Tutanhamona noslēpumus risinot. Saruna ar Daigu Upenieci

Tutanhamona noslēpumus risinot. Saruna ar Daigu Upenieci
No Daigas Upenieces arhīva . Mākslas muzeja „Rīgas Birža” vadītāja un izstādes „Tutanhamona dzintars” kuratore Daiga Upeniece
Pagājušās nedēļas nogalē Mākslas muzeja „Rīgas Birža” telpās valdīja pamatīga rosība, iekārtojot „Rīga 2014” kultūras programmas tematiskās līnijas „Dzintara ādere” noslēdzošo izstādi „Tutanhamona dzintars”, kas publikai būs atvērta no 15. novembra. „Esam domājuši izstādi iekārtot tā, lai interesanti būtu visiem,” sarunā ar kultūras portālu teic muzeja vadītāja un viena no jaunās izstādes kuratorēm Daiga Upeniece, neslēpjot gandarījumu, ka šajā izstādē izdosies parādīt vairākus patiešām unikālus un Latvijā līdz šim neredzētus eksponātus, kas liecina par Baltijas dzintara tālajiem un senajiem ceļiem pasaulē.

Sākot plašo un izsmeļošo stāstu par izstādi, „Rīgas Biržas” vadītāja Daiga Upeniece skaidro, ka „Tutanhamona dzintars” ir viens no senākajiem „Dzintara āderes” projektiem:  „Varbūt pat vēl senāks, jo doma par šādas izstādes rīkošanu mums bija jau tad, kad šī „Rīga 2014” tematiskā līnija vēl nemaz nebija radusies. Mēs jau darbojāmies Ēģiptē, devāmies uz turieni zinātniskās ekspedīcijās, un toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bija mūsu patronese. Jau tad starptautiska zinātnieku grupa, kurā bija gan franči, gan vācieši, gan latvieši, brauca uz Karnakas templi uzmērīt pilonus; pēc tam – arī uz Džosera piramīdu. Toreiz mēs sapazināmies ar ēģiptologiem, un toreiz ceļi mūs aizveda arī uz Luvru, uz Senās Ēģiptes departamentu – arī viņi ir ļoti aktīvi ēģiptologi, kas darbojas Ēģiptē dažādos izrakumos un uzmērījumos.

Radās doma par zinātniskā kataloga veidošanu un tika nolemts to darīt kopā ar Luvras Senās Ēģiptes departamentu, kura pārstāvji, ierodoties Rīgā un aplūkojot mūsu muzeja kolekciju, atzinuši – lai arī tā neliela, bet ļoti vērtīga!” 

Vēlākajās Ēģiptes ekspedīcijās mūsu muzejnieki iepazinušies ar ļoti aktīvo ēģiptologu Alēnu Zivī, kurš arī pašlaik darbojas Ēģiptē. Par šo tikšanos D. Upeniece teic: „Vispār dzīvē reizēm gadās dīvainas sakritības: tur viņš atrada rakstveža Meri-Re kapenes, un tieši šā rakstveža skulptūra ir mūsu labākais kolekcijas priekšmets! Pateicoties tam visam, sākās mūsu draudzība; mēs pat kopā esam veidojuši izstādes, turklāt Alēns Zevī ieradīsies uz mūsu izstādes atklāšanu.”

Savukārt tad, kad radās doma par „Rīga 2014” tematisko līniju „Dzintara ādere”, dzimusi jau pavisam konkrēta ideja par izstādi „Tutanhamona dzintars” – stāstu par senajiem tālajiem dzintara ceļiem un tālāko punktu, kur tas varētu būt aizceļojis – proti, par Tutanhamona kapenēm un par leģendu, ka laikam jau Tutanhamonam uz krūtīm atrasti tieši Baltijas dzintara gabaliņi. „Sākām par to interesēties un pētīt.

Un, lai kur mēs pētījām, visur uzdūrāmies šai leģendai, un visur tika teikts – jā, ir konstatēts, ka tas ir Baltijas dzintars!”

Tiesa, kā piebilst D. Upeniece, nekur nav atrastas ne analīzes, ne zinātniskais pētījums, ne fakti, kas to pierādītu. Tālab mūsu muzeja ļaudis devušies uz Ēģipti, lai paši savām acīm redzētu, kas tad īsti tas ir.

