.00 publiskā diskusija „Māksla & kino” ar ORLAN piedalīšanos Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Par Svēto ORLAN

Francijas pilsētā Sentetjēnā dzimusī ORLAN ir viena no pasaules provokatīvākajām autorēm, kuras darbi nojauc tradicionālās orientācijas robežas starp klasisko mākslu un tehnoloģiju inovācijām, akadēmiskām vērtībām un masu kultūras elementiem, skaisto un neglīto, sievietes un vīrieša pasaules uztveri u. tml. Pasludinot savu ķermeni par mākslas instrumentu, viņa ir izveidojusi personīgās ikonogrāfijas universu, kas personificējas visdaudzveidīgākajās mākslinieces daiļrades šķautnēs: spilgtās performanču akcijās, fotogrāfijās, video darbos, instalācijās un multimediju projektos. No sava īstā vārda atteicās jau pusaugu vecumā un pēcāk to atspoguļoja fotosērijā ar nosaukumu „ORLAN Gives Birth to Her Loved Self” (1964) („ORLAN dzemdē pati sevi”), kas, šķietami ignorējot dabas likumus un sabiedrībā pastāvošās normas, simboliskā veidā rādīja mākslinieces jaunās, abus dzimumus ietverošās identitātes dzimšanu, caur viņas kailā ķermeņa un androgīna manekena figūrām.

Kā viens no nozīmīgākajiem punktiem ORLAN radošajā biogrāfijā ir „Saint ORLAN” („Svētā ORLAN”) tēla ienākšana. 1971. gadā ORLAN iecēla sevi svēto kārtā, tādējādi paverot jaunu nodaļu mākslinieces dzīvē. Performancēs un fotosērijās tika iedzīvinātas divas Madonnai raksturīgās dabas – Baltā jaunava, kura simbolizē sievieti – māti, un Melnā jaunava, kura sevī iekļauj sievieti – padauzu, tādā veidā atspoguļojot divus sabiedrībā pieņemtos, vīriešu radītos novienkāršotos „vājā” dzimuma veidolus. Savā performancē „Striptease From Madonna to Whore” („Striptīzs – no Madonnas par padauzu”, 1974) ORLAN lēnām atkailina savu ķermeni, kas sākotnēji tīts gaišā drapērijā, tādējādi parādot vienā tēlā dusošo dualititāti un paziņojot, ka Madonna ir padauza un otrādi.

Liekot atsauci uz itāļu dižgara Džovanni Lorenco Bernīni (Giovanni Lorenzo Bernini) 17. gs. vidū tapušo ikonisko darbu „Sv. Terēzes ekstāze”, Svētā ORLAN parādījās barokāli krokotā melna vinila un balta lateksa tērpā, pietuvinot savu veidolu izcilās baroka kulminācijas emocionālajai eksaltācijai. Jāmin, ka šeit nav atrodama nekāda sasaiste ar kristietības tradīcijām.

Viņa atsakās būt svētā mocekle – ORLAN protestē pret reliģijas tieksmi noliegt pasaulīgos priekus, miesiskās baudas un ķermeni kā zinātniskas izpētes objektu.

Līdzīgi kā mitoloģijā pazīstamās amazones, viņa atsedz savu krūti, vizualizējot „Carnal Art” manifestā iekļauto uzstādījumu, kas tiecas apgriezt kristīgo uzskatu – nevis „vārds tapa miesa”, bet miesa tapa vārds.

Ar nosaukumu „The Reincarnation of Saint ORLAN” („Svētās ORLAN reinkarnācija”) 1990. gadā aizsākās ķirurģisko operāciju sērija, ko vadīja ideja, pasludinot savu miesu par materiālu mākslinieciskām izpausmēm, lai savā tēlā iepludinātu Venēras (auglība), Džokondas (androgīnā daba), medību dievietes Diānas (agresivitāte, nepakļaušanās pretējam dzimumam), Eiropas (ļaušanās nezināmajai nākotnei) un Psīhes (mīlestības un garīgā skaistuma alkas) vizuālās iezīmes, tādā veidā pārmantojot to pievilcīgākās rakstura īpašības. Fotoreprodukcijās iemūžinātais svētās tēls allaž bija klātesošs, visās deviņās operācijās kalpojot par sava veida performanču simbolu un atskaites punktu.