„Protams, Tutanhamons [precīzāk – viņa mūmija] sen vairs neatrodas kapenēs, bet gan Kairas muzejā. Tobrīd projektā iesaistījās arī Latvijas vēstniece Ēģiptē Iveta Šulca, un visi kopā devāmies ekspedīcijā uz Kairas muzeju meklēt Tutanhamona dzintaru. Mulsinoši bija tas, ka, pētot visus izstādītos priekšmetus – daudzās aproces, juvelierizstrādājumus, bruņas –, mēs ļoti daudz kur it kā redzējām dzintaru. Taču izrādījās, ka, lai arī Tutanhamonam bija gribējies Baltijas dzintaru, mūsu zemes atrodas ļoti tālu, tādēļ visos izstrādājumos bija izmantots karmelīts – akmens, ko var atrast tuksnesī un kas vizuāli ir diezgan līdzīgs dzintaram, taču tas nav dzintars.” Tad sākusies šķirošana, lai saprastu, kurš ir karmelīts un kurš – dzintars. „Beigās kopā ar Kairas muzeja speciālistiem secinājām, ka, visticamāk, dzintars izmantots viņa krūšu bruņās. Tās ir veidotas ļoti sarežģīti – no maziem emaljas gabaliņiem kā mazām zvīņām; tur ir ļoti daudz dažādas simbolikas, un bruņās ir iestrādāti četri mazi dzintara piekariņi – tieši uz sirds, lai aizsargātu faraonu.”

 

To stāstot, Daiga Upeniece atgādina, ka dzintars ir Saules akmens, ka ēģiptiešiem Saule bija Amons Ra – galvenais dievs; tādējādi var secināt, ka Ēģiptē dzintars ir kotējies ļoti augstu.

„Mums ļoti gribētos domāt, ka tas ir Baltijas dzintars. Taču, tā kā šis priekšmets ļoti sen nav ticis ņemts no vitrīnas ārā, turklāt ņemot vērā tā vecumu... Taču mums ir stāsts par dzintaru, līdz ar to esam atstājuši izstādes nosaukumu „Tutanhamona dzintars” ar vēlmi ieraudzīt Baltijas dzintaru arī Tutanhamona kapenēs! Mēs atstājam nākotnes pētniekiem iespēju kādreiz tomēr veikt šā dzintara spektrālo analīzi.” 

Tiesa, spektrālā analīze ir veikta kādam citam ļoti vērtīgam priekšmetam – seno grieķu darinātajām rotām no Dienviditālijas kolonijām. Starp tām ir tā sauktā Alianello diadēma, kas uz Rīgu atceļojusi no Bazilikātas: „Grieķu kolonijā 7.–4. gs. p. m. ē. mūsu dzintars bija ļoti populārs, un tas ļoti daudz tika izmantots rotu gatavošanā. Jāpiebilst, ka viņiem pašiem Dienviditālijā dzintara netrūka, tādēļ radās jautājums – kāpēc viņi veda mūsējo?! Tad arī veicām pētījumu, mēģinot saprast, kādu dzintaru viņi izmantoja, un tur nu izdevās iegūt paraugus, laboratorijā veikt spektrālo analīzi un saņemt atbildi – jā, tas tiešām ir Baltijas dzintars, kas izmantots Alianello diadēmas darināšanā.” 

Turpinot stāstu par izstādi, D. Upeniece teic: „Piemēram, tajā izstādes sadaļā, kas veidos „Dzintara ceļa” stāstu, varēs it kā ieiet Tutanhamona pasaulē un apskatīt viņa bruņas.” Tiesa gan, tas notiks digitāli, jo, kā jau iepriekš tika minēts, faraona bruņas sen ir sabirzušas mazos gabaliņos un atrodas Kairas muzejā, tādēļ nav transportējamas. „Taču bruņas ir nofotografētas, un izstādē būs aplūkojama [bruņu] fotogrāfija, turklāt pati telpa būs noformēta bruņu rakstos.” Vēl šajā izstādes daļā būs aplūkojami Baltijas dzintara ceļa aizsākumi – vissenākie priekšmeti, kuru izcelsmes laiks ir aptuveni 4. gadu tūkstotis pirms mūsu ēras. „Tie ir mūsu atradumi, kas nāk no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja. Ekspozīcija turpināsies ar atradumiem no jau minētajām grieķu kolonijām, kas ir pusceļš starp Ēģipti un Baltiju.” Un tieši šajā ekspozīcijas daļā būs aplūkojams iepriekš minētais priekšmets – Alianello diadēma:

„Manuprāt, šis priekšmets vispār savilks kopā stāstu par „Dzintara āderi” un dzintara ceļiem. Tas ir netīšs atradums, kas nu ir kļuvis par visa šā projekta centrālo visa projekta objektu.”

Ļoti senā rotaslieta veidota feniķiešu teritorijā, kas atradās Sīrijā; no feniķiešu meistardarbnīcām tā atceļojusi uz Dienviditāliju, kur bija grieķu kolonija. „Alianello diadēmā uz viena diedziņa savērts gan dzintars, gan gliemežvāki no Vidusjūras, gan feniķiešu stikla masas pērlītes (ar tām feniķieši bija slaveni, jo tolaik augstu kotējās ne tikai dzintars, bet arī stikla pērlītes), ziloņkauls un ēģiptiešu skarabeji! Tā ka var teikt, ka šajā diadēmā satiekas visa pasaule un visas vecās civilizācijas,” uzskaita Daiga Upeniece, gan norādot, – neesot zināms, no kurienes nācis rotaslietā izmantotais ziloņkauls, jo atribūcija šim priekšmetam nav veikta. „Ziloņkauls var būt nācis gan no Indijas, gan Āfrikas, bet katrā ziņā – tas ir ceļojis ļoti tālu, lai nokļūtu līdz šai rotaslietai. Tāpat kā dzintars.”

Protams, Alianello diadēma atradīsies īpašā vitrīnā – lai kādam neienāktu prātā to aptaustīt! Šis eksponāts ir unikāls, jo tapis 7. gadsimtā pirms mūsu ēras. 

Atbildot uz jautājumu, vai kāds pētījis, kā Baltijas dzintars nokļuvis Dienviditālijā, un vai šie ceļi vispār ir izsekojami, Daiga Upeniece atteic, – pētījumu ir diezgan daudz, un arī muzeja izdotajā katalogā būs lasāma Ilzes Lozes versija par to, kā veidojās Baltijas dzintara ceļi. „Taču cik cilvēku, tik arī versiju, un tās ir ļoti dažādas. Jo neviens jau nav teicis, ka tolaik bija ceļi mūsu izpratnē – ka punktā A ieliekam kādu priekšmetu transportlīdzeklī, pēc kāda mirkļa sagaidām punktā B un sākam lietot. Tikpat labi varēja paiet vairākas paaudzes, kamēr dzintara gabaliņš nokļuva no Baltijas jūras līdz Dienviditālijai.”

Savukārt, atkal pievēršoties izstādei, muzeja vadītāja atgādina, ka sadaļa „Dzintara ceļš” ir muzeja ļaužu variācija par šo tēmu, jo „mēs ar ļoti lielu interesi esam visu laiku sekojuši līdzi katrai no pārējām „Dzintara āderes” izstādēm, kur katrā parādījās Dzintara ceļš – gan Dabas, gan Vēstures, gan Medicīnas muzejā. Mēs šajā tēmā ienācām pēdējie, tādēļ vēlējāmies tādu noslēguma akcentu jeb ķirsīti uz tortes, un tā nu būs Alianello diadēma! Un, iespējams, ka tās ceļā jau iezīmējas Zīda ceļš.” 

Atgādinot, ka pamatā šī izstāde ir Senajai Ēģiptei veltīts projekts, Daiga Upeniece akcentē, ka muzeja Lielajā izstāžu zālē pirmo reizi apvienosies Baltijas muzeju Senās Ēģiptes kolekcijas. „Pirmo reizi pētījām, kā kolekcijas ir veidojušās, un pārsteidzošs bija fakts, ka šis ceļš ir bijis diezgan līdzīgs: auglīgākais laiks bijis 19. gadsimta otrā puse un 20. gadsimta sākums, kad parādījās arī pirmie ēģiptologi; tostarp arī Latvijā. Izstādes kodols ir latviešu ēģiptologa Franča Baloža (1882–1947) radītā un lolotā Latvijas Universitātes bijušā Austrumu kabineta priekšmeti, Sergeja Kovlera (1881–1960) privātkolekcija, kā arī Kurzemes Provinces un Doma muzeja uzkrātās Ēģiptes senlietas. 