ORLAN operāciju performances

Idejas aizmetnis par operāciju ietvaros veiktajām performancēm ORLAN radās saistībā ar pēkšņu veselības stāvokļa apdraudējumu, kas saasinājās dēļ pārslodzes laikā, kad noritēja gatavošanās darbi vērienīgai performancei Lionas laikmetīgās mākslas biennālē. Viņas organismā negaidīti tika atklāta ārpusdzemdes grūtniecība, kuras dēļ 1978. gadā māksliniecei pirmo reizi nācās gulties uz operāciju galda. Uz slimnīcu līdzi devās video operators, lai nofilmētu nedzīvā augļa izņemšanas procedūru, kuras laikā ORLAN vēlējās palikt pie apziņas, sāpju remdēšanai izmantojot vienīgi lokālo anestēziju un morfīnu. Šis notikums kalpoja kā iedvesmas artava turpmākajā mākslinieces daiļradē, kurā kā galvenās vadlīnijas iezīmējamas cilvēka attiecības ar dabu, skaistuma jēdzienu un pretējo dzimumu. ORLAN apziņā iegūlušies iespaidi līdzinājās baroka mākslai raksturīgajai eksaltācijai, ko pastiprināja spožas gaismas apspīdētā ķirurga un medmāsu tēli.

Aptuveni pēc desmit gadiem – savā 43. dzimšanas dienā – māksliniece atkārtoti izvēlējās gulties zem skalpeļa – šoreiz pēc pašas iniciatīvas, lai caur performatīvu aktu ar nosaukumu „Svētās ORLAN reinkarnācija” realizētu ieceri – radīt jaunu, hibridizētu „pašportretu”, kas kalpotu par platformu publiskām debatēm.

„Ķermenis ir mana valoda un manu uzskatu tulks,” tā ORLAN sarunā ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā gaidāmās personālizstādes „Le Plan du Film un citi scenāriji” kuratori un muzeja vadītāju Inesi Baranovsku.

Paredzētās ķirurģiskās iejaukšanās makets tika izveidots, ORLAN sejas vaibstus papildinot ar spilgtāko grieķu mitoloģijā, renesansē un barokā sastopamo sieviešu tēlu raksturīgākajām iezīmēm. Vienā no operācijām tika pārveidota ORLAN lūpu līnija, lai to pielīdzinātu Fransuā Bušē (François Boucher) gleznotajai Eiropas ģīmetnei, citā – zods, lai imitētu Sandro Botičelli (Sandro Botticelli) Venēras profilu, kas iemieso sievišķīgās auglības ideju. Šeit pieminams pastāvošs uzskats, ka ORLAN ietekmējusies no mākslinieka Marsela Dišāna (Marcel Duchamp) idejām, pasludinot sevis pašas ķermeni par dzīvu „redīmeidu” (ready-made).

Visplašāk zināmā, pēc kārtas septītā operācija un tās ietvaros veidotā performance „Omniprésence” norisinājās 1993. gada novembrī Ņujorkā. Tās laikā ORLAN seja tika papildināta ar Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) ikoniskās Monas Lizas izteikto pieres siluetu, lai savā tēlā pārnestu Džokondas rakstura noslēpumainību. Operācijas rezultātā, izmantojot vaigu kauliem paredzētos implantus, ORLAN ieguva divus simetriskus „radziņus” jeb izciļņus uz viņas pieres, kas gadu gaitā kļuvuši par viņas atpazīstamības zīmi.

Laika periodā no 1900. līdz 1993. gadam ORLAN tika veiktas deviņas plastiskās operācijas. Savā manifestā, kas definē ORLAN pasludināto pozīciju mākslā un dzīvē, māksliniece uzstāj, ka viņu interesē ķirurģiskas iejaukšanās process, nevis tās rezultāts – viņa tiecas pēc baudas, nevis sāpēm (pieejams šeit angļu un franču valodā). Tas spilgti raksturo teatrāliem uzvedumiem pietuvināto performanču stilistiku, kas ikreiz piepildījusi operāciju zāli, iekļaujot instrumentāla ansambļa uzstāšanos, dzejas lasījumus un krāšņus tērpus, ko īpaši māksliniecei darinājuši tādi augstās modes dizaineri kā Pako Rabanne (Paco Rabanne) un Isi Mijake (Issey Miyake). Ikreiz viss noritējis pēc iestudēta scenārija, kamēr māksliniece veidojusi dialogu ar procesa vērotājiem. Katra performance tikusi dokumentēta foto un video formātos, arīdzan translēta tiešajā ēterā.

ORLAN ir pirmā māksliniece, kura ķirurģisku operāciju iekļāvusi savā mākslinieciskajā arsenālā.

Vairāk par ORLAN un Rīgā gaidāmo izstādi lasi šeit!

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs atrodas Vecrīgā, Skārņu ielā 10/20. Izstāde „Le Plan du film un citi scenāriji” aplūkojama līdz 2015. gada 25. janvārim.

ORLAN izstāde iekļauta „Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā „Rīgas karnevāls”. Projekts tapis sadarbībā ar Francijas Institūtu Latvijā.

0 komentāri

Komentāru nav