Nedaudz atšķirīga ir igauņu pieredze – viņu Vēstures muzeja Ēģiptes kolekcija sāka veidoties 19. gadsimta pirmajā pusē kā „brīnumu” kolekcija, un, protams, Ēģipte vienmēr ir bijusi „brīnumu” kolekcijās. Taču šajā ir patiešām ļoti labi priekšmeti, kādu nav ne Lietuvai, ne mums.”

To visu darot, tika meklēti arī pētnieki, un, sadarbojoties ar lietuviešu kolēģiem, arī atrasts poļu profesors Andžejs Ņevinskis, kurš nodarbojas ar XXI un XXII dinastijas sarkofāgu atribūciju: „Viņš šo tēmu pārzina perfekti, tādēļ uzaicinājām viņu paskatīties, vai gadījumā mūsu sarkofāgs [Rīgas muzejā aplūkojamais sarkofāgs saņemts kā dāvinājums 1902. gadā – red.] arī neietilpst šajā periodā. Un – jā! – ietilpst! Tas gan esot veidots juku laikos, kad Ēģiptei pāri gāja kari un nemieri, kad faraonu kapenēs diezgan aktīvi darbojās marodieri un kad pirmo reizi tika iznīcinātas faraonu kapenes.

Toreiz arī mainījās attieksme pret to, ko drīkst mumificēt, turklāt mumificēšana tolaik sasniedza nebijušus augstumus; var gandrīz teikt, ka tā bija mirušo plastiskā ķirurģija – ar smilšu iespricēšanu zem vaigiem u. tml.

Rīgas mūmijas lielākā vērtība ir portrets, kas rotā sarkofāga vāku. Tiešām izcils meistars! Pati mūmija gan nav īpaši labi saglabājusies, jo balzamēšanas process veikts pavirši. Tad arī poļu profesoram Ņevinskim radās ideja, vai negribam savu mūmiju salīdzināt ar citām, tādēļ uzsākām sarunas ar Varšavas Mākslas muzeju, kura rīcībā ir diezgan daudz sarkofāgu no šā perioda, un tagad izstādē būs arī vienas viņu mūmijas – meitenes, kura Tēbās bijusi tempļa dejotāja, sarkofāgs. Profesors uzskata, ka abus šos cilvēkus – mūsu mūmiju un dejotāju – varētu būt šķīruši kādi sešdesmit gadi, tāpēc ir ļoti iespējams, ka viņi Tēbās viens otru uz ielas pat varētu būt redzējuši. Protams, tās atkal ir fantāzijas un versijas.” To stāstot, Daiga Upeniece piebilst, – izstādē būs aplūkojamas ne tikai mūmijas, bet arī to daļas. Izrādās, šādi eksponāti – mūmiju kājas un rokas – muzeja kolekcijā ir, taču līdz šim nav tikuši rādīti ētisku apsvērumu dēļ, tomēr šoreiz nolemts, ka ir īstā reize to visu parādīt – tāpat kā zivju un kaķu mūmijas. „Starp citu, veicot pētījumus, noskaidrojām, ka mūsu mūmija ir „puisītis” – tas būs redzams arī izstādē. Tiesa, vārda viņam nav,” šo tēmu komentē D. Upeniece.

Domājot, kā visu izstādi vizualizēt, talkā aicināts mākslinieks Martins Vizbulis, kurš Lielajā zālē izveidojis līdzīgu apgaismojumu tam, kāds tika izmantots Senajā Ēģiptē – apgaismojums lielākoties būs caur spoguļiem. „Zinu diezgan daudzus muzejus, kur šajos gados notika Ēģiptei veltītas izstādes un rādīta Ēģiptes māksla, jo mēs tam visam cītīgi sekojām; nekur citur līdzīgu apgaismojumu nav nācies redzēt,” ar gandarījumu atzīst muzeja vadītāja. Viņa arī atgādina, – runājot par izstādi, nedrīkst aizmirst, ka būtībā tas ir stāsts par aizkapa dzīvi, jo lielākā daļa eksponātu nākuši no kapenēm. „Tādēļ tas vienlaikus ir arī stāsts par Mirušo grāmatu. Tā iemesla dēļ, ka no Kairas muzeja nepaņēmām Tutanhamona bruņas, uzrunājām Britu muzeju, kur atrodas Ani papiruss – vislabāk saglabājies Senās Ēģiptes papiruss. Tas ir 24 metrus garš, ar brīnišķīgiem zīmējumiem; tiesa, britu ēģiptologi savulaik to sagrieza 37 daļās, lai nogādātu līdz Londonai, kur tas atkal tika salikts kopā.

Pie mums, ņemot talkā mūsdienu tehnoloģijas, gan būs apskatāmas ļoti kvalitatīvas Ani papirusa reprodukcijas. Tādēļ varēs izsekot līdzi arī mirušā ceļam, izlasot arī visus 42 baušļus, kas bija jāievēro ceļā uz viņsauli cauri Ozīrisa valstībai, lai nokļūtu svētlaimes niedru laukos.”

To stāstot, D. Upeniece uzskaita dažus baušļus, ar kuriem ikviens interesents varēs iepazīties izstādes laikā, kas varētu būt tīri labi pazīstami un saprotami arī mums, ar smaidu piebilstot, ka daži no tiem ir ļoti aktuāli arī mūsdienās.

„Visai izstādei cauri ies mazie ceļveži, un katrā zālē neklātienē varēs iepazīties ar manu stāstu, ko šeit, izstādē, var ieraudzīt. Turklāt aicinu uz izstādi nākt draugu grupās, jo tad būs iespēja pa izstādi staigāt kopā ar gidu, kurš daudz detalizētāk izstāstīs gan par Ani papirusu, kas Lielajā zālē būs redzams fragmentāri, bet, ejot cauri izstādei, Ani papiruss būs redzams vēl otrreiz – ļoti tuvu, pilnā apjomā un izmērā.”

Daiga Upeniece arī akcentē, – skatoties Holivudas filmas, Ēģipte tiek rādīta kā tāda šausmu pilna vieta, kur mūmijas uzbrūk cilvēkiem un skarabeji lien zem ādas. „Taču būtībā Senajā Ēģiptē bija ļoti izsmalcināta kultūra, ar ļoti augsti attīstītu zinātni, mākslu; ļoti krāsaina un koša! Un vēl līdz šim brīdim tempļos ir saglabājušies zilie, dzeltenie, sarkanie un zaļie krāsu laukumi, un arī jau pieminētajā Ani papiruss šīs krāsas aizvien ir saglabājušās. Ēģipte – tas nebūt nenozīmē kaut ko melnu, drūmu un tumšu; tieši otrādi – Ēģipte nozīmē ļoti dzīvespriecīgas krāsas. Tādēļ ceru, ka ar šo izstādi visiem izdosies iegūt pareizo iespaidu – ne to, ko uzbūvējis 19. un 20. gadsimts, bet to, kāda Ēģipte ir bijusi patiesībā!” mudinot apmeklēt izstādi, aicina Daiga Upeniece.

Vēl viņa min faktu, ka izstādes apmeklētāji varēs piedalīties interaktīvā spēlē „Vārti uz Ēģipti”, kur ar stereo 3D un Kinect tehnoloģiju palīdzību būs iespēja izpētīt senos mākslas artefaktus virtuālā telpā, kurā priekšmetiem var „pieskarties”. „Izmantojot Kinect, negribot tiek aizmirsta pati tehnoloģija, tādējādi tiek radīta jauna iespēja apmeklētājam gūt pieredzi, uztverot ar kustību un acīm mākslas priekšmetus, kas realitātē eksistē, bet telpā neatrodas,” atklāj muzeja vadītāja un un atgādina, ka paralēli izstādei norisināsies arī dažādas citas aktivitātes: cikls „Sarunas muzejā”, „Faraonu darbnīca”, priekšlasījumi, lekcijas, spēle ģimenēm „Senā Ēģipte: kapeņu pētnieks” u. c. Plašāk ar tām varat iepazīties „Rīgas Biržas” mājaslapā.

0 komentāri

Komentāru nav